Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vecuma “krīžu” iemesls ir neprasme pašam apmierināt savas vajadzības, apgrūtinot apkārtējos. Trīsgadnieks, piemēram, vēlas kā lielais noteikt pār savu dzīvi – gribu to, negribu šito, neklausīšu, nedarīšu.
Tomēr viņš negrib uzņemties pienākumus, kas nāk šādām izvēles iespējām līdzi. Piemēram, viņš grib pats ņemt un vilkt jaunas drēbes, bet tās, kas viņam šobrīd mugurā, salocīt un nolikt negrib. Un tieši tādēļ vecāki viņam jaunas tik bieži, cik viņš grib, nedod un gudri dara. Bet bērnam gribas, viņš pārdzīvo, un vecākiem sirds lūzt. Tad viņi saka – es nespēju izturēt, ka viņš raud, nu, lai viņš velk. Un paši aiz bērna visu novāc. Bērns pie tā pierod, un, kā kas, tā raud. Viņš aug lielāks, un vecāki tik vāc un domā, cik tomēr bērna audzināšana grūts darbs. Līdz kādā jaukā dienā aiziet ciemos pie mazāka bērna, kam vecāki jau sen iemācījuši pašam aiz sevis novākt. Tad viņiem acis atveras, ka arī viņējais jau liels diezgan, un nolemj šo audzināt. Tad bērns raud, jo nav radis pūlēties. Viņš prot tikai raudāt un pieprasīt. Vecāki kļūst dusmīgi un baras. Visbeidzot māte to nespēj izturēt un saka - lai viss paliek kā bijis, man nav grūti, es aiz viņa novākšu, viņš vēl ir tik maziņš! Nu visīstākā „trīsgadnieku krīze”.
Par vēlēšanos noteikt un atbildību, kas ar to ir nesaraujami saistīta, jāsaka, ka pirmā ir patīkama, bet otrā ne. Tāda nu ir dzīve. Neviens nespēj izvairīties no grūtībām, taču ikviens spēj mainīt attieksmi pret tām, pārliecinoties, ka neatlaidība un darbs ir vienīgais drošais veids, kā pārvarēt šķēršļus un nodrošināt sev patīkamu dzīvi. Par šo izpratni ir vērts maksāt ar visvērtīgāko, kas mums ir, bet kas nepiepildīts tāpat zūd – ar mūsu laiku, ko patērējam ieaudzinot šādu veiksminieku attieksmi pret dzīvi mūsu bērniem.
Kā izvairīties no šāda rakstura nepatikšanām? Māciet bērnu jau no mazotnes pašapkalpoties un pašam izdomāt, kā labāk pavadīt laiku.
Kad bērnu sodīt?
Dzīve ir dzīve. Tāpat kā nevienai mammai nav jābūt pilnībai, tā arī neviens bērns vienmēr nerīkosies, kā ieteikts labas uzvedības grāmatā. Neskatoties uz to, ka jūs būsiet bērnu mīļojuši, apmierinājuši viņa vajadzības, mācījuši un brīdinājuši, ka būs nepatikšanas, ja viņš vēlreiz tik nesaprātīgi rīkosies, viņš tomēr jūs kādreiz neklausīs. Pirms nolemjat bērnu sodīt, ir svarīgi pārliecināties, vai tā nav bijusi no bērna neatkarīga apstākļu nelabvēlīga sakritība, ko viņš neprot pārvarēt. Jums jāpārliecinās, vai bērns pirms sava pārkāpuma tiešām saprata, ka par šo rīcību viņam būs jānes atbildība, pašam novēršot sekas, vai atbilstoši savām spējām atstrādājot vecākiem sagādātos zaudējumus.
Nosakot sodu vai ierobežojumus visbiežāk jau pietiek ar to, ka bērns palīdz novērst sekas, lai viņš turpmāk kļūtu uzmanīgāks. Bet ja nu arī tas nav līdzējis un jūs bērnu esat nolēmuši sodīt, kā nebūt ierobežojot vai liedzot izklaides, un viņš par to pārdzīvo un raud, tad atcerieties, ka tas ir jūsu mīļais bērns, kas šobrīd jūtas bēdīgs.
Neesiet tālu projām, lai tad, kad viņš būs izbēdājies un nomierinājies, un ar acīm meklēs jūsu atbalstu, jūs viņu varētu cieši samīļot, ar maigumu uzlūkot un netraucēti pievērsties. Aplieciniet viņam savu nesavtīgo mīlestību, lai viņš nešaubītos, ka jūs viņam palīdzēsiet, kaut arī šoreiz viņa rīcību jūs nosodāt.
Sakiet viņam, ka viņu sodīt jums bija ļoti nepatīkami, bet citādi rīkoties jūs nevarējāt, jo jūsu pienākums ir bērnu audzināt un panākt, ka viņš ievēro, ko viņam māca. Lielākam bērnam varat pajautāt, varbūt viņš var ieteikt citu veidu, kā jums vajadzētu rīkoties, lai bērns jūs klausītu bez soda.
Kad vecāku noteiktās prasības ir pārāk stingras un būtu jāmaina? Ja bērns raud vairāk kā 1/4 daļu no nomoda laika, ja jums bez bērna nemitīgas sodīšanas neizdodas panākt to izpildi, vai arī ja bērns vairākas dienas lielāko dienas daļu jūtas nelaimīgs, kaut arī jūs esat darījuši visu, lai bērns justos mīlēts.