Ilze Vīksna, ginekoloģe un dzemdību speciāliste:
- Aborts ir ļoti traumatisks process, kas notiek bez redzes kontroles. Tā laikā sievietei nodara vairākas medicīniskas traumas. Viena no tām ir saistīta ar dzemdes gļotādas bojājumiem, un grūti paredzēt, kā notiks atlabšanas process. Bieži vien rodas dzemdes iekaisums un līdz ar to temperatūra, asiņošana un recekļu uzkrāšanās tajā. Ja pēc aborta sieviete atkal paliek stāvoklī, dzemdes gļotādas traumas dēļ var sākties asiņošana un spontānais aborts. Otra lielākā problēma ir tā, ka aborta laikā jāatver dzemdes kakliņš, kas no dabas ir stingri ciet. Dzemdes muskulatūra ir veidota tā, ka, atverot to ar varu, tas, iespējams, vairs nevarēs normāli funkcionēt. Ja arī sievietei izdodas ieņemt bērniņu, dzemdes kakliņš var nesaturēt augli. Olvadu aizsprostošanās ir trešā nelaime, ar kuru sievietēm nākas bieži saskarties - tā rezultāts ir neauglība vai ārpusdzemdes grūtniecība. Tiek izjaukts olnīcu darbības līdzsvars un rodas menstruālā cikla traucējumi.
Daudzas sievietes pēc aborta domā, ka nu svarīgākais ir palikt stāvoklī, bet aizmirst, ka bērniņš vēl deviņus mēnešus ir jāiznēsā, lai būtu žirgts un vesels. Spontānie aborti, ārpusdzemdes grūtniecības, bojā gājuši auglīši, priekšlaikus dzemdības, kad bērniņš vēl nav dzīvotspējīgs - tās ir tikai dažas no iespējamām neveiksmēm, kas piemeklē māmiņas, ja pagātnē viņas veikušas abortu.
Abortu noteikti nevar dēvēt par kontracepcijas veidu - tā domāt ir absurdi un absolūti muļķīgi. Ja arī embrijam ir trīs vai piecas nedēļas, tas jau ir dzīvs organisms, kuram sāk veidoties sirdsdarbība un smadzeņu uzbūve. Tā ir atsevišķa dzīvība, un sievietei jāuzņemas morāla atbildība, to pārtraucot. Veselības pro-blēmas ir tikai viens no aspektiem, kas raksturo jaunās dzīvības pārtraukšanas sekas. Emocionālais, psiholoģiskais disbalanss un fizioloģiskā komforta traucējumi ir otra medaļas puse. Minēto iemeslu dēļ sieviete var noslēgties sevī, kļūt depresīva, nervoza un apātiska. Rodas problēmas ģimenē, attiecībās ar mīļoto vīrieti un nereti arī darbā. Protams, sievietes ne vienmēr atzīst, ka tas saistīts ar abortu nesenā pagātnē, taču mana pieredze rāda, ka daudzos gadījumos tā ir neatņemama viņu tuvākās nākotnes sastāvdaļa. Pēdējā pusgada laikā bijis pāris gadījumu, kad pacientes nāk uz izmeklēšanu un es jautāju, vai pagātnē ir bijis aborts. Viņas atbild apstiprinoši un sāk raudāt, skaidro, ka grūti par to runāt. Tas bijis ļoti smags lēmums - bērni jau ir un vēl vienu mazuli nevarēja atļauties finansiālu apsvērumu dēļ. Taču aborta emocionālā trauma joprojām ir jūtama, lai gan pagājis jau pāris gadu.
Ne viss, kas svārstās, krīt
Helēna Husainova, psihiatre:
- Jebkura sieviete pēc aborta pārdzīvo un cieš. Tam, kas izdarīts, ir paliekošas sekas. Ja arī viņa to noliedz, tad vienkārši negrib atzīt. Tas nozīmē, ka ir gana rūdīta un spēj apspiest problēmu, jo nevēlas just šīs sāpes. Bet šāda apspiešana nav veselīga - tā ir jaunas slimības radīšana. Pēcaborta sindroms ir kā lavīna, kas gāžas no kalna bez sievietes gribas vai kontroles. Tā ripo arvien ātrāk un kļūst lielāka, līdz kādā jaukā dienā iziet uz āru depresijas vai smagu psihisku traumu veidā.