«Ja es būtu Godmaņa padomnieks...» (35)

J. Liepnieks: – Cenšos pēc iespējas vairāk palasīt, padomāt – iepriekš man noteiktu dzīves posmu stipri vien tam trūka laika. Bet, protams, visupirms daudzus interesē mana saistība ar politiku.

Jūtu līdzi un simpatizēju Štokenberga kungam, patiešām palīdzu uztaisīt reklāmas kampaņu pensiju lietā, bet viņa partijas celtniecības darbā apzināti neiesaistos.

– Jā, zināmā mērā Štokenberga nākotne arī mūs interesē. Vērojot pašreizējo apkārtējo politisko ainavu, tas vienkārši nevar neinteresēt. Šī ainava ir kā pēc kara kārtējās kaujas – mētājas salauzti tanki, dažiem ir trofejas, citiem krāsmatas, šur tur pamanāmi neapglabāti kritušie. Vismaz es neņemos paredzēt, kas notiks "pēc kara", bet jūs?

– Esmu ārkārtīgi nobažījies par valsts un tautas tālākajām izredzēm. Ja viss tā turpinās, pēc 20 gadiem vai ātrāk var izrādīties, ka paši nespējam tikt galā ar savu valstiskumu un atbildību par tā saglabāšanu. Latviešu tomēr ir ļoti maz. Saujiņa. Tāpēc atbildība, kas gulstas uz politiķiem un uz ikvienu latvieti, ir ievērojami lielāka nekā, teiksim, uz vidējo francūzi vai vācieti. Viņi neizzudīs, lai kā tēvzemēm klātos dažādos vēstures periodos. Latviešiem turpretī zīmīgi ir tikpat kā vienmēr atrasties krustcelēs. Šobrīd – noteikti krustcelēs. Ja netiksim galā, pirmkārt, ir risks, ka izšķīdīsim pasaules ceļos, jo sagaidīsim nākamos emigrācijas viļņus. Šis, ar Īrijas braucējiem pieredzētais, vēl ir tikai "darba roku" emigrācijas vilnis. Cilvēki meklēja darbu, algu, neatrada to šeit un devās uz ārzemēm. Kas vēl nav piedzīvots, ir masveida intelekta aizplūšana, uzņēmēju un viņu kapitāla promdošanās. Nav aizbraukuši ārsti, IT speciālisti un daudz kas vēl noturas. Tam ir savi iemesli. Četrdesmitgadīgam dakterim ir grūti papildus samācīties valodu, vēlreiz ārzemēs likt eksāmenus un pusmūžā uzreiz mainīt visus paradumus un adresi. Toties 3. kursa medicīnas studenti redz, kā sviežas viņa vecākajiem kolēģiem, un sāk apdomāt, attiecīgi orientēt sevi, ka pamest Latviju – ir variants. Visa dzīve priekšā, enerģija kūsā – viņi būs gatavi braucēji, tiklīdz pārliecināsies, ka šeit lietas netiek kārtotas uz labo pusi.

Tiklab tas attiecas arī uz citām jomām, ne vien ārstniecību. Mums ir risks, piemēram, ar bērnu emigrāciju. Juzdami problēmas izglītības sistēmā, jau tagad turīgākie vecāki cenšas atvases aizvest ārvalstu skolās, kur bērnus nežēlīgi nesit un nepazemo, kur labāk māca. Šādā vecumā nokļūstot Anglijā, Vācijā, Amerikā, reti kurš atgriezīsies strādāt dzimtenē. Problēmu risināšana ir vaidēšana – vai, cik slikti ir ar mūsu izglītības un veselības aprūpes sistēmu. Un viss. Bet vai tiešām viss? Nē. Tas ir reāls drauds latviešu tautai, valstiskumam, jo vieta tukša nepaliek. Kad aizbrauks mūsu ārsti, ieradīsies "turkmēņu" ārsti, kuri būs ar mieru strādāt par samaksu, kādu te piedāvā.

E. Līcītis: – Jūs, pavadot Andri Šķēli, ieradāties politikā pirms divpadsmit gadiem. Tad jau bija "kariņu" un "karu" maisam gals vaļā, ar laiku viss vēl gāja plašumā. Tomēr cilvēkiem pie varas pa šo laiku taču vajadzēja kļūt profesionālākiem, saprātīgākiem, lēmumus un risinājumus pieņemt spējīgākiem. No jums izklausās, itin kā situācija drīzāk būtu pasliktinājusies.

– Jā, gājis uz slikto pusi. Deviņdesmitajos gados visi no tiesas bija bez pieredzes, bet ar nepieciešamību pieņemt lielus lēmumus. Tam ņēma talkā veselo saprātu, Eiropas Savienības ceļa kartes un palaikam arī Starptautiskā valūtas fonda padomus. Amatieri kaut kā spēja pieķerties un apvelt lielo problēmu velēnas. Bija stratēģiski uzstādījumi – ES, NATO, demokrātija, brīvais tirgus, un šo mērķu sasniegšanai bieži vien palīdzīgas rokas no ārpuses mums, gājējiem, pasniedza spieķi. Saeimas likumdošana pa lielākai daļai nozīmēja likumu harmonizēšanas procedūru, t. i., saskaņošanu pēc Eiropas parauga. Tur nebija vajadzīga vietējā kompetence. Pietika ar politisko gribu. Tagad vajag kompetenci. Nav tā, ka, piemēram, veselības aizsardzībā ir pasaulē izgudrots velosipēds, kuram uzkāp virsū un brauc. Modeļi ir ļoti dažādi – Eiropā, Amerikā, un viss ir kompleksi. Modeļi veselībā vai pensijā uzreiz nozīmē saistību ar aplikšanu ar nodokļiem, ar apdrošināšanas vai administratīvajām lietām. Tas ir sarežģīti, pārraugāmi ar kompetenci valsts pārvaldē, ekonomikā – visnotaļ plašā spektrā. Mēs aizvien domājam, ka politika ir godīgu cilvēku "bizness", kuriem vēl piedevām Dieviņš devis druscīt prāta. Ja tev ar galvu kārtībā, ja esi bijis labs profesors, tu vari iet un reformēt un tikt galā ar izglītības resora salabošanu. Bet nekā. Lai to visu atrisinātu, nepieciešama kolektīva gudrība un sadarbība starp dažādiem sabiedrības slāņiem, kur šī vērtīgā pieredze un profesionalitāte varētu būt uzkrājusies. Reāli gan paši politiķi, gan arbitri, kas viņus vērtē, palikuši deviņdesmito gadu sākuma diezgan primitīvajā spriešanas līmenī. Tāpēc nekas nenotiek. Diskusijas kvalitāte valstī par jebkuriem jautājumiem ir ārkārtīgi zema. V. Krustiņš: – No kā jūs sagaidāt uzdzirkstījumu diskusijās? Ko mēs gribam, lai Godmanis dara? Izmisuma saucieni valstij neko nedod, un jums droši vien ir taisnība, ka aizbraucējiem svešumā var pievienoties vēl tūkstošiem citu latviešu. Īstenībā jūsu piesauktie procesi palēnām jau aizsākušies, tā ka brīdinājums par bēdīgu nākotni pēc divdesmit gadiem var kļūt aktuāls daudz agrāk, un citi kārtos lietiņas, ko latvieši nevar nokārtot. Nu, jums ir draugs Štokenbergs. Vēl viens otrs, iespējams, saista ar viņu cerības. Vai viņš kaut ko darītu uz labu?

– Štokenberga kungs nav harismātiska tipa līderis, pie kuriem tauta labprāt pieradusi. Tā piekrīt saistīt cerības ar spēcīgiem, iedvesmojošiem, labi runājošiem, glīti frizētiem līderiem, bet viņš acīmredzami šim tipam neatbilst. Tad – bez atbilstīgas ārienes – jācenšas divtik, lai gūtu atbalstu uz politiskās skatuves. Viņa izredzes balstās uz to brīdi, kas pienāks Latvijā un kas pienācis jebkurā attīstītā demokrātijā. Proti, vēlēšanas un politiskais process notiek par "tēmām". Politiķi izklāsta savu redzējumu, argumentus par veselības apdrošināšanas sistēmu, par pensijām, "par" vai "pret" abortiem u. tml. – par jebko, kas tanī brīdī vēlētājiem šķiet aktuālākais. Kurš politiķis šai debatē šķiet spēcīgākais un vērtākais, tam cilvēki dāvā uzticību. Latvija joprojām ir tajā fāzē, ka balso par personālijām, kuras tādu vai citādu iemeslu dēļ iepatīkas. Vienreiz tas izrādās Šķēle, pēc tam Repše un tad atkal meklē citu favorītu. Bet es domāju, ka aizvien nospriegotākie sociālie, izglītības, veselības jautājumi mūs tuvina balsojumam par argumentiem un programmām, nevis "frizūrām". Salīdzinājumam skatos Kalnieti un Kristovski. Nez vai viņi dara pareizi, runādami par lietām, kas neatbalsojas reālajās vajadzībās un neskar dzīves problēmas. – Viņi ir par godīgumu un šķīstumu!

– Lai parāda, kuri nav "par godīgumu"! Bet kā tu palīdzēsi celt manu pensiju? Kā palīdzēsi tikt ārā no bedres, kur esam. Tad, kad parādīsies vēlētāju interese, kurš politiķis spēj dot visprātīgāko atbildi uz šādiem jautājumiem, parādīsies arī Štokenberga un viņa tehnokrātu kompānijas priekšrocības, jo tur ir diezgan daudz praktiķu un profesionāļu.

– Jā, jā, tas pamanāms pēc reklāmām, kur "spiež" uz tēmu "pensija". Pensija ir maza, pensionārs spiests slikti dzīvot. Štokenberga komanda to labos. Kas notiks, kad viņi patiešām nokļūs pie varas, vairs nevienu neinteresē.

– Tik vienkārši nav. Politiķi, kuri "sasējuši" sevi ar nosaukto tēmu, vairs nevar pilnīgi un visu ignorēt. Protams, topošajai partijai nepietiks ar pensiju tēmas cilāšanu vien. Viņiem ir daudz laika parādīt arī citas tēmas. Ar balsu medīšanu Latvijā visādi gadījies. Kāpēc tagad simpatizēju Štokenbergam? Tāpēc, ka pats ieguldīju milzīgi daudz spēka un enerģijas, lai Kalvīša kungam izdotos uzvarēt 9. Saeimas vēlēšanās, bet notika apmēram, kā jūs teicāt, – ļaujiet mums uzvaru, gan jau pratīsim un tiksim ar visu galā, un būs skaista, jauna dzīve. Šie solījumi nepiepildījās. Ne jau velti saka – politika mēdz būt ļoti netīra lieta.

– Jā, cilvēkos ir iesētas šaubas par visu, kas notiek apkārt politikai. Bet diez vai var apgalvot, ka negodīgi ir visi politiķi. Tāpēc jums jautāju – kāds izskatās kaujas lauks pēc kara? Cienījamais Domburs katru trešdienu savā šovā sauc – "kas notiek Latvijā?" Raidījumā, manā izpratnē, nevienu reizi uz to nav atbildēts. Tur stāsta "versijas", "variantus" un ko tik vēl ne, bet kas patiešām notiek Latvijā lielā mērogā, par ko ir cīņa?

– Lielie vektori ir divi. Viens rāda: kaut kas jāmaina, vecie vairs netiek galā! Priekš tā ir pieprasījums tautā, un ir arī parādījušās jaunas partijas vai to aizmetņi. Vienlaikus rodas sajūta, ka jaunie projekti pa īstam mērķī netrāpa, neuzsmeļ visu neapmierinātību un nestrādā kā īstas, reālas alternatīvas.

– Tie nepārliecina vēlētājus.

– ... jo latviešu politiskā kultūra prasa lielizmēra harismu un līderību. Šo jaunie projekti nepiedāvā. Ja tur būtu atrasts kāds cits "šķēle" vai "repše", tad vecos konkurentus jau varētu paslaucīt zem paklāja. Cirkulē baumas, ka Vaira Vīķe-Freiberga nāks klajā ar kādu savu piedāvājumu, un viņa, protams, pieder liela mēroga personību kategorijai, taču, domājams, patiesībā tauta būtu laimīgāka, ja "izlēktu" pavisam neredzēts un pavisam "spics" jauns līderis. Tikai nav skaidrs, kur tāds rastos. Es viņu nepazīstu. Latvijas politikas un sabiedrības vaina nereti ir tāda, ka reālu problēmu risināšanu aizēno kaut kāds revanšisms, greizsirdība, sacensība, personiskie rēķini. Ak tā, tu man toreiz šitā nodarīji – nu es tev atdarīšu! Tas visu laiku iet līdzi.

E. Līcītis: – Kalvīša kungs teica – tā, lūk, esot īstā politiskā spēle, šitā ņemties ar konkurentiem.

– Tam varētu nepiekrist, jo šādas "spēlītes" ir tieši tas, no kā tautai un sabiedrībai jātiek vaļā, ja gribam tikt uz priekšu. Līdzšinējie politikas spilgtie, tajā pašā laikā jau apbružātie cilvēki nāk ar tik smagu emocionālo bagāžu, ar tik "garu ēnu", ka viņu rokas ir stipri sasaistītas. Tāpēc, kā teicu, kvalitatīva politika saistītos ar jaunām sejām.

V. Krustiņš: – Bezgala brīnišķīgi. Tikai mēs neredzam jauno pieteikumu. Ir Saeima, bet tur, kā saprotu, jūs neatradīsiet neko.

– Uzņēmēju vidū ir daudz cilvēku, kuri var startēt politikā kā savu profesionālo, tā rakstura īpašību dēļ, tikai šobrīd to nedara un izvairās no iesaistīšanās. Mēs dzīvojam laikā, kad ļoti strauji mainās ētiskās un juridiskās mērauklas. Ja esi bijis uzņēmējs, tad tev viegli atradīs kādu pirms desmit gadiem nenomaksātu nodokli, kamdēļ ne tikai pierādīs, ka nevari būt krietns politiķis, bet vēl iemetīs cietumā! Jāpaiet laikam, kad politikā ieradīsies šķīsti, "bezgrēka", tīri nacionālie uzņēmēji, kas sekmīgi pārvarējuši pirmatnējā mežonīgā kapitālisma iestāšanās un uzkrāšanas periodu.

– Kad Štokenberga partija sāka pulcēties, tur bija uzkrītoši daudz "bijušo", daudz cilvēku, par kuriem var sacīt – tiem vajag amatu. Šis pats Štelmahera kungs zaudēja amatu piena uzņēmumā, Blūmas kundze vai Kokina kungs – aizgājuši no bankām, un tādu tur netrūka.

J. Liepnieks: – Tā būtu nedaudz netaisni vērtēt, jo, kas attiecas uz uzņēmējiem, vismaz Štelmaheram atkal ir labs amats citā uzņēmumā. Politiķiem švakāk ar darba atrašanu, biznesa profesionāļi vietu ātri dabū. Tur problēmas rodas tieši otrādas. Biznesā darbs tomēr ir mierīgāks un labāk apmaksāts, un profesionāļiem septiņreiz jāapdomā, kas gan būs iegūts, pārnākot darbā politikā. Ziniet, ērtāk visiem sēdēt malā un kritizēt pārējos. Neviens lāgā negrib celt un nest politikas nastu. Turklāt var izrādīties, ka ir problēmas, kuras nemaz nevar atrisināt un arī neatrisinās. Piemēram, minētā savstarpējā neuzticība un labvēlības trūkums.

E. Līcītis: – Tas, kas latviešiem gēnos?

– Gēnos, ne gēnos, bet tas, ka tik mazā tautā ir daudz neuzticības un nelabvēlības, ved pie sadarbības mehānismu izzušanas, un katrs glābjas, kā māk. Viens no glābšanās veidiem ir – neliek nekur politiskā vidē, neliek politikā! Dzīvo klusu dzīvi, ved bērnus mācīties uz ārzemēm, naudu liec bankā Šveicē, un pats arī tiecies Latviju padarīt par vietu savai vasaras mājai, kur atbraukt un apciemot vecmāmiņu. Šausminoši, jā, un esmu visai pesimistisks. Tāds tas karalauks man izskatās, par ko jautājāt.

– Es gan negribu piekrist, ka perspektīvu politiķu nemaz nebūtu. Dažādās partijās ļoti rosīgi darbojas, piemēram, Silenieka kungs pie zaļajiem zemniekiem, Titava kungs "Jaunajā laikā", daļēji tādiem pieskaitāms Edmunds Krastiņš Tautas partijā – vai viņi jums neliekas "harismātiskas personas"?

– Nosauktie diez vai tam atbilst, bet pa kādam jaunam cilvēkam partijās ir – viņi vienkārši "neveido kritisko masu", lai pārsvērtu vecos. Līdz ar to joprojām atrodamies muļķības, naudas, nelabvēlības okupācijā, un tā mūs var nobeigt. Vēsture rāda, ka nacionālie līderi nobriest kaut kādu apstākļu sakritības dēļ un nereti parādās no pavisam negaidītās puses un neprognozējami. Šodien tāda ranga personības es nedz redzu, nedz varu pamāt, no kurienes tās uzrastos. Apstākļi toties gan būtu vislabvēlīgākie, jo krīzes ir lielu iespēju laiks. Ar vienu spalvas vēzienu var izdarīt reformas, kurām mierīgos ūdeņos veltītu desmit gadus. Krīzes ir brīnišķīgs periods, kad pilnveidot valsts pārvaldi, nodokļu sistēmu... V. Krustiņš: – Ko tad Godmanis gaida?

– Lai cik no malas viņš izskatītos bargs, apņēmīgs, norūpējies, manuprāt, Godmanim trūkst drosmes pieņemt lēmumus.

E. Līcītis: – Un vai netrūkst arī padoma un kompetences? Godmaņa birojā strādā augstu atalgoti padomnieki, ministriem ir šādas gaišās galvas apkārt – kā jūs vērtējat viņu profesionālisma līmeni?

– Lai gan nepazīstu tik labi šo virtuvi, man ir aizdomas, ka Godmaņa kungs pats un viņa birojs ir ļoti apmierināti, ka, radot tēlu ar premjera rūpju pilnu vaigu, noguruma izteiksmi un pat ar regulāru aizauss kasīšanu, ir izdevies iekarot publikas daļas zināmas simpātijas. Izdevies iekarot, teiksim, avīzes "Diena" simpātijas, kas šais grūtajos laikos jau ir daudz. Vai – nav maz. Man šķiet, viņi tagad domā, ka tikai nesabojā trauslos panākumus. Līdz ar to – nedara neko. Ilgtermiņā tā ir maldīga situācija. Sagaidīsim rudeni ar "apsolītu" mediķu streiku un situācijas pasliktināšanos ar inflāciju, ar ekonomiku. Pat inflācijai skaitliski pierimstot, cilvēki tāpat kritīs aizvien vairāk nabadzībā. Paaugstinās gāzes cenas, un vienistabas dzīvoklī Rīgā rēķins par siltumu sasniegšot 100 latus. Ko valdība teiks pensionāram, kura pensija ir knapi lielāka?

– Teiks, ka krīze ir visā pasaulē. Ka nevar ietekmēt gāzes un naftas cenas, ka biržās kapitālistiem arī iestājies grūtību periods.

– Bet valdība pavisam noteikti var ietekmēt Latvijas ekonomikas stāvokli, vai tā attīstās, vai ieslīgst recesijā. Amerikā vai Anglijā valdības un centrālā banka rīkojas ļoti enerģiski, lai tikai noturētu saimniecību virs ūdens, kaut nepatikšanas bija pagalam draudošas. Naftas vai elektrības sadārdzināšanās skar visus, bet latvieši pikē. Vēl var kaut ko darīt, taču joprojām likumiski spēkā ir ekonomikas bremzēšanas plāns, ko pieņēma Kalvīša valdībā, un tikai runā, ka nupat gan esot bremzēšanas režīms jāmaina, kad ekonomika pāris mēnešus bija "jāsilda", cik vien var. Respektīvi, domāju, ka Godmanis, nekam negribot piedurties, iedzīs gan sevi, gan valsti nepatikšanās, kādas vēl neesam piedzīvojuši, un tad gan izbeigs politisko karjeru.

– Kāpēc tikai Godmanim jākarsē ekonomika, ja ir koalīcijas atbildība, TP finanšu ministrs Slakteris, "TB"/LNNK ekonomikas ministrs Gerhards, vispēdīgi – buldozers Šlesers, mūsu valsts vadonis!

– Godmaņa stils ir tāds, ka viņš uzņemas visu atbildību, izsauc uguni uz sevi. Līdz ar to parādīsies iespēja Slaktera, Gerharda kungiem no visa noslēpties aiz viņa. Citi politiskie spēki analizē situāciju un ļaus Godmanim iziet un atsisties pret zemāko punktu, un pēc tam Tautas partija mierīgi varētu atbalstīt, teiksim, Dombrovska kungu no "Jaunā laika" par premjeru. TP ir lielākā partija parlamentā, un tai piemīt stratēģiskā domāšana – pirms vēlēšanām visus iespējamos konkurentus neitralizēt. Godmanim bija ļoti spēcīgs otrais iznāciens kā iekšlietu ministram. Tas būs dzēsts grūtas premjerēšanas laikā. Kāpēc neļaut "JL" pavaldīt, un kāpēc Dombrovskim neiekampt grūtību ābolā? Nu un uz vēlēšanām TP var iziet ar vismazākajiem grēkiem no visiem valdījušajiem. Kalvītis būs bijis sen, un tātad tā vairs nebūs taisnība. Kā vienīgie pretinieki viņiem atliks "jaunie" – Štokenberga un Kalnietes partijas. Vienmēr būs tādi, kam nepatiks Štokenbergs, nepatiks Kalniete, un šīs balsis var paņemt Tautas partija. "Tēvzemei" iet ļoti grūti, par balstiem ir vairs tikai Birks, Zīle un Gerhards, neredz ne mazāko aktivitāti, kas vērsta uz izdzīvošanu. Ar tādiem "paņēmieniem" Saeimā netiks. Par "Jauno laiku" grūti zīlēt, bet tas, ka arī viņiem viegli nebūs, ir nojaušams.

– Jā, jā, un kas tad notiks ar Šlesera un Godmaņa Pirmo partiju?

– Patiesībā domāju, ka Šleseram ar Tautas partiju jāapvienojas. Tas ir ticami, jo nekādu atšķirību viņu starpā nav, bet grūtos apstākļos saliedēšanās ir vispraktiskākais veids, kā mazināt Šlesera mīnusus un dot jaunu enerģiju TP. Es piekrītu Šķēles kunga teiktajam intervijā "LA", ka gan politikā kopumā, gan Tautas partijā ir skaidri pamanāmas politiskā noguruma pazīmes. Tā ir apātija, vienaldzība – runā, ko gribi, dari, ko gribi, nedari neko. Šlesera kungs var dot šprici pret panīkumu. Beigu produktu nosauks par Kristīgo tautas partiju – un rullēs, visiem kopā ierāpjoties 10. Saeimā.

V. Krustiņš: – Jūs jau sākumā izteicāt brīdinājumus par apdraudējumiem valsts liktenim, un ir taču atbildīgie, kam tas jātur savās rokās – šī valdība un šī Saeima. Priekš kam tad šīs iestādes eksistē!

– Ja es būtu premjera padomnieks, es viņam ieteiktu šodien drastiski samazināt ierēdņu aparātu un divu nedēļu laikā izdzīt Saeimā cauri visu likumu paketi, ko vajag krīzes atrisināšanai. Jūs nevarat iedomāties, cik smagnējs, milzīgs un neefektīvs ir Latvijas birokrātiskais aparāts, un šodienas apstākļos pietiktu izkārt naudas taupīšanas karogu, lai to nekavējoties optimizētu, lasi, samazinātu. Dravnieka kungs jūsu avīzē minēja 72 tūkstošus ierēdņus – reālo skaitu, ko labprāt un skaļi nesauc. Valsts nesabruktu, tikai uzelpotu, ja pusi no viņiem atlaistu. Es noteikti dotu padomu strauji iejaukties nodokļu sistēmā, kur mums gandrīz visi nodokļi ir "plakani", nediferencēti. Valstis cenšas manevrēt nodokļus. Vieniem, kurus vēlas atbalstīt, cenšas ar atvieglojumiem ļaut uzelpot. Citiem, kuri jau pārāk laba barojuma, uzliek 25 procentu nodokli, kur "mazākiem" nolikta, piemēram, tikai 15 procentu latiņa. Tā var atbalstīt reģionus, vēlamos saimniekošanas veidus utt. Reformu virpulī jāatrisina divas lietas – jāsilda ekonomika, lai tā nenomirst vai nenodziest, un jāgādā par elementārām sociālām problēmām. Bet nekas jau nav viegli, tomēr ir jādara un jārīkojas.

E. Līcītis: – Un nekāds ļaunums neceltos, ja valdības sastāvu par vienu otru likvidētu ministru "saīsinātu".

– Protams, ka ne! Finanšu ministrijā sēž tas tēvzemietis, kurš kūrē Eiropas fondu apguves lietas kā īpašu uzdevumu ministrs. Tam taču nav vajadzīgs īpašs sekretariāts, pati par sevi šī "ministrija" ir fiktīva. Tālāk – integrācijas ministru uz māju! Es nezinu, ko un kā viņš integrējis, lai pamēģina atrast godīgu darbu. Šausmīgi cēli skan Ģimenes un bērnu lietu ministrijas nosaukums, bet tikpat skaisti tas izklausītos kā Labklājības ministrijas Ģimenes lietu departaments. Tās ir departamenta līmeņa problēmas, kuru risināšanai izveidota vesela "apkalpojoša" ministrija.

– Un vai jūs dotu padomu premjerministram atteikties no Nacionālās bibliotēkas celtniecības?

– Ieteiktu atlikt celtniecību. Nav viegli, jo esmu bijis starp šīs būves aizstāvjiem, bet šajā brīdī, kad ārsti un skolotāji rudenī var iznākt ielās, kad pensionāram būs jāizskaidro, kā samaksāt 100 latu rēķinu par apkuri – kā var celt bibliotēku? Jālūkojas reālajai patiesībai acīs. Pirms trīs gadiem bija labvēlīga situācija NB būvēšanai, bet nu vairs to nevar atļauties.

V. Krustiņš: – Varbūt valdība nemaz nenojauš stāvokļa bīstamību?

– Tad vēl sliktāk. Agrāk pensionāram pilsētā klājās ļoti grūti, kad viņam pienesa visus samaksājamos rēķinus, un Rīgā bija augstākas cenas it visam, salīdzinot ar ciešamām laukos. Tagad arī laucinieks pārgājis uz vienīgo iztikšanu no sava dārziņa diļļu buntītes un kartupelīša, no savas kūts vienīgās gotiņas piena litra un oliņām. Tā taču jau ir dramatiska nabadzība! Stāstīt šiem pensionāriem – jūs kaut ko nesaprotat, jūsu dzīve īstenībā kļūst aizvien labāka! – ir, mazākais, dīvaini.

– Štokenbergs turpretī saka – pensionāriem varot maksāt daudz vairāk. Viņu cenšas apgāzt ar pretargumentiem un sabaidīt pensionārus, ka divpadsmit mēnešus būs leknākas pensijas, bet trīspadsmitajā mēnesī sociālais budžets tukšs.

– Diskusija par pensijām ir labs piemērs tam, ko runājām par politisko debašu kvalitāti. Arī lielākais vairākums žurnālistu nemāk uzdot politiķiem loģiskus, uz tēmas pārzināšanas bāzes balstītus jautājumus. Tur nāk kaut kādas skaņas laukā, bet ne mūzika. Katrs ierēdnis var viegli aizmiglot acis žurnālistam, neviens neko daudz tālāk nevaicā un nerakņājas. Jā, šie ir komplicēti jautājumi, kuros jāiedziļinās un ar prātu jāmēģina saprast. Biju šokēts, kad pie manis atnāca meitene no avīzes, gribēja zināt manu viedokli par "Valmieras grupējumu". Uzdotie jautājumi man likās dīvaini, kamēr beidzot man atausa gaisma – 90. gados šī žurnāliste gāja 7. klasē, tagad informāciju viņa šur tur sagrābstījusi un domā, ka nu jau visu saprot, visu zina. Man tā nelikās. Žurnālistiem jāuzņemas liela atbildība par to, lai sabiedrība saņemtu adekvātas atbildes un precīzu informāciju.

E. Līcītis: – Lai jūs nesamestu pārāk daudz akmeņu žurnālistu dārziņā, es atgādināšu, ka Valsts kontrole valdības priekšā noliek pilnīgi precīzu, adekvātu informāciju no pirmavotiem, bet nesaņem nedz jēdzīgas atbildes, nedz jele mazāko valdības ieklausīšanos un reakciju.

– Jā, nu visu cieņu valsts kontrolierei. Viņa dara, ko var…

V. Krustiņš: – … polittehnologs nevar mūs nomierināt.

– Nevaru gan nomierināt. Domāju, ka Godmaņa kungam ir problēmas ar lēmumu pieņemšanu. Cik laika jau aizritējis premjera amatā, bet nopietnas izlēmības nav. Var jau būt, ka viņš gatavojas kaut kam "ļoti lielam".