/nginx/o/2021/01/27/13599002t1h7c6a.jpg)
Naktī uz piektdienu, plkst. 02.40 iekāpu autobusā uz Telavivas Benguriona lidostu, lai jau pēc trim stundām sēstos lidmašīnā uz mājām. Tobrīd nekas neliecināja, ka nākamās 27 stundas sagādās ne vien manu pirmo trauksmaino pieredzi kara zonā, slēpjoties no ballistiskajām raķetēm, bet arī ļoti bīstamu un nozīmīgu pavērsienu visam Tuvo Austrumu reģionam.
Plkst. 02.56 telefonos saņēmām brīdinājumu par 5 magnitūdu spēcīgu zemestrīci, taču nekādus pazemes grūdienus nejutām. Pēc brīža atkal sēdāmies autobusā un uzsākām ceļu uz lidostu, nenojaušot, ka patiesais satricinājums pavisam drīz gaidāms no cita avota - tobrīd Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu video uzrunā pasludināja, ka Izraēlas Aizsardzības spēki (IDF) uzsākuši plašu operāciju Irānas kodolprogrammas iznīcināšanai, jo esot pamats uzskatīt, ka Islāma Republika gatavojas izgatavot kodolbumbu un cerību uz diplomātisku atrisinājumu vairs nav. Lauva ceļoties, lai sevi aizstāvētu.
Plkst. 03.15, aptuveni 15 minūtes pēc izbraukšanas no viesnīcas autobusa šoferis saņēma ziņu, ka Benguriona lidosta ir slēgta, visi reisi ir atcelti, un mums jāatgriežas telpās, jo gaidāma Irānas pretreakcija. Mani pārņēma apjukums un bezspēcības sajūta, jo pēc fiziski un it sevišķi emocionāli nogurdinošas nedēļas nespēju sagaidīt atgriešanos mājās.