Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kā dzīvot pēc aborta?

Grūtniecības tests apstiprina - bērns pieteicis tiesības būt. Bet mums vēl tik daudz citu ieceru - karjeras kāpnes, remonts nepabeigts, automašīnas kredīts neizmaksāts. Tie ir daži iemesli, kas ziņu par grūtniecību no priekpilnas vēsts pārvērš pretrunīgās pārdomās - paturēt bērnu vai ne. Neplānota grūtniecība laikam gan ir un paliks sievietes dzīvē viens no visgrūtāk atbildamajiem jautājumiem.

Nesen par to pārliecinājos vēlreiz, kopā ar mammu pāršķirstot mūsu vecos fotoalbumus. Kādā melnbaltā momentuzņēmumā bija redzama mūsu ģimene vēl pirms manas māsas dzimšanas: es, ģērbusies piemīlīgā rūtainā sarafānā, šķelmīgi smaidu objektīvam, tētis ar jaunības dienām raksturīgo kuplo matu sakārtojumu, arī smaidīgs, bet mamma ar ļoti nopietnu, akmenscietu izteiksmi sejā. „Šajā bildē man ģīmis tāds neapmierināts, jo nupat uzzināju, ka esmu stāvoklī," viņa stāsta un pasmejas pati par sevi. Ir labi, ka tagad par to var pasmieties, un ir tiešām brīnišķīgi, ka tagad esam četri, nevis trīs - tajā melnbaltajā bildē bez māsas izskatāmies kaut kā vientulīgi. Un tomēr... Toreiz mamma pārdzīvoja un šaubījās, tāpat kā šaubās simtiem sieviešu katru dienu. Vairāk nekā trešdaļā gadījumu viņas izvēlas abortu - tāda ir statistika Latvijā.

Attieksmes nežēlīgais mantojums

Marika Bērtule, Grūtniecības krīzes centra vadītāja:

- Aborta emocionālā puse ir fakts, kuru mūsdienu sabiedrībā ir pieņemts ignorēt. Par pēcaborta sindromu, kas var svārstīties no viegla emocionāla pārdzīvojuma līdz pat nopietnam traumatiskam stāvoklim, pasaulē runā jau pārdesmit gadu. Pie mums savukārt šis mantojums ir diezgan nežēlīgs - padomju laika statistika liecina, ka katrai sievietei mūža laikā vidēji veica trīs līdz piecus abortus. Tai pašā laikā to uzskatīja par ierastu lietu, normālu kontracepcijas veidu. Ja atļāvies ieminēties, ka tas taču ir bērniņš, pār tevi gāzās nežēlīga izsmiekla šalts. Deviņdesmitajos gados, pēc padomju varas krišanas, mums nebija laika runāt par psiholoģiskām problēmām, bija citas nopietnākas lietas, ko risināt. Un tagad beidzot varam atvilkt elpu un pievērsties arī pēcaborta sindromam, censties saprast, kas ir sievietes nelaimju pamatā.

Lai gan skarbie padomju gadi jau ir garām, sabiedrības attieksmes un vērtību maiņai būs nepieciešams vēl ilgs laiks. Arī mūsdienās pēc aborta sieviete bieži vien saskaras ar nopietnām psiholoģiskām problēmām, ko parasti apspiež, jo sabiedrība par to nerunā. Pārdzīvojumus, ko nevienam neizsaka un neuztic, sieviete apglabā dziļi sevī un cenšas ar tiem sadzīvot. Šo situāciju var salīdzināt ar augoni, ko no ārienes nevar saskatīt, bet ar gadiem tas kļūst lielāks un jutīgāks - nedaudz uzspied, un ies gaisā no sāpēm. Šis spiediens var būt jebkas. Piemēram, cits mazais - sieviete skatās uz viņu un domā, ka varēja taču būt divi vai pat trīs un viņa būtu paliela bērnu bariņa laimīga mamma. Par citu sāpinošu faktoru varētu izrādīties meitas vai draudzenes grūtniecība. Var parādīties problēmas attiecībās ar vīru - sieviete, pati to neatskārzdama, zemapziņā vaino vīrieti par to, ko viņai nācies izciest, jo viņš savulaik nav spējis sievieti saprast un atbalstīt. Rodas arī seksuālas problēmas, emocionāla norobežošanās un nespēja izrādīt mīlestību. Katra sieviete ir ļoti individuāla un katrai var rasties unikālas komplikācijas, ko viņa bieži vien nemaz nesaista ar abortu senākā pagātnē.

Ginekologa krēslā

Ilze Vīksna, ginekoloģe un dzemdību speciāliste:

- Aborts ir ļoti traumatisks process, kas notiek bez redzes kontroles. Tā laikā sievietei nodara vairākas medicīniskas traumas. Viena no tām ir saistīta ar dzemdes gļotādas bojājumiem, un grūti paredzēt, kā notiks atlabšanas process. Bieži vien rodas dzemdes iekaisums un līdz ar to temperatūra, asiņošana un recekļu uzkrāšanās tajā. Ja pēc aborta sieviete atkal paliek stāvoklī, dzemdes gļotādas traumas dēļ var sākties asiņošana un spontānais aborts. Otra lielākā problēma ir tā, ka aborta laikā jāatver dzemdes kakliņš, kas no dabas ir stingri ciet. Dzemdes muskulatūra ir veidota tā, ka, atverot to ar varu, tas, iespējams, vairs nevarēs normāli funkcionēt. Ja arī sievietei izdodas ieņemt bērniņu, dzemdes kakliņš var nesaturēt augli. Olvadu aizsprostošanās ir trešā nelaime, ar kuru sievietēm nākas bieži saskarties - tā rezultāts ir neauglība vai ārpusdzemdes grūtniecība. Tiek izjaukts olnīcu darbības līdzsvars un rodas menstruālā cikla traucējumi.

Daudzas sievietes pēc aborta domā, ka nu svarīgākais ir palikt stāvoklī, bet aizmirst, ka bērniņš vēl deviņus mēnešus ir jāiznēsā, lai būtu žirgts un vesels. Spontānie aborti, ārpusdzemdes grūtniecības, bojā gājuši auglīši, priekšlaikus dzemdības, kad bērniņš vēl nav dzīvotspējīgs - tās ir tikai dažas no iespējamām neveiksmēm, kas piemeklē māmiņas, ja pagātnē viņas veikušas abortu.

Abortu noteikti nevar dēvēt par kontracepcijas veidu - tā domāt ir absurdi un absolūti muļķīgi. Ja arī embrijam ir trīs vai piecas nedēļas, tas jau ir dzīvs organisms, kuram sāk veidoties sirdsdarbība un smadzeņu uzbūve. Tā ir atsevišķa dzīvība, un sievietei jāuzņemas morāla atbildība, to pārtraucot. Veselības pro-blēmas ir tikai viens no aspektiem, kas raksturo jaunās dzīvības pārtraukšanas sekas. Emocionālais, psiholoģiskais disbalanss un fizioloģiskā komforta traucējumi ir otra medaļas puse. Minēto iemeslu dēļ sieviete var noslēgties sevī, kļūt depresīva, nervoza un apātiska. Rodas problēmas ģimenē, attiecībās ar mīļoto vīrieti un nereti arī darbā. Protams, sievietes ne vienmēr atzīst, ka tas saistīts ar abortu nesenā pagātnē, taču mana pieredze rāda, ka daudzos gadījumos tā ir neatņemama viņu tuvākās nākotnes sastāvdaļa. Pēdējā pusgada laikā bijis pāris gadījumu, kad pacientes nāk uz izmeklēšanu un es jautāju, vai pagātnē ir bijis aborts. Viņas atbild apstiprinoši un sāk raudāt, skaidro, ka grūti par to runāt. Tas bijis ļoti smags lēmums - bērni jau ir un vēl vienu mazuli nevarēja atļauties finansiālu apsvērumu dēļ. Taču aborta emocionālā trauma joprojām ir jūtama, lai gan pagājis jau pāris gadu.

Ne viss, kas svārstās, krīt

Helēna Husainova, psihiatre:

- Jebkura sieviete pēc aborta pārdzīvo un cieš. Tam, kas izdarīts, ir paliekošas sekas. Ja arī viņa to noliedz, tad vienkārši negrib atzīt. Tas nozīmē, ka ir gana rūdīta un spēj apspiest problēmu, jo nevēlas just šīs sāpes. Bet šāda apspiešana nav veselīga - tā ir jaunas slimības radīšana. Pēcaborta sindroms ir kā lavīna, kas gāžas no kalna bez sievietes gribas vai kontroles. Tā ripo arvien ātrāk un kļūst lielāka, līdz kādā jaukā dienā iziet uz āru depresijas vai smagu psihisku traumu veidā.

Sieviete ir sirdsgudra būtne - agrāk vai vēlāk viņa atrod savas depresijas sakni un iemeslu. Ja spējusi paskatīties patiesībai acīs un šo problēmu identificējusi, ir laiks meklēt atbalstu un ar kādu to izrunāt. Ne visiem ir iespēja vērsties pie speciālistiem, tādēļ var meklēt atbalsta grupas kaut vai Grūtniecības krīzes centrā. Ja sieviete tomēr nav tik ekstraverta un drosmīga, lai ietu pie svešiem cilvēkiem pēc palīdzības, tad jāvēršas pie tuvākiem draugiem vai cilvēkiem, kuriem var uzticēties un par to atklāti runāt - tuvinieku atbalsts ir liels solis pretim problēmas risinājumam. Savukārt stipra sieviete šo negatīvo enerģiju cenšas sublimēt darbībā - mēģina vairāk sevi noslogot darbā, sportot, palīdzēt

Ja sieviete, kura ir stāvoklī, šaubās, tad viņai jo vairāk ir nepieciešama šī palīdzība. Cilvēks pēc savas būtības nepārtraukti šaubās. Jebkurā jomā un jebkurā mirklī, kur nu vēl tik atbildīgā kā bērns. Šīs šaubas var kliedēt, ja blakus ir ārsts, psihoterapeits vai draugs, kurš uzliks roku uz pleca un spēs visu cilvēcīgi pārrunāt un emocionāli atbalstīt.

Laine, 23 gadi

"Pirms kāda gada arī es nonācu šīs nepatīkamās izvēles priekšā. Tagad jau viss aiz muguras, bet jautājumi joprojām paliek neatbildēti. Vai rīkojos pareizi? Kā būtu, ja es viņu atstātu? Paldies Dievam, tobrīd blakus bija labi draugi un atbalsts. Viņi zvanīja, raizējās un rūpējās par mani. Vecākiem gan neizstāstīju. Tagad bieži domāju, kas būs, ja vairāk nespēšu palikt stāvoklī vai iznēsāt bērniņu, kā paskaidrošu mammai, ka viņa nekad nesagaidīs mazbērnus. Daudzas meitenes abortu uzskata par visu problēmu ideālu risinājumu, taču bieži vien tas ir tikai visu problēmu un neatbildēto jautājumu sākums."

Māris, 28 gadi

"Pirms laika kāda pazīstama meitene iztaisīja abortu. Varbūt tas ir absurdi, bet tagad jūtos kā slepkavības līdzdalībnieks, jo mirklī, kad pāris man pateica, ka nolēmuši mazo nepaturēt, nespēju neko iebilst. Mani pārliecināja viņu aizbildinājumi, ka paši vēl jauni un bērnam nespēs neko sniegt. Lai gan dzīvība, manuprāt, ir lielākā dāvana."

Tatjana, 42 gadi

"Tā nu sanācis, ka līdz šim esmu veikusi ne vienu vien abortu. Izjūtas pēc tam draņķīgas, izņemot vienu reizi, kad grūtniecības sākumā bija jaušamas komplikācijas. Pārējos gadījumos jutos emocionāli iztukšota un apātiska. Centos koncentrēties uz saviem esošajiem bērniem, neļaut jūtām vaļu. Visu mīlestību un rūpes veltīju dēlam un mazajai meitiņai. Pirms kāda laika noskatījos filmu par abortiem, kur bērniņš mātes miesās cenšas izvairīties no asajiem ginekoloģijas instrumentiem, - tas pavēra vaļā manas slūžas. Vairākas stundas raudāju un nevarēju nomierināties. No tā laika kaut kas mainījās attiecībās ar vīru - vairs nelaidu viņu klāt, laikam baidījos palikt stāvoklī. Vīrietis ir vīrietis, viņam savas vajadzības, tādēļ ātri parādījās mīļākā. Tā mūsu laulība šobrīd ir visīstākā fikcija."

Uz augšu
Back