Vilis Krištopans: latvieši apēd savus līderus (77)

Par politiku un lietām, kas nav mazāk svarīgas, Neatkarīgās intervija ar viņu.

– Vai var gadīties, ka reiz atkal atgriezīsities, lai strādātu?

– Visticamāk, ka ne. Nav nekādas vēlmes atgriezties politikā. Pašlaik manā dzīvē svarīgi ir tas, ka abi dēli ir uzsākuši savu biznesu. Priecājos, ka man ir izdevies viņus tur ievilināt. Tas notika ar mānīšanu, pamazām – es viņus turēju badā, viņiem visu laiku trūka naudas, un tā es viņus izmācīju par cilvēkiem.

Bet pats es vairs ne ar ko tā īsti nenodarbojos. Vēl tikai meita jāizdod pie vīra, un viss. Nu labi, ir man viens projekts kopā ar amerikāņiem nekustamo īpašumu biznesā. Latvijas mērogiem tas būtu pat saucams par lielu projektu. Laiks rādīs – vinnēsim vai zaudēsim. Turpinu arī konsultēt uzņēmējus, kas vēlas investēt Vācijā. Lielākoties šie investori ir no Krievijas. Es diezgan labi pārzinu šo jomu, jo kopš 1999. gada daudz uzturos Vācijā un ASV un šo biznesu esmu izkodis cauri.

Patiesi reiz jau biju nozvērējies, ka neiešu atpakaļ politikā, bet tā sanāca, ka sastrīdējos ar Latvijas ceļa politiķiem. Viņi man teica apmēram tā: "Kas tu tāds?" Es savukārt sacīju: "Paskatīsimies, kas es tāds." Tā manī iedegās sportisks azarts sacensties ar viņiem. Zaļo un zemnieku savienība tajās vēlēšanās iekļuva Saeimā ar labu rezultātu, turpretī Latvijas ceļš pat nepārvarēja procentu barjeru. Tā sanāca.

– Kāda ir Viļa Krištopana loma televīzijas digitalizācijā?

– Nekāda. Neslēpšu, ka pazīstu Andreju Ēķi. Es saprotu, ka pašlaik nedrīkst vairs pazīt Ēķi un Aivaru Lembergu, bet es tur neko nevaru darīt – pazīstu viņus, un viss.

Ēķis ir liels mākslinieks, kurš paveicis varenu darbu – uztaisījis Latvijas Neatkarīgo televīziju. Un domāju, ka droši vien arī ciparu televīziju viņš būtu uztaisījis, ja viņam ļautu. Nedomāju, ka viņš ir noziedznieks un zaglis.

Savukārt Gints Bandēns ir jurists. Izskatās, ka lietu viņam šuj klāt, nevis ka viņš būtu tiešām kaut ko kriminālu veicis.

Kad aizbraucu uz Vāciju, atstāju viņam pilnvaru, uzticot viņam šādu tādu rīcību savā vārdā ar nekustamajiem īpašumiem. Tagad nezin kāpēc šī pilnvara ir izpeldējusi, nonākusi žurnālistu rokās. Labs jautājums: kā tā ir izpeldējusi, kas par to ir parūpējies un ar kādu mērķi?

Tā kā pamanīju mēģinājumus piepīt šai lietai arī mani, mazliet papētīju, ap ko tajā digitalizācijā lieta grozās. Jāteic, dīvaina ir tā lieta... ASV šāda lieta jau sen būtu izbeigta, jo nav cietušā. Nu, ja neskaita to firmu Kempmayer, kura ir cietusi zaudējumus. Bet, tā kā Kempmayer skaitās ļaunie, tad viņi nebūs cietušo lomā.

– Cik pamatotas ir runas par to, ka digitalizācijas lietā kaut kad varētu parādīties vēl viens figurants – jūsu senais pretinieks Andris Šķēle?

– Nezinu. Diezin vai viņš tur ir. Bet tas, ka gaisos lidinās baumas par visādiem figurantiem, rāda, cik ļoti šī lieta ir politizēta. Nu jāpagaida, kad lieta nonāks līdz tiesai – tad arī redzēsim, kas sanāks. Tomēr man ir bažas par šo lietu – ja veselus četrus gadus tā netiek novesta līdz tiesai, tad, iespējams, ir pašvaki ar pierādījumiem.

– Kā vērtējat Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja sasniegumus?

– Ir jau jauki, ja KNAB noķer īstus kukuļņēmājus. Taču diemžēl korupcijas novēršana un apkarošana nav vienīgais, ar ko nodarbojas šī un vēl citas līdzīga profila institūcijas. Bet šī nav tikai Latvijas problēma – arī citās valstīs šādas iestādes mēdz būt ierocis politiķu rokās. Kanclers Helmūts Kols 16 gadu bija tikpat kā katras vācu ģimenes loceklis, bet tad pie varas nāca viņa politiskie konkurenti. Kaut kā neviļus atradās kādi divi miljoni marku, kuri viņam it kā bijuši kaut kā nepareizi pārskaitīti. Un milzīgs skandāls no tā.

Viņš taču šo naudu nebija paņēmis sev – tā bija iztērēta kampaņā... Bet tik un tā – skandāls milzīgs.

Viņš panāca Vācijas apvienošanos... Nu un tad? Galvenais, ka ir milzīgs skandāls. Līdzīgas problēmas acīmredzot var gadīties arī Žakam Širakam tagad, kad viņš vairs nav Francijas prezidents.

Tie ir piemēri, kā dažādas izmeklēšanas var tikt sāktas un var netikt sāktas atkarībā no tā, kam ir vara un iespējas veikt spiedienu.

Tas ir tikai tāds teātris, ka šāda mēroga izmeklēšanas notiekot tīri un objektīvi – patiesībā tas ir politisks teātris.

Vai tad nav absurds tas, ka pašlaik piepeši aktualizētas senas, 1998. gada un vecākas partiju finansēšanas lietas? Tolaik bija citi likumi un citādi spēles noteikumi, tolaik partijas drīkstēja pieņemt ziedojumus arī no juridiskām personām. Tagad tā vairs nav, bet nevar taču ņemt šodienas likumus un tos piemērot pagātnei. 1998. gadā Latvijas ceļam bija daudz sponsoru – tostarp Ventspils uzņēmumi, Pareksa banka. Latvijas ceļš vēl bija gana varena, liberāla partija, kuru visi atbalstīja. Nekādu nelegālu darbību tur nebija.

Izskatās diezgan amizanti, ka tie paši personāži, kas savulaik uz šīs naudas rēķina tika ievēlēti, no savas pagātnes norobežojas, kaut ko tēlo, izliekas, ka viņiem ar to nav sakara.

– Vili Krištopanu jau viņa premjerēšanas laikā saistīja ar Aivaru Lembergu...

– Tās ir lielākās blēņas, kādas vispār iespējams apgalvot. Kāds gan Lembergam bija tāds īpašs labums no manas premjerēšanas? Tas, ka viņš zaudēja Ventspils naftas pilnvarnieka amatu? Vai par to Lembergs man maksātu stipendiju?

Lai arī tas ir acīmredzami absurdi, arī mani pie sevis ir aicinājusi Ģenerālprokuratūra un uzdevusi visādus jautājumus... Bet es diemžēl nedrīkstu atstāstīt, ko man jautāja un ko es atbildēju...

Visi, kas ar mani ir kopā strādājuši, domāju, saprot, ka mana vērtība bija mana neatkarība – ne es Lembergam biju ko parādā, ne viņš man. Starp citu, ostu padomē es biju tas, kurš it bieži piebremzēja Lembergu, ar viņu strīdējās.

Bet kas tad īsti ir Lembergs? Lembergs ir īsts pašvaldības vadītājs – ar lielo burtu. Kad es biju premjers, no vienas pašas Ventspils pašvaldības es saņēmu vairāk vēstuļu nekā no visām pārējām kopā. Katru rītu saņēmu Ventspils domes sūtījumus: "Sakarā ar to, ka jūs neesat pieņēmuši tādu un tādu grozījumu tādā un tādā likumā, mēs nevaram izdarīt to un to." Ventspils valdību burtiski bombardēja. Tas vienlaikus gan kaitināja, gan palīdzēja darbā – jo Ventspils sūtījumi bija nopietni, konstruktīvi, no cilvēkiem, kas orientējas likumdošanā un ekonomikā. Tikmēr no citām pašvaldībām bieži vien nāca gaudena lūgšanās piešķirt naudiņu skolas jumta cauruma aizlāpīšanai. Ko man tagad teikt – ka nepazinu Lembergu?

Kad es biju premjers, bija kaudzēm problēmu, bet Lembergs nebija problēma. Tikko es stājos amatā, tā bija jāgatavojas braukt uz galotņu sanāksmi, kurā pateica, ka ar Igauniju tiek sāktas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, bet ar Latviju ne. Lielie draugi igauņi izdarīja visu, lai aizskrietu mums priekšā. Un tad vēl Krievijas krīze, tās sekas. Tādas bija problēmas, nevis Lembergs.

To, ka latviešus izstums no savas valsts ekonomikas, es biju sapratis jau sen. Ekonomikā tas faktiski jau ir noticis – viss ir notīrīts – banku sektors , tāpat arī citas jomas. Bet nebiju gaidījis, ka līdzīgs process un tādā ātrumā risināsies arī politikā. Tāpēc jau politikā ir palikuši tie, kas tur ir palikuši. Cilvēki, kas varētu darboties politikā, kas ir spēcīgi, zinoši, pamazām lasās projām. Un, ja viņi nedodas projām paši, tad viņiem palīdz – tīra nost Šķēli, Šleseru, Lembergu.

– Kas ir tie, kas tīra?

– Reiz Jānis Peters pastāstīja tādu gadījumu. Viņš 1990. gadā braucis no Maskavas, un viņam blakus sēdējis viens nelatvietis. Runājuši par nākotni, par Latvijas nākotni, kas tolaik tikai gatavojās kļūt neatkarīga. Un sarunu biedrs sacījis tādus vārdus: "Mēs jūsu ekonomiku nokopsim, bet jūs tikmēr paši cits citam rīkles pārgrauzīsiet." Nu apmēram tā arī ir noticis, un arī politikā iet uz to pusi.

Beigās nevis krievi stāsies latviešu partijās, bet otrādi. Normāli, spēcīgi latvieši piesliesies Nilam Ušakovam. Tur viņi jutīsies drošāk.

– Latvija tik dedzīgi atbalsta savu stratēģisko partneri ASV. Taču latvieši joprojām nevar braukt uz ASV bez vīzām. Kā to izskaidrot?

– Tā ir sāpīga tēma. Reiz manam dēlam neiedeva vīzu. Bija tur vēstniecībā viens tips, kurš voluntāri dažam deva vīzu, citam nedeva. Vienai meitenei, absolūtai teicamniecei, kas bija dabūjusi stipendiju studijām ASV, neiedeva vīzu. Bet par to nav jākritizē amerikāņi. Latvieši paši ir vainīgi, ka pieļauj šādu pazemojošu attieksmi. Bezvīzu režīms drīz būs, taču ne jau latvieši to būs panākuši – tas būs poļu, čehu, ungāru veikums.

– Latvija piedalās kopā ar citām Austrumeiropas valstīm lobistu firmas algošanā, lai izlobētu ASV Kongresā sev bezvīzu režīmu. Vai tas nav mazliet naivi?

– Bezvīzu režīms būs šā vai tā. Bet, pat ja to naudu iztērēs nevajadzīgi, nav žēl. Varbūt šī firma mazliet palīdzēs par kādu laika sprīdi to nokārtot agrāk.

Bet skaidrs, ka bezvīzu režīma lieta ir pārmēru stiepta garumā. Tā ir tāda vienvirziena kustība. Ne jau tikai mūsu blēži un noziedznieki apdraud ASV. Arī no ASV Latvijā iebrauc ne jau tikai tie jaukākie cilvēki. Taču tas nav arguments, lai nelaistu pār robežu visus kādas valsts iedzīvotājus.

– Kā vērtējat valdības pretinflācijas plānus? Vai tie palīdzēs?

– Tās plāna sadaļas, kas attiecas uz nekustamo īpašumu tirgu, izskatās smagnēji – it kā kāds gribētu tīšām nograut tirgu un tad pa gabaliņam, pa lēto visu uzpirkt.

Mans dēls Amerikā brīnās par šiem plāniem. Viņš vaicā, kāpēc nevar izdot valsts obligācijas, kuras varētu nopirkt katrs, kam lieka nauda?

Katrai valdībai ir savas problēmas. Manā laikā bija naudas trūkums – sēdējām un šausmās matus plēsām, kur ņemt kādus pārsimt tūkstošus kādam budžeta caurumam. Tagad var svaidīties ar desmitiem miljonu, ar simtiem – bibliotēkai un visam kam.

– Vai parakstījāties par referendumu?

– Nē. Tā ir valsts naudas izšķiešana. Es savulaik divus gadus vadīju Saeimas drošības komisiju, bet teikšu godīgi, ka man vajadzēja stipri papūlēties, lai saprastu, par ko vispār ir konflikts. Par ko tad tur balso tauta?

– Ir spēki, kas referendumam lej citu saturu – tā esot attieksme pret Aigara Kalvīša valdību.

– Ikreiz pēc vēlēšanām ļaudis saķer galvu: ak, ko mēs esam ievēlējuši! Bet tad jāievēlē pareizie, un nebūs šādu problēmu. Nevar taču katru dienu rīkot jaunas vēlēšanas.

Arī citās valstīs mēdz būt ārkārtas vēlēšanas, bet līdz tām parasti tiek, ja pretēju uzskatu paudēji ir tik līdzīgos spēkos, ka iestājas strupceļš un nevar vinnēt ne viena, ne otra puse. Latvijā šādas krīzes nav – valdošajam partijām ir pārliecinošs vairākums, tās nav strādāt nespējīgas.

Kāpēc latviešiem vajadzētu gāzt valdību un atlaist Saeimu? Amerikāņu prezidents Džordžs Bušs ir kļuvis ļoti nepopulārs, taču amerikāņi cieš un gaida, kad viņa termiņš beigsies dabiskā ceļā.

– Aiz kulisēm jau skan čuksti, ka drīz dzimšot jauna, skaista partija – vēl godīgāka un profesionālāka. Vai tādai partijai ir niša?

– Nebūs tik vienkārši. Nedomāju, ka pašreizējās valdošās partijas ir tik vārgas, lai nevarētu turēties pretī.

– Lavijas ceļš/Latvijas Pirmā partija nākusi klajā ar ideju par pašvaldību vēlēšanu tiesību došanu nepilsoņiem. Vai to vajag?

– Agrāk vai vēlāk tie politiskie spēki, kas balstās uz krievvalodīgajiem, tiks valdībā. Nu nebūs tā, ka mūžīgi netiks ņemtas vērā tik lielas iedzīvotāju daļas intereses. Latvijas ceļš/Latvijas Pirmā partija cīnās par savu politisko izdzīvošanu un meklē, kur ņemt sev papildu balsis. Acīmredzot ir izrēķinājuši, ka būs kādi vēlētāji, kas šo ideju atbalstīs. Arī tēvzemieši par to tikai priecājas, jo būs pret ko karot.

Ideja nav pārāk apsveicama, bet arī nav tukša. Pašvaldību vēlēšanas nepilsoņiem nav drauds neatkarībai. Nesalīdzināmi lielāks drauds ir tas, ka latvieši paši apēd savus līderus – vecos apēd, bet jauni tik ātri nerodas.

– Viens no tiem, kas balsoja par 4. maija deklarāciju, Aivars Lembergs, šā notikuma 17. gadadienu pavadīja cietumā...

– Tur ir daudz dīvainu sakritību. Tikko viņu iesēdināja, tā citās tiesu instancēs sākās tranzīta uzņēmumu pārdale. Jācer, ka tos karus beigs tas, ka Ventspils naftā akciju kontrolpakete ir nonākusi pie lielas kompānijas Vitol. Kari nebaro, bet posta, un bēdīgākais, ka tie kā virpulis rauj sev līdzi iekšā daudz cilvēku, kuriem ar to nav nekāda sakara. Pat mani, kam ar to nav pilnīgi nekāda sakara, sauc uz prokuratūru. Vai tad man nav ko darīt, ka jāstaigā pa prokuratūrām? Cilvēki no tā cieš. Kam tas viss vajadzīgs?

Latvieši apkaro cits citu. Ne turki, ne grieķi tā nedara.