Es nelidošu nomirt uz Marsa!

Sarunas 2. daļa

Septembra sākumā intervēju vairākus skolotājus, kuri norādīja uz jaunu tendenci. Arvien vairāk ir tādu skolēnu, kurus nekas neinteresē. Viņi sēž, un viņiem vienalga, vai skolotājs viņiem ieliek vieninieku, divnieku vai neieskaita darbu.

Tas ir tad, kad nav personīgo mērķu. Tāpēc viens no svarīgiem argumentiem, kāpēc pieteicos Marsa misijai, bija vēlme mazliet iedvesmot jauniešus. Man ļoti liels prieks, kad dzirdu vecākus sakām, ka viņu bērni tagad ir pavilkušies par šīm tēmām, piemēram, sāk interesēties un lasīt zinātnisko fantastiku.

Domāju, ka mums arī sabiedrībā vajadzīgi cilvēki, kas iedvesmo.

Ne tikai par kosmosu, bet arī par dzīvniekiem, dabu, mūziku, mākslu, sportu un daudzām lietām. Mums ir jāmāk jauniešus iedvesmot ar labām lietām, piemēram, sportisti var iedvesmot kaut ko sasniegt, mūziķi var iedvesmot iet un mēģināt. Var iedvesmot arī zinātnieki un dakteri.

Vai, tavuprāt, esošie Latvijas vadītāji var iedvesmot?

Es atceros tikai Vairu [eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu], kura, man šķiet, centās iedvesmot. Manuprāt, politiķiem nav tik svarīgi būt iedvesmotājiem, bet valsts vadītājam, prezidentam, vajadzētu iedvesmot. Viņam vajadzētu teikt: «Latvieši, mēģinām, skatāmies!»

Līdzīgi kā Krišjānis Valdemārs savā laikā teica: «Brauciet, latvji, jūriņā!» Viņš ar to iedvesmoja. Tajā laikā latvieši dzīvoja viensētās kā zemnieki un viņu galvenā doma bija saistīta ar sēšanu un pļaušanu. Dzirdot aicinājumu braukt jūriņā, viņi pieņēma milzīgu izaicinājumu. Viņiem bija jāmācās navigācija, inženierbūve, meteoroloģija, kas ir augstas zinātnes. Valdemārs aicināja mēģināt braukt. Un latvieši atsaucās.

Viņa vienkāršie vārdi bija aisberga redzamā daļiņa, vai ne?

Jā. Es tagad jokojot saku: «Brauciet, latvji, kosmosā!» Liekas, ko tad mēs latvieši darīsim kosmosā, bet tā var teikt, raugoties tikai no šodienas perspektīvas. Domāju, ka tuvāko gadu laikā latvieši uzbūvēs raķeti, kas sasniegs kosmosu. Tā vairs nav zinātniskā fantastika!

Vai tev tas tiešām šķiet reāli? Kad runāju ar zinātniekiem, viņi vienmēr norāda uz mazo finansējumu un valsts atbalsta trūkumu. Iniciatīva ir viena lieta, bet praktiskā puse arī ir ļoti svarīga.

Ir jādara! Kad laidām pirmo un otro kosmisko zondi, kā arī organizējām kosmosa festivālu, mēs neprasījām finansējumu no valsts, jo bija skaidrs, ka ir citas prioritātes. Bet mēs to izdarījām!

Ir jādara! Ir daudz lietu, ko tu vari izdarīt!

Arī raķeti uzbūvēt. Neskriešu notikumiem pa priekšu, bet mums ir ambīcija to izdarīt. Nepretendēsim uz valsts naudu, meklēsim privāto finansējumu, paši savus un entuziastu līdzekļus. Mēs to izdarīsim!

Tādu finansējumu var atrast Latvijā vai tas tomēr ir starptautisks?

No mūsu zinātniekiem bieži vien esmu dzirdējis: «Iedodiet mums finansējumu, pēc tam kaut kas būs.»

Esmu dzirdējusi to pašu.

Bet tu kaut ko izdari, parādi to, un tad tu dabūsi finansējumu. Tad var dabūt arī vietējo finansējumu, tostarp valsts. Esam izveidojuši zinātnes centrus (protams, mums bija finansējums pirmajam zinātnes centram, bet otro un trešo mēs principā izveidojām paši par savu naudu), un tagad mums ministrijā saka: «Jā, tā tomēr ir kruta lieta!»

Vai tas nav līdzīgi kā ar jaunajiem darbiniekiem, no kuriem daļa jau sākumā pirms sevis pierādīšanas paziņo, ka vēlas saņemt 5000 eiro? Varbūt jādara otrādi – sevi jāpierāda un tad jāprasa lielā alga?

Tu saki pilnīgi precīzi. Pats arī esmu darba devējs, man nav tik svarīgi, kur darbinieks ir mācījies, bet galvenais, lai viņš ir mācījies un tajā pašā laikā kaut ko darījis šajā jomā. Piemēram, lai viņš var parādīt, ka RTU laikā ne tikai rakstījis zinātniskos darbus un sēdējis pie datora, bet kopā ar čaļiem taisījis kosmisko zondi, zinātniskos eksponātus. Tad es kā darba devējs redzu, ka čalis ir kaut ko darījis. Varbūt viņam nav pašas labākās atzīmes, bet viņam ir interese un motivācija.

Vajadzīga pašiniciatīva?

Jā, pašiniciatīva. Tā ir svarīga lieta, ko universitātei vajadzētu veicināt, lai jaunieši iet un mēģina. Nevis vienkārši uztaisa zinātnisku darbu ar teorētiskiem aprēķiniem, bet gan veido kādam uzņēmumam jaunu produktu. Nesanāks, fine, bet viņš vismaz ir darījis.

Neizdošanās var būt arī lielāks ieguvums, jo cilvēks zinās, ko darīt nākamreiz.

Lasīju pētījumu, ka liela daļa zinātnieku, slavenu kinorežisoru un citu veiksmīgu cilvēku sākotnēji piedzīvojuši dažādas neveiksmes.

Tas ir visiem. Mums zinātnes centriem ir tāpat. Kad pirms četriem gadiem sāku par to runāt, aizgāju pie Cēsu novada pašvaldības. Mēs teicām, ka veidosim bērnu zinātnes centru. Tas būtu līdzīgi kā tad, ja es tev tagad teiktu, ka mēs veidosim kvantu zinātnes institūtu. Cilvēkiem tas nav saprotams, viņiem nav asociāciju ar to. Neviens to nav redzējis un nezina, kas tas ir. Toreiz pa vienam deputātam vedām uz Igauniju, Somiju, Zviedriju. Viņi pamazām saprata. Arī, ejot pie skolām, nojautām, ka neviens mūsu ideju nesaprot. Parādījām bildītes, līdz pamazām saprata. Līdzīgi bija ar uzņēmumiem – neviens nesaprata. Paldies Dievam, tad Igaunijā atvērās «Axxaa», mēs teicām, ka gribam būt līdzīgi viņiem.

Igauņi, zviedri un somi mums ir priekšā šai jomā?

Jā, igauņi to sāka jau pirms 15 gadiem. Latvijā pirmais zinātniskais centrs bija «Tehnoannas pagrabi», kas sāka kopā ar igauņiem. Bet igauņi bija aktīvāki, viņi gāja sabiedrībā un stāstīja, ka tas ir vajadzīgs. Viņi aicināja politiķus un citas amatpersonas. Tā rezultātā viņi dabūja 15 miljonus, lai uztaisītu lielu, smuku centru. Latvijā to ceļu negāja. Kad mēs atvērāmies, uzreiz sākām to darīt – vilkām politiķus, ministrus, prezidentus, lai viņiem parādītu un izstāstītu. Tagad beidzot redzam rezultātus – arī citās pilsētās domā par zinātnes centru veidošanu. Kad aizejam uz ministriju un sakām, no kurienes esam, mūs jau zina. To esam panākuši trīs gadu laikā ar ļoti saspringtu darbu. Tagad jau varam iet un runāt, ka varbūt tiešām taisām kādu lielu zinātnes centru Latvijā.

Sarunas 3. daļa

Vai tavs paziņojums par iespējamo lidošanu kosmosā nav vienkārši mārketinga triks, lai piesaistītu uzmanību? Tiešām esi gatavs visu pamest?

Jā, esmu gatavs! Esmu gatavs lidot! Nebija tā, ka uzzināju par iespēju pieteikties lidojumam un tad uzreiz pieteicos. Pieteikšanās termiņš bija pusgadu, un pusgadu reāli sēdēju un analizēju visus aspektus.

Viens pats?

Jā, viens pats. Nevienam īsti nestāstīju. Pusgadu viens pats sēdēju un pārdomāju visus plusus, mīnusus. Viens no plusiem bija tas, ka caur pieteikšanos varu iegūt publicitāti, stāstīt par zinātnes centriem, aktualizēt kosmosa tēmu. Protams, publicitātes elements bija pie pozitīvajiem aspektiem. Bet ir arī negatīvie aspekti – es atstāju ģimeni, kā arī citas emocionālas lietas.

Send pogu pieteikuma nosūtīšanai nospiedu pēdējā dienā.

Tagad nožēlo?

Nē, nenožēloju. Bet uzreiz visiem draugiem saku, ka man ir savas sarkanās līnijas. Ja redzēšu, ka misija nav tehniski gatava, es tajā nepiedalīšos. Neesmu pašnāvnieks. Ja redzēšu, ka mājas, kas tur tiks sūtītas un veidotas, nav piemērotas, es nebraukšu tur nomirt. Es neesmu muļķis!

Ja redzēšu, ka nevaram sevi tur nodrošināt ar pārtiku, gaisu, ūdeni, es nebraukšu tur nomirt.

Svarīgākais arguments ir nevis vienkārši realizēt misiju 10 gadu laikā (domāju, ka tie reāli būs 15-20 gadi), bet svarīgi to īstenot tā, lai tā darbotos. Ja misija beigsies nesākoties, būs negatīvs efekts. Ļoti daudz cilvēku, jaunā paaudze atmetīs vēlmi sapņot par to. Tāpēc labāk ir bišķiņ pagaidīt, vēlreiz pārbaudīt un tad lidot.

Septiņreiz mērīt un tad griezt?

Jā. Pagaidām viņu plāns izskatās pietiekami pamatots, viņi tiešām grib vispirms septiņas reizes pārbaudīt un tikai tad griezt. Protams, pastāv ļoti lieli psiholoģiskā sabrukuma riski, tur uz vietas dzīvojot šaurās telpās.

Cik ilgi tur ir plānots dzīvot?

Plāns ir one way ticket, cilvēki lidos vienā virzienā.

Ko par to saka sieva un ģimene? Tu ar savu pieteikumu, iespējams, esi ieguvis one way ticket lidojumam uz Marsu?

Tam ir divi aspekti. Reiz sieva draugu sarunā teica: «Tas ir mana vīra sapnis. Ko man vēl citu atbalstīt, ja ne savu vīru?»

No otras puses, ir ļoti daudz cilvēku, kuriem ir savi sapņi, bet šie cilvēki iet bojā. Piemēram, kara zonās korespondenti vai alpīnisti, kāpjot Everestā. Nesen 30 ģimenes palika bez tētiem, mammām, vecākiem, bērniem, jo 30 cilvēki aizgāja bojā, kāpjot Everestā. Viņi gāja un apzinājās risku. Everests ir tāda vieta, no kuras katrs piektais neatgriežas. Tas ir skarbi, bet cilvēki vienalga to dara. Tāpat cilvēki dodas uz kara zonām, piemēram, latviešu puikas, kas cīnījās par neatkarību pirms 90 gadiem.

Mērķis attaisno līdzekļus?

Nē. Vismaz man ir tāda filozofiskā nostādne, ka nav jautājuma, vai tu mirsi. Ir zināms, ka tu mirsi. Bet mēs nezinām, kad mirsim, tas var notikt pat rītdien.

Vai arī šodien.

Jā, arī šodien var notikt jebkas.

Tāpēc ir jautājums, ko es daru tagad, lai miršanas brīdī man nebūtu žēl.

Un tādā ziņā man nav žēl. Jau tagad esmu gandarīts par izdarīto, saviem bērniem, ar ģimeni pavadīto laiku. Jau tagad nenožēloju.

Tam ir arī otrs aspekts mūsu ģimenē. Apziņa, ka dzīve var beigties jebkurā brīdī, ir uzlabojusi klimatu ģimenē. Mēs dzīvojam nevis kaut kur nākotnē, piemēram, domājot, ka pēc tik un tik gadiem mums būs māja, mašīna...

...un tad jūs būsiet laimīgi...

Jā, un tad mēs būsim laimīgi. Mums ir tas, kas mums ir tagad, un ar to ir jāmēģina priecāties. Mēs vairāk izbaudām. Es arī vairāk mēģinu izbaudīt. Lai arī darba ir daudz, mēģinu vairāk laika pavadīt ar puikām. Tas ir nedaudz mainījis domāšanu.

Ja tava sieva tagad paziņotu, ka grib lidot kosmosā un pamest visu, vai tu viņu atbalstītu?

Jā.

Un vai tu atbalstītu savus puikas, ja viņi vēlāk paaugušies teiktu: «Tēti, mēs vēlamies lidot kosmosā!»?

Atbalstītu. Varbūt teiktu, ka vispirms ir vajadzīga ģimene un divi pēcnācēji, bet pēc tam varat lidot. (Smejas.) Bet jebkurā gadījumā ir būtiski, lai cilvēkam ir sapnis un mērķis, vienalga, vai tas ir saistīts ar kosmosu, dabu, kalniem vai ko citu.

Vienlaikus piekrītu, ka ne visiem jābūt sapnim. Vienkārši varbūt

sapņa dimensijas mums sabiedrībā visvairāk pietrūkst.

Savā laikā Zviedru ekonomikas augstskolā lasīju kursu par radošo domāšanu. To lietu pētot, uzzināju, ka smadzenēm ir labā un kreisā puslode – viena ir aktīvā un radošā, otra – pasīvā un loģiskā. Viena smadzeņu puslode visu laiku saka, lai mēģina, bet otra – labāk tomēr nemēģina.

Tavuprāt, latviešos dominē otrā?

Nē, domāju, ka abas. Svarīgi, ka abas ir vajadzīgas. Ja aktīva būtu tikai tā, kas saka jā, jā, jā, cilvēki ātri dabūtu galu. Bet, ja būtu tikai nē, nē, nē, mēs nomirtu no garlaicības un nebūtu attīstības. Mēs vispār nebūtu izkāpuši no alas. Ir vajadzīgas abas. Tas pats arī sabiedrībā. Ir vajadzīgi cilvēki, kas dzen citus, bet ir vajadzīgi arī tādi, kas saka: «Nē, pagaidi, varbūt vispirms pārbaudām.» Ir vajadzīgi abi, vajadzīgs līdzsvars.

Domāju, ka mums ir vairāk birojā, bankā sēdētāju. Tāpēc man liekas, ka mums vajag vairāk motivācijas. Bet ļoti normāli uztveru cilvēkus, kas saka, ka manis darītais ir galīgi garām, ka vispirms tehnoloģijas vajag pārbaudīt, kāpēc es pametu savu ģimeni. Savā ziņā man tas dod vēl vairāk ideju, ko vēl savā dzīvē varu pilnveidot.

Bet kritizēt ir cilvēku dabā...

Jā, kritizēt ir cilvēku dabā. Patiesībā esmu ļoti pozitīvi noskaņots par mūsu tautu.. Tikko noskatījos vienu videoklipu, kur sacīja –

ja pasaulē būtu 100 cilvēku, tad tikai vienam no šiem 100 cilvēkiem būtu ledusskapis un bankas konts kaut ar vienu latu. Latvieši ir šo cilvēku skaitā.

Latvijā mums visiem ir ledusskapis un konts bankā.

Jā, mēs esam viena laimīgā procenta pasaules iedzīvotāju starpā. Vēl diviem vai trim procentiem ir izglītība, 20% māk lasīt. Mums ir okay. Skaidrs, ka mums varbūt pietrūkst daudz kas no tā, kas ir rietumos, bet mēs normāli dzīvojam. Mēs daudz ko varam izdarīt vēl labāk, bet ir jau labi. Mums ir spēcīga kultūra. Varbūt politiķi nav pietiekami godprātīgi vai atklāti, bet mums nav Krievija vai Ziemeļkoreja. Kopsummā ir okay. Mums ir spēcīga vēsture, superīga valoda. Ir interesanti pētījumi, kā valoda ietekmē domāšanu. Mūsu valodas struktūra ir ļoti laba, lai attīstītu tieši radošās zinātniskās spējas. Kopsummā esmu ļoti gandarīts par to, kur un kā mēs dzīvojam.

Pēc dažām dienām publicēsim sarunas turpinājumu.