Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Depresija ir viena no plašākajām tēmām psiholoģijā un viena no biežāk sastopamām problēmām psihiskās veselības aprūpes jomā. Depresijas epizodes novēro aptuveni 15% populācijas.
Kas ir depresija?
Vismaz 12% cilvēku piedzīvo depresijas simptomus, kurus nepieciešams ārstēt ar speciālistu palīdzību. Un, lai arī pēdējā laikā šī tēma tiek bieži apspriesta masu saziņas līdzekļos, joprojām vērojama kļūdaina depresijas izpratne.
Gan cilvēks, kas cieš no depresijas, gan apkārtējie bieži uztver traucējošos simptomus kā sliktu garastāvokli, vāja rakstura pazīmi, slinkumu, uzskatot, ka cilvēkam vienkārši jāprot pašam savākties. Taču depresija ir slimība, ar kuru pats cilvēks saviem spēkiem nespēj tikt galā un kurai nepieciešama ārstēšana.
Kā jebkuras citas slimības gadījumā, ieilgusi problēma izraisa aizvien plašākas grūtības cilvēka dzīvē, un slimības ārstēšana kļūst ilgstošāka un sarežģītāka. Atsevišķos dzīves periodos vairums no mums saskaras ar dažādas pakāpes depresijas simptomiem savā dzīvē dažādu stresu ietekmē, taču, ja personīgie problēmu risināšanas veidi nepalīdz novērst simptomus, ir jāgriežas pēc palīdzības pie speciālistiem.
Parasti depresijas gadījumā traucējošas izmaiņas rodas cilvēka emocionālajā stāvoklī, domu saturā, gribasspēka piepūles spējā, veģetatīvās (somatiskās) funkcijās, kas ar laiku rada problēmas arī cilvēka sociālajā vidē (darbā, attiecībās).
Depresijas pazīmes ir
- slikts garastāvoklis;
- enerģijas trūkums, pasivitāte, pastāvīga noguruma sajūta;
- emocionāli dominē bezcerības izjūta, skumjas, vainas izjūta, bailes, aizkaitinājums;
- pazemināts pašvērtējums, pašapsūdzības idejas;
- domas par nāvi, pašnāvību;
- tendence uz pārspīlētām emocionālām reakcijām (bieža raudāšana);
- intereses trūkums par citiem cilvēkiem, tendence izvairīties no attiecībām;
- grūtības koncentrēties, pieņemt lēmumus;
- miega traucējumi;
- apetītes traucējumi, ķermeņa masas izmaiņas.
- Pie vieglākas depresijas cilvēkam raksturīgas uzmācīgas, negatīvas domas, pārspīlētas emocionālas reakcijas, taču pie smagas depresijas cilvēkam ir izteikta vienaldzības izjūta pret visu, nespēja paraudāt, aizvien vairāk uzmācīga kļūst doma, ka iziet no mokošās situācijas iespējams, tikai izvēloties nāvi.
Kādi ir depresijas iemesli?
Depresijai var būt dažādi iemesli - gan eksogēni (ārēju faktoru izraisīti), gan endogēni (ģenētisku, organisku faktoru ietekmēti). Vairumā gadījumu depresiju izraisa dažādi sociālpsiholoģiski faktori (vide, stresi u.tml.) saistībā ar noteiktām personības īpatnībām (temperamentu, stresa pārvarēšanas spējām u.tml.). Mūsdienās aizvien biežāk raksturīga depresija kā sekundārs simptoms izdegšanai (pārslodzes, ilgstoši stresi, neatrisinātas problēmas).
Taču mediķi un stacionāros strādājoši psihologi bieži saskaras ar t.s. maskēto depresiju, kad psihoemocionālā simptomātika ir paslēpta aiz dažādām fiziskām, somatiskām sūdzībām. Cilvēks šajā gadījumā ilgstoši apmeklē dažādus ārstus, iziet specifiskas izmeklēšanas, taču nekādi somatiski sūdzību iemesli netiek atklāti. Bieži maskētu depresiju pavada pastāvīga trauksmes izjūta un panikas lēkmes.
Klīnisku depresiju parasti neierosina viens iemesls, to ietekmē visas dzīves laikā gūtā pieredze. Biežāk sastopamie depresijas iemesli ir
- haotiska, nedroša vai bīstama vide (piemēram, vardarbība ģimenē);
- smaga zaudējuma vai traumējoša notikuma pieredze pagātnē;
- sociālā atbalsta trūkums vidē;
- akūta stresa pieredze (piemēram, nopietnas finansiālas problēmas);
- neveselīgi sociālie apstākļi, kas saistīti ar zemu socioekonomisko statusu;
- pašapziņu graujošu notikumu pieredze;
- iemācīts bezpalīdzības un negatīvas domāšanas modelis, kas iekļauj sevis un pasaules negatīvu interpretāciju un pārliecību, ka cilvēkam nav kontroles pār nozīmīgiem notikumiem dzīvē;
- hroniskas slimības, kas būtiski ierobežo cilvēka aktivitātes (piemēram, Parkinsona slimība, vēzis);
- personības traucējumi;
- ilgstoši lietotu medikamentu blakusefekts (piemēram, lietojot medikamentus asinsspiediena stabilizēšanai vai miega traucējumu koriģēšanai);
- garastāvokli ietekmējošas hormonālas izmaiņas;
- ķīmisku vielu atkarība;
- ģenētiski faktori, depresija ģimenes anamnēzē;
- bioķīmiski faktori;
- dažādi dzīvesveida faktori (piemēram, izolācija, pārslodze, ēšanas traucējumi, kofeīna un cukura pārmērīga lietošana, aktīvas atpūtas un relaksācijas trūkums).
Daži ieteikumi, kā apkārtējie var palīdzēt cilvēkam, kas cieš no depresijas
Svarīgākais ir motivēt cilvēku vērsties pēc palīdzības pie ārsta, psihologa, kā arī iedrošināt turpināt terapiju arī pēc sākotnējas emocionālā stāvokļa uzlabošanās.
Nākamais svarīgākais faktors ir emocionāla atbalsta sniegšana, kas iekļauj spēju uzklausīt depresīvu cilvēku, pacietības un sapratnes izrādīšanu, neuzmācīgu iedrošināšanu. Suicidālas domas un tendences vienmēr ir jāņem vērā nopietni, un jāinformē par tām ārsts/psihologs.
Vēlams palīdzēt depresīvam cilvēkam uzturēt aktivitātes - uzaicināt viņu pastaigās, aizvest uz kino u.tml. Palīdzēs arī cilvēka iedrošināšana veikt aktivitātes, kas agrāk sniegušas gandarījumu (hobiji, sports, kultūras aktivitātes), taču jārēķinās, ka depresīvs cilvēks nebūs gatavs uzņemties pārāk daudz aktivitāšu uzreiz. Ir vajadzīgas izklaides un kompānija, taču pārlieku augstas prasības var veicināt neveiksmes, bezspēcības izjūtu.
Pašiem apkārtējiem ir jāpieņem, ka depresīvs cilvēks nespēj paveikt tik daudz, ir ātrāk nogurdināms kā citi.
Daži ieteikumi, kā cilvēks, kas cieš no depresijas, var palīdzēt pats sev
• Vērsieties pēc palīdzības pie kāda speciālista - sava ģimenes ārsta, psihiatra, psihologa. Pat ja ticat, ka spēsiet pats tikt galā ar depresiju, speciālists palīdzēt to izdarīt ātrāk un veiksmīgāk.
• Mēģiniet apzināties un uzturēt aktivitātes, kas palīdz jums justies labāk. Mēģiniet iesaistīties aktivitātēs pat tad, ja nevēlaties to.
• Centieties uzturēt kādus kontaktus, ir svarīgi nebūt izolētam no sabiedrības. Runājiet ar saviem ģimenes locekļiem un draugiem vai padomājiet par iespēju apmeklēt kādu atbalsta grupu. Komunikācija un savu jūtu izteikšana ir būtiska ārstēšanās sastāvdaļa.
• Uzturiet regulāru ikdienas režīmu: svaigs gaiss, kustības, regulārs, veselīgs ēdiens, pietiekošs miegs (~8 stundas).
• Izvairieties lietot alkoholu vai citas ķīmisku atkarību veicinošas vielas.
• Neizvirziet sev grūti sasniedzamus mērķus, taču centieties turpināt uzņemties atbildību par atsevišķu pienākumu pildīšanu.
• Sadaliet ilgtermiņa uzdevumus īsākos posmos, izvirziet prioritātes un dariet tik daudz, cik šobrīd spējat.
• Mēģiniet uzturēt fiziskas aktivitātes (pastaigas, vingrošana, braukšana ar velosipēdu), jo fiziska tonusa uzturēšana palīdz uzturēt arī emocionālu stabilitāti.
• Izvairieties pieņemt šajā periodā nopietnus lēmumus (piem., par darba pamešanu, šķiršanos u.tml.). Ja nepieciešams lēmumu pieņemt, pakonsultējieties ar citiem cilvēkiem, kuri spēj objektīvi izvērtēt situāciju.
• Centieties pārtraukt savas uzmācīgās negatīvās domas, neļaujiet, lai tās jūs vada (varat iztēloties, ka tā ir iestrēgusi plate, kuru apstādināt), un mēģiniet formulēt un pieturēties pie pozitīvām domām (piem., “es gribu izārstēties; es ticu, ka esmu pietiekami labs cilvēks; es zinu, ka spēju priecāties par dzīvi, jo spēju to darīt agrāk”).
Raksti savas domas un ieteikumus Mēs parūpēsimies par pārējo.