Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/9008805t1h3a0f.jpg)
Pirms trim gadiem zemeņu laiks man nozīmēja tikai vienu – zemenes ar vai bez putukrējuma un pārsvarā no tirgus nestas. Pēc diviem Somijas zemeņu laukos pavadītiem mēnešiem tās kļuvušas par kodu, ko redzot un dzirdot atveras atmiņu lāde, kuras saturs īsumā šeit aprakstīts.
Piecpadsmitais numurs
Vārda verdzene lietojums var šķist pārspīlēts, taču vairāku iemeslu dēļ es viesstrādnieka statusā Somijā tieši tā arī jutos. Pirmais iemesls – atalgojuma maksāšanas kārtība. Viss nopelnītais tika izmaksāts tad, kad strādnieks pameta fermu, piektdienās izsniedzot vien prasīto summu tēriņiem. Rezultātā algu neredzēju ne makā, ne bankas kartē, tāpēc šķita, ka strādāju tikai par vēdera tiesu, šad tad sevi palutinot ar kādu atlaižu mēnesī pirktu mugurā velkamu mantu. Otrais – bezpersoniskā cilvēku numurēšanas sistēma. Savu identitātes skaitli katrs ieguva atbraukšanas secībā, tāpēc saimniekam es biju number 15.
Visbeidzot – lai gan zināju, ka kaut kur zeķē krājas mani nopelnītie eiro, verga stāvokli visskaidrāk ļāva apjaust pret mums, austrumeiropiešiem, vērstā attieksme. Bijām beztiesiski melnā darba darītāji, kurus šausta ar mobinga pletnēm, ik dienu pātagojot prātus par neefektīvu darbu.
Neražas gads un Dieva dusmas
Man neveicās – togad pavasaris bija vēls, ziema barga, bet zemeņu stādījumi salā cietuši. Gaidītās ražas nebija – ar groziņu pa garajām dobēm retajām ogām pakaļ rikšojot, no soda par kādu nepamanītu zemeni baidoties, varēju vien ar nožēlu klausīties stāstus, kā citgad tās bez īpašas piepūles, uz vietas sēžot un spējot tik raut, lasītas.
Maija beigās pirmais pienākums bija zemeņu stādīšana. Stundu darbs, kas atšķirībā no vēlākās neprognozējamās gabaldarba peļņas nozīmēja, ka solīto arī nopelnīsim, bet efektīva darba vārdā par pīpēšanu, muguras iztaisnošanu vai citādu elpas atvilkšanu saimnieka draudzenes – mūsu vagarienes (tā es viņu domās dēvēju) – klātbūtnē bez bažām par vismaz aizrādījumu varēja nesapņot. Viņa, starp citu, lietuviete, kas viesstrādnieces statusā vēl pirms dažiem gadiem tos pašus laukus sviedriem vaigā minusi, mēdza stāvēt un skatīties uz pirkstiem. Atlika vien cerēt, ka rokas nenotrīcēs un negadīsies kāda kļūda, jo par tiem 3,7 eiro stundā tika prasīts ne vien maksimāli iespējamais ātrums, bet arī kvalitāte. Protams, ne jau visu laiku vagariene klāt stāvēja, tomēr slinkot nevarēja. Izveicīgākie bija poļi – kamēr viņa skatījās, šie strādāja tiešām ātri, un pieņemu – kvalitatīvi, ja reiz pēc pārbaudes pārstādīt nelika. Tomēr, kad parādījās viena īpaši nejauka šķirne ar 20 cm garām, biezām saknēm, skatoties, cik veikli ar stādīšanu poļu kolēģi tiek galā, es atļāvos brīdi stāvēt un skatīties, kā viņi to dabū gatavu. Vismaz tas puisietis bija iemanījies blēdīties ļoti pārliecinoši.
Viesstrādnieki dalījās ne tikai tautībās, bet arī tādos, kas te pirmo reizi, un jau pieredzējušos šīs fermas zemeņu stādītājos, lasītājos un ravētājos. Pret otrajiem vagarienes attieksme bija, protams, vēlīgāka, bet attiecībā uz darbu – pret visiem vienādi prasīga. Man nepaveicās, jo gadījās strādāt pretī kādai viņai pazīstamai trešgadniecei. Lai īsinātu laiku, vagariene mēdza pļāpāt ar to otru. Tas nozīmēja, ka mana darbošanās tiek nepārtraukti pieskatīta.
Par spīti poļu čaklumam, mūs skāra arī zemeņu dieva – saimnieka – dusmas. Kā aizskarošāko atceros viņa uzmundrinošo uzrunu, kas teju katra sirds dziļākajos akačos tika ierauta un vēl ilgi pieminēta: "Zinu, ka pie jums tur, Austrumeiropā, pieņemts darba laikā nestrādāt, bet Somijā darba laikā ir jāstrādā."
Pēc šāda ievada ilūzijas par to, ka esmu cienījams cilvēks, kurš tikai uz laiciņu nomainījis darba devēju, bet gatavs strādāt pēc labākās sirdsapziņas, tika izgaisinātas. Austrumeiropā dzīvo tikai zagļi, sliņķi, neveiksminieki, liekēži un vispār – zemākas attīstības radījumi, tāpēc pret tiem attiecīgi jāizturas. Sapulcē, kurā tikām iepazīstināti ar instrukcijām par darba un dzīves kārtību, tika īpaši pieteikts nezagt un nepārkāpt Ceļu satiksmes noteikumus. Lielveikalos, tiklīdz mēs tajos ieejam (bet atšķiroties mēs ļoti), novērošanas posteņos apsargi sastingstot un visas kameras tiekot pievērstas tikai mums, bet par ātruma pārsniegšanu var iekļūt melnajā sarakstā, kurā esošajiem liegta iebraukšana valstī. Tādi iebiedēšanas pasākumi šķita lieki un pazemojoši, taču, kad saskārāmies ar zādzību – gan ne lielveikalā, bet mūsu pašu dzīvesvietā –, sapratu, ka bez pamata šādas uzrunas netiek teiktas. Varu tikai apbrīnot kaimiņu fermas strādnieka (no Latvijas) muļķību, kam viena gultas pārklāja (!) dēļ nācās pamest savu darba vietu. Risks, atverot savu īpašumu šādiem radījumiem, dzīvot kā uz pulvermucas somu saimniekam tomēr atmaksājas iespējā maksāt uz pusi mazāk nekā slinkajiem tautiešiem. Tas nav tikai pazemotas verdzenes apgalvojums – to mums apstiprināja viens nostopēts somu zemes pilsonis.
Holiday un bailes
Brīvdiena – vārds, ko uztveram ar neviltotu prieku, tur bija lielākais biedinājums. Sods, ar kuru tika draudēts par visiem grēkiem. Piemēram, dobēm, kas sniedzās vairāk nekā simt metru garumā, pāri kāpt nedrīkstēja – ja nepieciešams, jāiet apkārt. Iesākumā tikai draudēja, taču laikam par mācību citiem kādu no lauka arī noraidīja. Protams, nedrīkstēja lasīt negatavas zemenes – pieļaujams tikai viegli sārts zemenes galiņš. Iedzīvoties brīvdienā, kad darbs bija tikai rīta stundās, apskrienot pāris laukus, bija nepieļaujami. Tāpēc svarīga bija nekaunība, drosme riskēt un stratēģija – stājoties vienas dobes galā ar uzticamu cilvēku. Pāriem, kas atbraukuši kopīgu mērķu labā, tā nebija problēma, bet vākt zemenes kopā ar poli bija finansiāls krahs – apskriet viņu nebija iespējams, turklāt nācās zaudēt vēl tās ogas, kas auga mana celiņa pusē... Mazliet blēdījāmies visi. Nejauši, ja lapu un stīgu biezoknī ātrumā gadījās pagrābt kaimiņa zemeni, un pārliecinoši, ja tas bija kāds, kuru, šādi saimniekojot, manā pusē biju pieķērusi. Dots pret dotu un bez sirdsapziņas pārmetumiem, jo izdzīvo veiklākais un nekaunīgais.
Bija gadījumi, kad saimnieka sliktās omas dēļ nācās ciest nepamatoti. Garastāvokli viņam bojāja daudzi numuri katru dienu, bet vēl lielākas raizes sagādāja zirņi. Tie atšķirībā no zemenēm bija padevušies brangi, bet – visā valstī. Bāzes pārpildītas, zirņi karstajā saulē izdega un pārauga, nesot zaudējumus. Tāpēc kādudien zirņu laikā viņš šķiedās ar brīvdienām tikpat dāsni, kā, zinoši ļaudis stāstīja, nesezonas mēnešos ar naudu, silto zemju kūrortos dzīvojoties. Atceros, kā viņš pikts virtuvē noskaidroja, ka no trim virtuvē esošajām vecajām plītīm silda tikai trīs riņķi, turklāt – vienīgā veļas mašīna arī labu laiku nestrādāja, bet duša tikai viena (to viņš zināja gan), turklāt salauztiem slēdžiem, ar ierobežotu ūdens daudzumu boilerā, kas knapi pietika četriem (mēs bijām apmēram 20 to lietotāji vienā rīta stundā, divas pusdienā un teorētiski neierobežoti vakarā). Tomēr diez vai tas bija īstais iemesls. Rūpes par strādniekiem būtu pat apsveicamas, ja būtu vien brīvas no aizdomām, ka esam visu apzināti salauzuši. Tajā pusdienas pārtraukumā vienam tika piešķirta brīva nedēļa, kādam diena.
Biju jau sabiedēta par šo dusmu lēkmi, kad, ejot no virtuves, ieskrēju pašam lauvam rīklē. Virtuve iekārtota divstāvu angāra pirmā stāva dibenplānā, tāpēc jāiet cauri noliktavai, kurā akurāt ceļa vidū novietots autokārs. Brīdī, kad manas kājas ne pārāk saudzīgi kāpa pāri tā sliedēm, ar perifēro redzi manīju, ka netālu stāv saimnieks un skatās. Domās jau sagatavojos lamu straumei un piespiedu atpūtai... Par laimi, nekas nenotika, bet bailes nav pārspīlētas. Tās pavadīja katru dienu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka tās dienas vakarā nepamatotie holideji tika atcelti.
Pēc darba laika beigām, vakariņu laikā, pie savas dzīvesvietas – mājīga namiņa sešām personām, kas atradās pretī saimnieku mājai terases pusē – rosoties un viņu galda piederumu šķindoņā klausoties, domāju, vai visuredzošās acis arī tagad mūs vēro. Šī sajūta patiesi bija spēcīga un nomācoša. Uz lauka radīta, tā neatkāpās visā īpašuma teritorijā. Brīvība bija ārpus tās – uz ceļa ar reto satiksmi, kas bija iecienīts vakara pastaigām, apkārtnes mežus, laukus un mājas vērojot, uz man liktenīgās klints – miera oāzes, no kuras akurāt dzimšanas dienā nošļūcot, ar saplēstu elkoni nācās pamest Somiju mēnesi pirms ieplānotā laika. Varbūt, ja tā būtu bijusi darbā, nevis pusdienu pārtraukumā gūta trauma, saimnieks nepažēlotu nepieciešamos 40 eiro un aizvestu pie ārsta, droši vien vēl piemaksājot par brūces sašūšanu. Bet tik vien bija, ka vagariene piešķīra kādus medikamentus un līdzjūtīgi iebēra man saujā upenes.
Tās dienas vakarā, ceļabiedram atrodoties, nolēmu tomēr būt prātīga un braukt mājās, jo strādāt tik vai tā nespētu. Soms to arī laipni atļāva darīt, gan neatbrīvojot no cleening day. Tāda ir katra šajā fermā strādājošā pēdējā diena, kad jāuzkopj gan virtuve, gan sava dzīvesvieta.
Sperot soli ārpus namiņa, bija vēl viena fobija – bailes no čūskām, jo to Somijā bija ļoti daudz. Īpaši odzes! Sajūtas, izdzirdot kliedzienu – čūska! – un saprotot, ka rāpulis devies tavā virzienā, nav aprakstāmas. Šādi gadījumi bija pietiekami bieži, lai bez bažām nespētu spert soli ne mežā, ne laukā. Jāsaka gan, pati redzēju tikai vienu odzi, un tai pašai vīrieškārtas kolēģi tūdaļ piesprieda nāvessodu.
Un vēlreiz zirņi
Cilvēku ne nu gluži no laukiem, bet piepilsētas gan, kurš zemenes mazliet mazdārziņā audzējis, pirmajā brīdī pārsteidz plašie, ar melnu plēvi segtie stādījumu lauki, vēlāk biežā laistīšana ar vitaminčikiem (tā vagariene sauca šķīdumu, ko gāza uz zemenēm visās to augšanas stadijās, pēdējā stingri piesakot gatavās ogas neēst). Bet attiecībā uz zirņiem atklājums bija lielāks. Ieraugot milzīgu lauku, kurā no vienas vietas aug zirņi, prātoju, kā tos iespējams nolasīt, nesabradājot. Apskaidrība nāca, kad mūs nostādīja vienā lauka malā metra attālumā citu no cita un lika nolasīt visas gatavās pākstis, pārējo atstājot aiz muguras mēslojumam. Protams, te bija tikpat lielas šmaukšanās iespējas kā zemenes lasot, un sākumā šķita – pat lielākas, jo zirņu spaini nepārbaudīja lasīšanas procesā, kā tas tika darīts ar zemeņu groziem. Tomēr pārbaude notika, spaiņa saturu berot kastēs. Ja pamanīja plakanas pākstis, lasītāju sagaidīja nepatīkamais process zemē izbērto vākumu pārlasīt.
Vēl saimnieks audzēja arī avenes, bet tās nogatavojās jau tad, kad biju atgriezusies mājās. Tomēr tieši zemenes, šķiet, ir somu iemīļotākās ogas un zirņi – dārzeņi, jo to tirdzniecības stendi bija kā lielveikalos, tā pie tiem, un tirdzniecība ritēja visai labi. Turklāt ēda viņi gan vienus, gan otrus tūlīt pēc nopirkšanas, kauslapiņas un pākstis metot uz ielas.
Krapula, un mūs novērtē prostitūta
Krapula – viens no dažiem somu valodas vārdiem, ko iemācījos, bija aktuāls sestdienu, vienīgo brīvdienu, rītos. Paģiras bija daudziem, jo piektdienas kā darba nedēļas beigu un uzdzīves dienas tika atzīmētas no sirds. Zilumiem un nobrāzumiem klāti ķermeņi, sāpošas galvas, piešmucēta virtuve, kādam izēsts boršča katls, salauztas mēbeles – tā bija sestdienu rītu ierasta parādība, kam sekoja došanās uz pilsētu iepirkties. Prioritāte – pārtika un bezmaksas internets bibliotēkā, bet, kad sākās atlaižu periods, par iemīļotākajām pastaigu vietām kļuva lielā Antilas bode, kā arī Seppälä un Lindex veikali, kas tolaik Latvijā vēl nebija sākuši darbību. Tomēr pēc ikdienas krievu, poļu un lietuviešu valodas mikšļa vēlamā pārmaiņa ausīm, nedzirdot internacionālos lamuvārdus, klausoties nesaprotamo somu mēli, tomēr izpalika. Tajās pašās lupatu bodēs ik pa laikam dzirdēju saucam kādu Natašu, ko nepazinu.
Tādu kā mēs tur bija daudz. Un arī tādu, kas gan mums saprotamā valodā runā, bet tomēr citu darbu dara. Vienu sastapām pārtikas veikalā, kad ar krievu kolēģīti skaļi prātojām, cik procentīgu margarīnu mums vajag. Blondīne caurspīdīgos brunčos, dzimto valodu izdzirdusi, priecīgi mūs uzrunāja, un uzzinājām, ka viņa te nākusi meklēt ananasu sulu, jo tā palīdzot notievēt (kurā vietā tev to vajag, es nodomāju), bet vispār Somijā – naudīgus klientus, ko vest savā viesnīcas numuriņā. Uz viņas koptajiem, garajiem, mums gar acīm zibinātajiem nagiem skatoties un peļņas skaitļos klausoties, mēs ar savām sastrādātajām rokām, īsi apgrieztajiem nagiem, ko pat citronskābe nespēja darīt tīrus, un zemeņu meiteņu sūro likteni jutāmies kā bagāto mātes meitu sastapušas pelnrušķes. Bija gan mierinājuma balva – ar pieredzējušu aci vērtējot, krieviete atzina, ka mēs būtu laba manta... Abas tomēr palikām uzticīgas zemenēm un zirņiem un nespējām to nožēlot. Nožēla vispār, par spīti dažādajiem piedzīvojumiem, mani nav skārusi, ne esot tur – lietū, mālainā, smagā augsnē līdz ceļgaliem grimstot un mēģinot stādīt zemenes, ne Latvijā atgriežoties. Kā gan citādi būtu uzzinājusi, ka šīs pašas bezpersoniska radījuma skrūvītes, number, sajūtas sastopamas arī tepat Latvijā. Tāpēc nav jābrauc ne uz Somiju, ne Īriju, ne kur citur. Bet, dzirdot Eolikas dziesmu par zemeņu lauku, tagad allaž redzu agras rīta stundas dzestrā gaisa, rasas klātos Somijas fermera zemeņu laukus. Nevaru teikt, ka tās ir nepatīkamas atmiņas. Un zemenes es atkal ēdu.