Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tas ir bezprecedenta notikums valsts vēsturē. Latvijas miljonārs Valērijs Belokoņs šā gada 5. jūnijā noslēdza līgumu par Anglijas futbola kluba Blackpool akciju iegādi un kļuva par tā prezidentu un vienu no četriem direktoriem.
— Ziņas par jūsu iesaistīšanos Anglijas kluba pirkšanā izskanēja jau sen, bet patiesībā — cik ilgs bija šis process?
— Latvijā mēs centāmies izvairīties no informācijas sniegšanas, jo šāds process ir ļoti nopietns — tiek ieguldīta liela nauda, taču pat pēdējā brīdī iespējams atteikums. Anglijā šādus darījumus ir daudz grūtāk turēt noslēpumā. Tur presi daudzi neieredz, bet vēlas būt ar to labās attiecībās. Pēc manas kārtējās viesošanās Anglijā mūsu bankā tika saņemts lūgums nosūtīt uz Blekpūles avīzi manu fotogrāfiju un atbildes uz jautājumiem par kluba iegādes nolūkiem. Būtu bijis nekorekti neatbildēt. Vietējā avīze katru dienu kaut ko raksta par šo klubu. Taču pirmā publikācija saistībā ar mani bija kaut kas vidējs starp manu un mana brāļa portretu. Pirmās sarunas ar angļiem sākās pagājušā gada aprīlī, bet konkrētu interesi par kluba iegādi es sāku izrādīt oktobrī. Sākumā nemaz neinteresējos par futbola biznesu, bet gan par mūsu uzņēmuma Kimmels Rīga alus realizāciju Anglijā, taču, ja runājam par izlejamo alu, sapratu, ka tas būs pārāk sarežģīti un neizdevīgi.
Apmeklēju arī futbola spēles, tikos ar cilvēkiem. Redzēju apliecinājumu tam, ko jau nojautu, — Anglijā futbols ir kaut kas līdzīgs reliģijai. Jā, protams, ir fani, kas trako, tāpat kā jebkurā citā valstī. Bet uz spēlēm dodas lielākoties cilvēki ar bērniem, ģimenēm. Domā par to, kā saposties, jo tas katram ir notikums. Un arī pasaulē, jūs taču zināt, futbols ir kaut kas īpašs — FIFA ir vairāk dalībvalstu nekā ANO. Un labāk, lai cilvēki cīnās futbola laukumā, nevis kaut kur citur. Domāju, ka, pateicoties tieši Pasaules kausa izcīņas finālturnīram futbolā, Vācija kopš Berlīnes mūra nojaukšanas tagad piedzīvo lielāko solidaritāti starp austrumu un rietumu daļām.
— Futbols jūs uzrunājis tikai tagad, vai tā bijusi aizraušanās jau kopš bērnu dienām?
— Jā, kopš bērnu dienām. Tad spēlēju turnīrā Ādas bumba, kurā startēja namu pārvalžu komandas. Vēlāk — Rīgas Futbola skolā. Pēc tam Rīgas čempionātos darbavietu komandās, piemēram, Portovik, Rīgas Autobusu parka vienībā. Patiesībā īstais futbolists ir mans septiņus gadus jaunākais brālis Vilorijs. Viņš vēl tagad spēlē futzāla komandā, šajā futbola paveidā iekļuvis valsts izlasē. Es esmu biznesmenis, es pelnu naudu...
— Cik jums izmaksāja Anglijas futbola kluba iegāde?
— Es teikšu tā, ka plašsaziņas līdzekļos izskanējusī summa 4,5 miljoni sterliņu mārciņu ietilpst kopējās darījuma izmaksās, bet viss ieguldījums ir lielāks. Tā kā līgumā noteikts, ka šī ir konfidenciāla informācija, plašāk es to nekomentēšu. Patlaban esmu iegādājies 20 procentus kluba akciju, un vēl 30 procenti man tiek rezervēti iegādei jebkurā brīdī. Kluba īpašnieki — Oistonu ģimene — šīs akcijas nevis pārdeva no savas daļas, bet gan veica jaunu emisiju. Tas nozīmē, ka jauniegūtie līdzekļi nenonāk viņu kabatā, bet kluba kontā un paredzēti tā attīstībai. Neraugoties uz akciju pašreizējo sadali, balstiesības par svarīgiem jautājumiem mums ar Oistonu ģimeni ir 50:50.
— Esat ne tikai kluba prezidents, bet arī viens no četriem direktoriem. Tas nozīmē noteiktus pienākumus?
— Mans uzdevums ir kluba darbību pārvērst par pelnošu biznesu. Izpētīju, ka pēdējos divos gados klubs finansiāli ir bijis mīnusos, bet, kopā ņemot pēdējos piecus gadus, — plusos. Esam izstrādājuši kluba attīstības programmu pieciem līdz astoņiem gadiem. Domāju, ka jau pēc trim gadiem būtu iespējams sasniegt pozitīvu bilanci. Mans uzdevums ir sagādāt komandai jaunus spēlētājus un vērot, vai viņu kvalitāte atbilst izraudzītajiem mērķiem. Ja Latvijas futbolisti spēlē ne sliktāk kā angļi, tad kāpēc lai viņi nespēlētu Blekpūlē? Pats neesmu liels speciālists šajā jomā, bet esmu konsultējies ar Latvijas futbola treneriem, pirmajam piezvanīju brāļa komandas trenerim Jurijam Docenko. Esmu sapratis, ka mūsu futbolistu jaunajai paaudzei nav nodrošināts pārejas periods no padsmitnieku gadiem līdz meistarkomandām. Viņi redz, ka Skonto un Liepājas metalurga sastāvs ir nokomplektēts, un tās ir arī visas iespējas tikt augstākajā līmenī. Esam izstrādājuši programmu, kuras ietvaros varētu uzaicināt jaunos Latvijas spēlētājus līdzdalībai klubā. Tā viņiem būtu iespēja, labs stimuls turpmākajam. Arī labs grūdiens Latvijas futbolam kopumā.
— Blackpool iepriekšējā sezonā spēlēja Anglijas futbola trešajā līgā, kur 24 komandu konkurencē ieņēma 19. vietu. Ko cerat paveikt tuvākajā nākotnē?
— Jaunā sezona sāksies 5. augustā. Bet jau 5. jūlijā Latvijā ierodas kluba treneris Saimons Greisons, lai noskatītos mūsu labākos spēlētājus. 17. jūlijā mūsu komandai sāksies nedēļu ilga treniņnometne Latvijā. 8. augustā jau ir pirmā Anglijas čempionāta spēle ar Notingemas komandu Nothingham Forest.
— Šķiet, iegādājoties Anglijas futbola klubu, jūs cenšaties nodrošināt tā sadarbību ar Latviju?
— Tā ir normāla komunikācija. Ja es dzīvoju Latvijā, tā jānotiek. Mums ir normāli treniņu un sadzīves apstākļi, kāpēc gan treniņnometne nevarētu notikt Latvijā? Man taču arī ir vienkāršāk redzēt komandu šeit. Ir arī cits aspekts. Kad parādījās ziņas par manu vēlmi iegādāties kluba akcijas, Latvijā ieradās Anglijas žurnālistu desants. Viņi vēlējās pārbaudīt manas biznesa aktivitātes, bet vienlaikus sameklēja un arī publicēja ļoti daudz informācijas par mūsu zemi. Bija kļūdas, taču tas nav svarīgākais. Par Latvijas vēsturi, pašreizējām aktualitātēm uzzināja ļoti daudz cilvēku. Svarīgi arī tas, ka Anglijas kluba akciju pirkšanai nodibināju SIA VB Football Assets Latvijā, kas šeit maksā nodokļus. Uzņēmuma izpilddirektors ir Normunds Malnačs, kurš tagad ir mans pirmais palīgs futbola jautājumos. Es nevēlos aizbraukt uz kluba sanāksmēm Anglijā un strādāt tikai ar papīriem, es gribu, lai man ir pilnvērtīga informācija par visu notiekošo. Tagad mēs kopīgi veidojam sarakstu, kurā ir trīs ailes: spēlētāja vārds, viņa cena un atbilstība vai neatbilstība šai cenai, kā arī mūsu komandas mērķiem. Līdz šim klubs dzīvojis ekonomiskā režīmā — līgumi noslēgti lielākoties uz diviem gadiem, dārgāko spēlētāju pārdodot, saņemti 1,7 miljoni mārciņu, bet, iegādājoties dārgāko, samaksāti 250 tūkstoši. Varbūt šī politika jāmaina, jāpērk dārgāki futbolisti un labākie jāpatur ilgāk...
— Jūs nopirkāt klubu Anglijā, bet vai šeit pat nav bijusi prakse un vēlēšanās sponsorēt?
— Tikai futzāla komandu, kurā spēlē mans brālis. Uzskatu, ka sponsorēšana pie mums ir ļoti slidena — nedaudz palīdzot, tu vari uzsēdināt cilvēku uz finansiālās palīdzības adatas, un tad viņš pats vairs neko nespēj, tikai gaida palīdzību no citiem. Jā, mēs jau ceturto gadu atbalstām Rīgas Golfa skolu, lai pavisam mazi bērni, kopš sešu gadu vecuma, varētu iepazīt šo sporta veidu, viņiem par to nav jāmaksā. Golfu nevar uzspēlēt, vienkārši izejot pagalmā. Nezinu, kas notiks nākotnē, bet, ja kaut ko atbalstīsim Latvijā, tad tas noteikti būs reģionos. Jau tagad mūsu banka atvēl nelielas summas jaunu talantīgu cilvēku atbalstam, kuri nes Latvijas vārdu pasaulē, jo saprotu, ka viņiem tā tiešām ir palīdzība, ko cilvēki novērtē. Rīgā ir citādi.
— Visbeidzot — tomēr kāpēc futbols?
— Katrs cilvēks ik pa brīdim savā dzīvē vēlas kaut ko mainīt. Mana mamma katru gadu dzīvoklī taisīja remontu un vēl biežāk pārbīdīja mēbeles, lai būtu citādāk. Tagad mans bizness ir sasniedzis tādu līmeni, ka es varu atļauties darīt to, kas man patīk. Pamazām sāku iemīlēties futbolā, līdzīgi kā cilvēks, kurš iegādājies mazdārziņu — viņš to kopj, rūpējas, katru gadu kaut ko stāda...
— Var just, ka šis futbola darījums jums nav tikai vienai dienai...
— Naudu grib pelnīt cilvēki visā pasaulē. Mūsu postsociālisma biznesā ļaudīm pietiek ar to, ka viņi kaut ko nopērk un ātri pārdod. Rietumos lielā cieņā ir ģimenes bizness, kas paredzēts ilgam laikam, tiek nodots no paaudzes paaudzei. Arī es tādu vēlos. Bērniem nevajag atstāt tikai čeku grāmatiņu, bet, piemēram, viesnīcu vai kaut ko citu, kas darbojas gadu desmitiem ilgi un tā iegūst savu reputāciju. Tomēr es nevaru savam bērnam likt darboties futbolā, ja viņam tas nav pie sirds. Biznesā ļoti svarīga ir reputācija, tas, vai tev var uzticēties; ja tu visu laiku savu biznesu pārdod, tas ir viens, bet, ja vari to ilgtermiņā saglabāt, — jau pavisam kas cits. Es gribētu, lai tā notiktu ar Blackpool un cilvēki pēc daudziem, daudziem gadiem varētu teikt, ka šis bizness pieder latviešu ģimenei. Ar ko tad mēs varam konkurēt pasaulē? Patiesībā tikai ar savu prātu. Tāpēc man patīk sākt darbošanos gandrīz no nulles, lai varētu redzēt rezultātu. Piemēram, šo klubu no 19. vietas trešajā līgā aizvest līdz premjerlīgai.
* * *
Sarunai beidzoties, secinu, ka Valērijs Belokoņs ne tikai ekonomiski, bet nu jau arī emocionāli pieķēries Anglijas futbola klubam. Viņš pieceļas un rāda kādu no attāluma neizteiksmīgu fotogrāfiju sava Valdemāra centra birojā: “Redziet, tas ir 1953. gada 2. maijs. Elizabete pēc tēva nāves kļuvusi par karalieni un mūsu 1877. gadā dibinātajam klubam pasniedz izcīnīto Anglijas kausu. Mana pirmā firma tika dibināta dienu vēlāk, tikai 1993. gadā, un varbūt tā ir liktenīga sakritība. Nezinu, vai tā būs Anglijas karaliene, bet es vēlētos, lai mūsu klubs pēc daudziem gadiem atkal varētu izbaudīt līdzīgu brīdi. Un tad varētu teikt, ka Latvija ir izglābusi Anglijas lielo futbolu. Mūsu cilvēki spēj daudz, bet tikai tad, ja strādājam ar galvu un saknes saglabājam savā zemē.”