Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kamēr daudzi atzīst tikai dabīgas augu tējiņas, ļoti gribas iebilst, ka no tikpat dabiskiem augiem kā mūsu piparmētras vai kumelītes taču iegūta arī zaļā un melnā tēja, mate, kafija, kakao...
Bet netaisns ir arī tas, kurš, dzerdams litriem tumšā grauzdējuma kafijas, nicinoši apgalvo, ka visas zāļu tējas garšojot pēc pirtsslotas. Var jau būt, ka viņš patiešām ir nogaršojis pirtsslotu, bet arī tas nedod tiesības izteikties nievājoši. Par garšu nestrīdas, un ir ļoti jauki, ja valda daudzveidība. Savs laiks kafijai, savs īstajai tējai un savs pašu lasīto zālīšu uzlējumam.
Mazliet par atbildību
Kad viss sāk zaļot, daudzus cilvēkus pārņem tieksme vākt un kaltēt kaut kādas tējiņas. Gadi nāk un iet, mode mainās, bet vienmēr ir periodi, kad vismaz kādai sabiedrības daļai augu tējas šķiet īpaši stilīgas: nost ar paciņām un tējas maisiņiem, nekas nav tik labs un garšīgs kā pašu salasītais! Bet, lai labos nodomus īstenotu, augi ir jāpazīst. Nepietiek tikai zināt, ka tas vai cits ir ārstniecības augs, jo daudzi ārstniecības augi ir indīgi un neder brokastu vai vakariņu tējai. Ja jūsu interese par augiem nav tikai epizodiska, tad gan jau tos iepazīsiet. Labi, ja ir kāds zinātājs, kurš visu parāda un dalās drogu vākšanas pieredzē, taču daudz informācijas var atrast arī grāmatās un internetā. Ja par augu pazīšanu neesat droši, labāk neriskējiet tos vākt, jo par sava brūvējuma iedarbību paši vien būsiet atbildīgi. Tāpat arī jāskatās, lai augi nenāktu no autoceļa malas, izgāztuves vai citas piesārņotas vietas.
Kā vākt un kaltēt?
Uzskati par to, vai tējas vākt un gatavot ir viegli vai grūti, arī lielā mērā ir atkarīgi no mūsu informācijas avota. Ja pa rokai gadījies akadēmisks rakstu krājums, kas adresēts biologiem vai farmaceitiem, tad ies smagi, jo tur minēti dažādi mājas apstākļos neizpildāmi standarti. Pēc grāmatām, kur vairāk runāts par ārstēšanos, gatavotās tējas reizēm ir grūti iedzert. Un kāds tur brīnums, jo tās domātas lietošanai pret konkrētām kaitēm pa vienai ēdamkarotei trīsreiz dienā vai tamlīdzīgi. Ja mums vairāk rūp, lai tēja būtu garda, nevis ārstnieciska, tad sakarīgas receptes var atrast pagājušā gadsimta pirmās puses pavārgrāmatās. Ja nezina, cik ilgi tēja jāvāra, var ievērot vienkāršu principu: jo drogas biezākas un cietākas, jo ilgāk. Stingras, blīvas lapas tējā var būt nedaudz jāpavāra, bet maigi, glezni ziediņi tikai jāaplej ar vārošu ūdeni un jāatstāj ievilkties. Taču vislabākā skolotāja ir pašu pieredze.
Daudzus fascinē zāļu buntītes, kas kaltējas bēniņos, zem jumta spāres vai istabā uz auklas, pie reizes izplatot arī labu smaržu. Profesionāļi gan atzīst, ka pareizāk ir savāktos augus vispirms sagraizīt mazos gabaliņos, tad dzīvības procesi tiek pārtraukti un saglabājas vairāk vērtīgo vielu, kas ir šajā augā. Sagatavotās drogas izklāj plānā slānītī uz drānas vai tīra papīra un rūpīgi kaltē ēnā, tumšā vietā. Protams, jāseko, lai tējas nesāktu pelēt, jāizžāvē kārtīgi. Dažas tējas, piemēram, ābeļu lapu vai aveņu lapu tēju, lai tās labāk garšotu, vecmāmiņas mēdza likt māla podos un paturēt dziestošā cepeškrāsnī.
Populārākās ikdienā
Iecienītākās plaša patēriņa augu tējas ir tās, kurām nepiemīt stipra ārstnieciska iedarbība, tāpēc ir lietojamas slāpju remdēšanai gandrīz bez ierobežojuma, piemēram, kumelītes, piparmētras, liepziedi, mežrozītes, upenes, ābolu miziņas, avenes, meža zemenītes un vēl citas. Lieli pārspīlējumi gan arī te var novest pie nevēlamām sekām. Lietpratēji teic, ka vajag paļauties uz savu garšu: kamēr kāda tēja garšo, tikmēr to vajag lietot, jo varbūt tur ir kāda viela, kas organismam tobrīd ļoti vajadzīga, bet, kad viena tēja apnīk, vajag meklēt kādu citu.
Jaukt vai nejaukt?
Ja cilvēkam pret zāļu tējām ir nopietna attieksme, tad viņš nemēdz patvaļīgi veidot drogu maisījumus, jo zina, ka ir saderīgi un nesaderīgi augi. Viņš par drošāku atzīst vienā reizē dzert tikai viena noteikta auga tēju. Citi turpretī cenšas sabāzt kopā cik vien iespējams dažādus augus. Ir redzētas arī tādas tējiņas, kuras satur vairāk nekā 20 komponentu. Cilvēks uzskata: visi augi vienā pļavā auguši, kā tad nu būs nesaderīgi? Daži skaidro, ka šāda tēja esot interesantāka – tā ikreiz garšojot citādi, jo vienā porcijā gluži vienkārši nav iespējams ietilpināt visas sastāvdaļas uzreiz. Viņi savu tēju lietojot diendienā un jūtoties lieliski. Daži tējiņu cienītāji smejas, ka viņi vārot mūžīgo tēju – katliņā nepārtraukti kaut kas ir apliets vai ievārīts, to izdzer; kad līmenis noplok, pieliek vēl kādus augus un atkal aplej ar jaunu ūdeni, laiku pa laikam biezumus patīra ārā, un tā visu laiku. Ciemiņi nākot un ejot un visi dzerot tējiņu slavēdami. Ej nu sazini, vai mūsdienu cilvēka organisms kļuvis tik biezādains, ka viegla augu tēja viņu vairs neietekmē, vai varbūt arī ir tiesa, ka labs cilvēks vienmēr izvāra labu tēju. Ja tā padomā, pasaulē ir tik daudz jautājumu, uz kuriem nevar dot viennozīmīgu atbildi.
***
VarBŪT IEGARŠOSIES?
• Piparmētru atspirdzinājums: 2 ēdamkarotes kaltētu piparmētru aplej ar 1 l vāroša ūdens, atdzesē. Pieliek citrona šķēlīti un medu pēc garšas. Stāv rakstīts, ka šis
dzēriens labi remdējot slāpes, pie viena arī nomierinot un veicinot zarnu darbību.
• Pelašķu aperitīvs: šķipsniņu kaltētu pelašķu ziedu aplej ar 1 glāzi vāroša ūdens, dzer pirms ēšanas. Pavasarī ilgāka pelašķu tējas kūre palīdzot attīrīt organismu no ziemā sakrātajiem sārņiem.
• Mežrozīšu spēks: termosā ar 1 l tilpumu ieber 12 kaltētu mežrozīšu augļu, pieber 2 ēdamkarotes cukura, pielej termosu līdz augšai pilnu ar vārošu ūdeni, aizvāko un atstāj uz 12 stundām. Ļoti patīkams dzēriens, palīdz arī pret saaukstēšanos. Mežrožu augļus beigās var iztīrīt no sēkliņām un apēst.
• Pieneņu rūgtumiņš: 10 g sakaltētu pieneņu sakņu savāra puslitrā ūdens. Saknes iesaka rakt agrā pavasarī vai vēlā rudenī. Darbietilpīgi, bet esot vērts papūlēties, jo sevišķi tiem, kam ir aknu problēmas.
• Gaiļbiksīšu možums: puslitrā vāroša ūdens ieber vienu ēdamkaroti (ar kaudzi) gaiļbiksīšu ziedu, ļauj ievilkties 15 minūtes. Nepalaidiet garām gaiļbiksīšu ziedēšanas laiku – ja tos salasīsiet un lietosiet, paveras iespēja atbrīvoties no paguruma, galvassāpēm un bezmiega.
• Ābeļziedu vieglums: vienu tējkaroti kaltētu ābeļu ziedlapiņu aplej ar glāzi vāroša ūdens, ļauj brīdi ievilkties. Ābeļziedus iesaka vākt tautiski romantiskā stilā: kad ziedlapiņas birst, dārzā zem ābeles paklāj ja ne gluži villainīti, tad kādu citu lielu, tīru auduma gabalu. Der arī pavasarī ievāktas un sažāvētas ābeļu lapas.
• Lavandas mierinājums: mazu šķipsniņu lavandas aplej ar glāzi vāroša ūdens un nostādina. Lavandu var audzēt dārzā. 30. gadu grāmatās sacīts, ka tā palīdz nervozām dāmām ģībšanas gadījumos. Savukārt maģijas zinātāji uzskata, ka lavanda koncentrē cilvēka spēkus cīņā ar mošķiem.
• Rožu uguns: 4 ēdamkarotes kaltētu mežrožu augļu aplej ar 1 l auksta ūdens, atstāj uz 12 stundām izmirkt, vāra 10 minūtes, pievieno 8 ēdamkarotes sarkanvīna, 5 ēdamkarotes cukura un 1–2 kanēļa standziņas. Dzer karstu.