Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Redzot produkciju galvaspilsētas suvenīrbodēs, epizodiski skatoties pseidotautiskos priekšnesumus Latvijas Televīzijā, šķiet, ka jēdziens tautas māksla savā praktiskajā izpausmē piedzīvo acīmredzamu krīzi. Bet, pētot dziļāk, izrādās, viss ir savādāk. Pēc sarunas ar Valsts aģentūras Latvijas Tautas mākslas centrs direktori Annu Jansoni devos prom ar ļoti gaišu noskaņu — viņas dzirkstošais optimisms par centra paveikto, valsts attieksmi un atbalstu autentiskas tautas mākslas saglabāšanā un turpmākā attīstībā radīja šādu pārliecību.
Vaicāta par personisko definīciju terminam tautas māksla mūsu ikdienā, Anna Jansone atzīst, ka par to tiek diskutēts jau ilgāku laiku, bet ikdienā arvien tiek saņemts pierādījums, ka katrs latvietis to diezgan precīzi saprot arī bez definīcijām. Tā ir tradicionālā tautas kultūra, kas skar amatieru mākslu, tās daudzveidīgās nozares, kas visprecīzāk kopumā izpaužas mūsu Dziesmu un deju svētkos. Labākais šajā tradīcijā ir cilvēku brīva griba piedalīties, turklāt tāpēc, ka šajā procesā kaut kas tiek iegūts sev. Pirmkārt, tā ir iespēja būt kopā ar domubiedriem. Otrkārt, iegūt mūža izglītību kādā no šīm jomām. Treškārt, gandarījums, ko iespējams gūt, dodot citiem cilvēkiem prieku, piemēram, uzstājoties Dziesmu un deju svētkos.
“Galvenais, lai realizētu visas šīs iespējas, ir profesionāli, talantīgi tautas mākslas kolektīvu vadītāji,” uzsver direktore un pati aktīva pašdarbniece. “Es kādreiz darbojos Jelgavas Ādolfa Alunāna tautas teātrī, un visvairāk piesaistīja tas, ka režisore Lūcija Ņefedova bija gudra speciāliste un ļoti spēcīga personība. Vēl tagad kolektīva dalībnieki ir mani draugi. Un tas ir būtiski, ka saikne starp cilvēkiem saglabājas ilgus gadus. Ja kāds veiktu pētījumu par to, cik daudz noziedzīgajā pasaulē ir cilvēku, kas iepriekš darbojušies tautas mākslas kolektīvos, domāju, ka šis skaits būtu niecīgs, nejaušu gadījumu veidots.”
Cilvēki vēlas tikt novērtēti
Tautas mākslas kolektīvu skaits kopā dažādās nozarēs — koros, pūtēju orķestros, folkloras un etnogrāfiskajās kopās, deju kolektīvos, lietišķās mākslas studijās, amatieru teātros — kopumā ir visai iespaidīgs. Tātad viss notiek. Bet kā tiek risināti kvalitātes jautājumi? Informāciju par kolektīvu un to dalībnieku skaitu Tautas mākslas centrs saņemot no pašvaldībām. Bet kvalitātes pārbaudes notiekot regulāri, rīkojot skates katrā no nozarēm. Senajos laikos lietišķajā mākslā, kur svarīga ir individuālā meistarība, ļoti būtisks bija Tautas daiļamata meistara nosaukums. Vai šobrīd nenotiek diskusijas par tā atjaunošanu? Patlaban šāds nosaukums neeksistējot un augstākajā līmenī jautājums par tā atjaunošanu netiekot apspriests, bet sarunās ar pašdarbniekiem tas ir aktuāls. Cilvēki, kuri strādā tautas lietišķās mākslas jomā, vēlas tikt novērtēti.
Tā Anna Jansone: “Pietiekami augstā līmenī paceļot nemateriālās kultūras mantojumu, jāveido šāda klasifikācija un jāieklausās cilvēku viedokļos, jāizsver, jāanalizē. Koriem, deju kolektīviem, teātriem, ir noteiktas kategorijas, bet lietišķajā mākslā par to vēl jādomā.”
Aizmirst to, kas mums trūka
Mūsu tautas dzīvē ir vairāki brīnumi, ko padomju valsts apstākļos ir izdevies nosargāt latviešu pašlepnumam, kā tagad saka, tautas identitātei par labu. Tas ir Brīvības piemineklis, Dziesmu un deju svētki, tautas mākslas gadatirgus Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un arī reģionos ļaudīm svarīgas lietas šajā jomā. Kas palīdzēja saglabāt šos fenomenus — konkrēts cilvēks, nejaušība, mērķtiecīga politika, uz šo jautājumu ir patīkami un vienlaikus diezgan grūti meklēt atbildi.
Anna Jansone spriež, ka tā bijusi gudra padomju valsts ideoloģija. Viņa saka: “Kultūras nami tika celti un dotēti no valsts budžeta. Varbūt tāpēc, ka, darbojoties katrā no kolektīviem, cilvēks spēja aizmirst to, kas viņam trūkst mājās. Diemžēl, Latvijas valstij atgūstot neatkarību, tūlīt strauji samazinājās kultūras namu skaits — no 900 līdz 600. Aktivitātes kritums turpinājās vairākus gadus, un tikai 1994. gadā bija manāmi pirmie uzplaiksnījumi.
Iepriekš šķita — pie mums ienāk globālā kultūra, tautas mākslu nevajag un tā neizdzīvos. Izrādījās citādi — cilvēki apliecināja, ka viņiem ir nepieciešams sastapties kultūras vidē, domubiedru pulkā. It īpaši laukos, kur darbošanās kādā tautas mākslas kolektīvā it īpaši palīdz dzīvot, paglābj no depresijas. Tās ir tās pašas paralēles, kas velkamas ar padomju laikiem, kad cilvēki šajos brīžos nedomāja par savu sadzīvisko situāciju, kad dziesmās izskanēja tik daudz zemtekstu — bija taču obligātais repertuārs, bet vienlaikus — arī tautasdziesmas. Šķiet, mēs atkal izdzīvojam tāpēc, ka mūsu tautas gēnos ir kas ļoti stipri iekodēts — piemēram, Tautasdziesmu krājuma pirmajā sējumā vairāk nekā 1500 reizes ir minēts vārds dziesma. Laikam tas ir tas spēks. Interesanti, ka dziesmu svētku tradīcija sākās Vācijā un Austrijā, bet šī tradīcija izdzīvojusi tikai Baltijas valstīs. Tātad mūsos ir kas īpašs. Ne velti mani vecāki, kalpu cilvēki, lielos gados, beidzot īstenoja savu vēlmi un aizgāja uz veco ļaužu tautas deju kolektīvu. Mans dēls šajā jomā neko nedara, bet mazbērni atkal darīs. Tātad katrā ģimenē ir kāds — vecāki, vecvecāki — kam tas ir svarīgi un kas to nodod no paaudzes paaudzē. Un mēs redzam, ka tas palīdz veidoties cilvēkam. Starp citu, kad tika veikta aptauja par to, kas ir Latvijas kultūras simbols, 29 procenti respondentu atbildēja, ka tie ir Dziesmu un deju svētki. Tikai pēc tam Vecrīgas komplekss, Brīvības piemineklis un citi.”
Nozīmīgs ir likums par Dziesmu un deju svētkiem
Emīla Melngaiļa Tautas mākslas nams tika pārveidots par Valsts aģentūru 2002. gada 1. decembrī. Reorganizācija valsts budžeta tiešā sadalē neko nav mainījis — tika samazināts darbinieku skaits, no noņemot valsts politikas nostādņu izstrādi un atstājot tikai tās realizēšanas funkcijas. Nauda tiekot piešķirta galvenokārt darbinieku algām, kas ir 83 tūkstoši latu kopā ar nodokļiem. Taču centrs piepelnās ar pakalpojumu sniegšanu, kā arī piedalās dažādu projektu izstrādē, kas var nodrošināt papildus finansējumu. Ļoti nozīmīgi ir tas, ka 2005. gadā tika pieņemts likums par Dziesmu un deju svētkiem, kas paredz valsts nodrošinājumu ne tikai svētku sarīkošanā, bet arī to sagatavošanā — pērn tie bijuši 100 tūkstoši latu, šogad 200 tūkstoši. Tie piešķirti saskaņā Tautas mākslas centra izstrādātajām programmām un aptver pasākumus, sākot ar nošu pavairošanu. Bet programmas tiek iesniegtas gan Kultūrkapitāla fondam, gan Rīgas domes projektu konkursos.
Svarīgi, ka kopā ar pašvaldībām tiek rīkoti pasākumi Latvijas reģionos, ne tikai galvaspilsētā. Piemēram, šogad dziesmu un deju svētki ar 4000 dalībniekiem organizēti Liepājā, Bauskā — valsts vidējās paaudzes deju festivāls ar 3600 pašdarbniekiem, Saldū senioru deju festivāls, Alojā koru virsdiriģentu festivāls, Pāvilostā reģionālie tautas mākslas svētki... Centrs rūpējas par to, lai šiem pasākumiem tiktu nodrošināta mākslinieciskā kvalitāte, bet vietējām organizācijām jārūpējas par praktiskajiem sarīkošanas darbiem.
Autentiskums un māksla
Vērojot dažādu pasākumu norisi, rodas vēlēšanās saprast, kur ir tā robeža, kur beidzas autentiskā tautas māksla un sākas autorizācija, gājiens līdzi mūsdienu modes tendencēm. Vai Tautas mākslas centrs cenšas to iezīmēt, vai atstāj dabiskā procesa attīstības ziņā? Anna Jansone atbild, ka šīs situācijas ilistrēšanā vislabāk noder piemērs par starptautiskā folkloras festivāla Baltika 2006 programmu. Cilvēki vaicājot — ar ko atšķirsies atklāšanas un noslēguma koncerts. Pirmajā dominēs folklora, kur ieskanēsies arī mūsdienīgi motīvi. Otrajā pasākumā Kuldīgā piedalīsies etnogrāfiskie kolektīvi, kas rūpīgi glabā autentisko latviešu kultūru — kori, deju ansambļi, lietišķās mākslas studijas. Viņa piebilst: “Kad minētie kolektīvi piedalās lielos pasākumos, tos vada virsdiriģenti, horeogrāfi un citi, kas piešķir sniegumam māksliniecisku un līdz ar to individuālu kvalitāti. No tā nevajag izvairīties.”
— Vai izdodas saglabāt tautastērpu atbilstību novadu, pagastu krāšņajām īpatnībām?
— Starp citu, tieši padomju laikos bija tendence veidot stilizētus tautastērpus, tie bija modē. Tagad visās tautas mākslas kolektīvu skatēs, kas notiek regulāri, piedalās arī tautas tērpu speciālisti. Vērtē, analizē un runā ar kolektīvu vadītājiem. Un situācija uzlabojas tieši par labu autentiskajiem tautastērpiem. Jau 1998. gadā deju kolektīvos tika atjaunota tradīcija vilkt tieši etnogrāfiskos tautastērpus. Tagad tiek veikta īpaša mērķprogramma, lai tas notiktu plašāk — speciālisti brauc uz novadiem, rīko seminārus, tiek izdota metodiskā literatūra. Būtiski, lai šo procesu varētu īstenot jaunatnes kolektīvos, kuros pie mums šādas striktas tradīcijas nav, bet Igaunijā joprojām pastāv. Tāpēc, gatavojoties 2008. gada Dziesmu un deju svētkiem, mēs šī jautājuma risināšanai īpaši gatavojamies, jo kā gan ne — mūsu Dziesmu un deju svētki iekļauti UNESCO mutvārdu un nemateriālās kultūras šedevru sarakstā. Bet galvenā problēma atkal slēpjas finansēs — tautastērpa iegāde ir paša tautas mākslas kolektīva dalībnieka vai pašvaldības ziņā. Nupat tikāmies ar mūsu nozares kolēģiem Viļņā. Arī Igaunijā un Lietuvā joprojām notiek Dziesmu un deju svētki — pie ziemeļu kaimiņiem tāpat kā mums pēc pieciem gadiem, dienvidos — pēc četriem. Runājām par tautas mākslas speciālistu izglītības iespēju paplašināšanu un arī par tautastērpu saglabāšanu.
Uzplaukst senioru kustība
Dziesmu un deju svētki ir jūsu pārstāvētās nozares visaugstākais pagodinājums. Diemžēl dejotāju aktīvais mūžs, salīdzinot ir krietni īsāks, un ne katram izdodas piedalīties ik pēc pieciem gadiem notiekošajā visizcilākajā pasākumā. Varbūt izskanējis viedoklis, ka Dziesmu un deju svētki būtu jārīko biežāk?
Pēdējos gados šāds viedoklis neesot autoritatīvi izskanējis, jo pietiekami piesātināts ir starpposms. Jansones kundze pārliecinājusies, ka gadu pēc tam svētku programma tiek apspriesta un analizēta, tiek sākts jau nākamais sagatavošanās periods. Visām kolektīvu un vecuma grupām vienmēr ir motivācija gatavoties jau minētiem pasākumiem, kas tagad regulāri notiek katru gadu. Tāpēc ka pēdējo gadu tendence esot tā, ka pieaug dalībnieku skaits vidējās paaudzes kolektīvos un uzplaukst senioru kustība. Cilvēki, kas nav varējuši realizēt savus mērķus, audzinot bērnus vai strādājot, tagad sevi no jauna apliecina tautas mākslā.
— Šķiet, jūs savā sfērā notiekošo uztverat ar pārliecinošu optimismu. Un tomēr, problēmas taču ir.
— Diemžēl. Nopietnākā ir tā, ka, kopumā vērtējot, samazinās vidējais dalībnieku skaits kolektīvos. Tas nav atkarīgs no mums — ekonomisku apsvērumu dēļ cilvēki dodas prom no Latvijas. Tiem, kas paliek, jānodrošina ģimene, tāpēc ne vienmēr iespējams saņemt nepieciešamās brīvdienas, atlicināt naudu braucieniem. Un skumjākais, ka mūsu valsts iedzīvotāju sastāvs strauji novecojas. Neapmierina arī tas, ka patlaban bērni ļoti minimālas zināšanas par tautas mākslu var iegūt skolā, ka kolektīvu vadītājiem ir maz iespēju iegūt kvalitatīvu izglītību. Piemēram, skolā var būt izcils dziedāšanas skolotājs, bet viņš nevar izveidot kori, jo samazinās audzēkņu skaits un nevar izveidot atbilstošu sastāvu, turpretī var aiziet uz lielu pilsētu izcils diriģents un neko neizdarīt, jo viņam nav pašvaldību atbalsta, un otrādi. Tāpēc joprojām katram cilvēkam, kas nodarbojas tautas mākslā, ir jāatrod sava motivācija, jo bieži vien nākas ieguldīt arī savus līdzekļus. Ja makšķernieks noķer zivi, viņš to atnes mājās un apēd, priecīga ir ģimene. Ja dziedātājs brauc uz mēģinājumiem un piedalās Dziesmu svētkos, no viņa līdzdalības prieku gūst daudzi tūkstoši cilvēku. Ir taču salīdzinājums. Ekonomikas eksperte Raita Karnīte pirms neilga laika bija aprēķinājusi, ka katrs tautas mākslā ieguldītais lats nes atpakaļ 2,4 latus. Notiek svētki — Rīgā vai reģionos, un pelna visi: viesnīcas, ēdinātāji, tirgotāji, benzīntanki, transporta pakalpojuma sniedzēji. Nauda nāk atpakaļ valstij nodokļu veidā.
Sākumā par avantūru tika nosaukta ideja dāvināt etnogrāfiskos latviešu cimdus NATO galotņu tikšanās dalībniekiem. Tagad zināms, ka iepirkuma konkursu par 4500 pāriem ar rokām adītu cimdu uzvarējusi Lauku mājamatnieku pakalpojumu sabiedrība Akorande, kuras rokdarbnieces pārstāv visus Latvijas novadus. Anna Jansone uzskata, ka šī ideja ir ļoti jauka, tāpēc, to uzklausot no Latvijas Ārlietu ministrijas, Tautas mākslas centrs darīja zināmus projekta līdzdalības noteikumus visām studijām. Anna Jansone uzskata - viesi pie mums ieradīsies novembrī un varbūt kādam cimdi praktiski noderēs. Otrkārt, tie būs meistaru darināti, un katrā pārī slēpsies savdabīgs mūsu tautas identifikācijas kods. Tās ir unikālas lietas, kuras divas vienādas veikalā nevar nopirkt.
— Kas ir pozitīvākais, kas pēdējos gados jūsu nozarē ir noticis?
— Jau minētā likuma pieņemšana par Dziesmu un deju svētkiem, kas nozīmē, ka valstī tiek sakārtotas kultūrpolitikas lietas. Ir izveidota starpministriju darba grupa Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības programmas izstrādei. Patiešām, tas mums ļoti palīdz strādāt. Visbeidzot vaicāju Annai Jansonei, vai viņai ir savs tautastērps. “Jā, Zemgales, jo tur esmu nodzīvojusi trīsdesmit gadus. Bet tagad arvien vairāk izjūtu savu piederību Latgalei, kur esmu dzimusi, es vēlētos uzvilkt Ludzas novada tautastērpu.”
Tautas māksla Latvijā
Dziesmu un deju svētku dalībnieku skaits 2003. gadā — 35 000. Tautas mākslas centra algoto darbinieku skaits — 23 cilvēki. Amatieru kolektīvu skaits valstī — ap 4000. Tautas mākslas kolektīvu dalībnieku skaits — 70 000.