Preiļu pagasts, kas jau dižojas ar Anspoku un Plivdu pilskalniem, pēc pašvaldības un vecticībnieku draudzes rīkotās talkas Moskvinas vecticībnieku kapos kļuvis par vēl vienu vēsturisku atradumu bagātāks.
Talkā atrastas divas 19. gadsimta sākumā gatavotas akmens plāksnes jeb stēlas, kas no jauna iesvētītas 22. maijā.
Preiļu pagasts ir bagāts ar senu apdzīvotu vietu liecībām, stāsta Preiļu pagasta kultūras centra vadītājs Vitālijs Plivda. 2006. gada vasarā Preiļu pagasta pilskalnos veiktā arheoloģiskā izpēte liecina, ka Plivdu pilskalns varētu būt Preiļu pilsētas aizsākums. Tāpat pagasta teritorijā atrodamas daudzas senas kapsētas. Divas no deviņām pagasta kapsētām, kurās joprojām notiek apbedījumi, ir vecticībnieku apbedījumu vietas. V. Plivda atzīmē, ka Preiļu pagastā esošā Moskvinas kapsēta, kas aizņem 4 hektārus lielu teritoriju, ir viena no senākajām un lielākajām vecticībnieku lauku kapsētām Latgalē, kur pēc pašvaldības un Moskvinas vecticībnieku draudzes aicinājuma pagasta iedzīvotāji organizējuši sakopšanas talku. Tās dalībniekus pārsteidzis negaidītais atradums. Moskvinas vecticībnieku draudzes vadītājs Ivans Larionovs pastāstīja, ka talkā viņa uzmanību piesaistījis kāds akmens. Attīrot to no krūmiem, zāles un sūnu apauguma, skatam atklājusies sena apbedījuma vietas piemiņas zīme – akmens stēla – ar gravējumiem – krusta zīmi un citiem teksta un reliģiskajiem simboliem. Stēla datēta ar 1844. gadu. Netālu tika atrasta otra akmens piemiņas zīme, kas bija vairāk iegrimusi zemē un, spriežot pēc gravējumiem uz akmens virsmas, kur kristietības simbolika nav sazīmējama, redzama vienīgi krusta zīme, iespējams, ir vēl senāka par pirmo. Draudzes vadītājs bilda, ka pirmie vecticībnieku apbedījumi Moskvinas kapsētā visdrīzāk izdarīti jau 18. gadsimta pirmajā pusē, kad tagadējā Preiļu apkārtnē apmetušies no Krievijas ienākušie vecticībnieki.
Pirms Otrā pasaules kara Moskvinas draudzē reģistrēts līdz 5000 vecticībnieku. Pašlaik Preiļu pagastā uzskaitīti 1240 iedzīvotāji, no kuriem vairs tikai 300 veido Moskvinas vecticībnieku draudzi, taču arī tas lauku draudzei ir daudz, uzskata I. Larionovs.