Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jāņu naktī, ja vien vēlas, romantiskas izjūtas var gūt it visur, taču daudziem šķiet, ka visromantiskāk šo nakti aizvadīt pie jūras. Vakarā noraudzīties, kā sarkansaules ripa jūrā brien, savā krāšņumā sacenšoties ar Jāņu ugunskuriem liedagā, un no rīta vērot, kā saules vaigs apmirdz zilpelēkos ūdeņus, vēstot, ka gada īsākā nakts ir galā. Robertam Fūrmanim jāņot pie jūras nācies itin bieži, taču lielākoties tas ietilpis darba pienākumos. Viņš strādā par glābēju Jūrmalas glābšanas dienestā.
– Ja man sanāk "līgot" darba vietā, pārāk priecīgs nejūtos, jo Jāņu naktī jāstrādā pastiprinātā režīmā. Jāņa bērni iedzēruši alu vai citus grādīgus dzērienus, un tad jau jūra viņiem šķiet līdz ceļiem. Dažs labs varbūt vēl ņems un izdomās aizpeldēt līdz Visbijai. Visu laiku jāuzmana, vai kāds līgotājs nav aizpeldējis pārāk tālu no krasta, – skaidro Roberts.
Šajos Jāņos viņam nebūs jāstrādā, tālab Roberts dosies līgot labi tālu no jūras, uz dziļiem laukiem. Spriežu, ka viņam jau laikam jūra apnikusi, ja tā diendienā saistās ar darba lauciņu.
– Patiesībā jūra nemaz nevar apnikt, jo tā mainās, un sava romantika ir gan mierīgai jūrai, gan vētrainai. Kad jūra ir nemierīga, mēs, glābēji, izbraucam ar motorlaivu palēkāt pa viļņiem. Pie viena tas ir gan treniņš, jo cilvēkus nākas glābt arī trakojošos ūdeņos, gan adrenalīna gūšana pašiem, – stāsta glābējs.
Roberts ir uzaudzis pie jūras, tālab, kad pirms sešiem gadiem radās iespēja vācu instruktoru vadībā apgūt glābēja iemaņas, puisis pieteicās šajos kursos.
Kad Roberts ieguva starptautisko glābēja uz ūdeņiem sertifikātu, viņam bija septiņpadsmit gadu.
– Sākumā jau domāju, ka mācīšos tikai sava prieka pēc, taču šīs nodarbības mani pamazām aizrāva un beigās nokārtoju pārbaudījumus augstākajā līmenī. Tā es tagad te sēžu jau sesto gadu.
Nekāda lielā sēdēšana gan glābējiem nesanāk, ja nu vienīgi tādā vēsā un vējainā dienā kā šī, kad tiekamies ar Robertu Majoru glābšanas stacijā. Gaisa temperatūra +13 grādi, ūdens – +12 grādi. Neviens no laba prāta tādā laikā jūrā nebrien. Ņemot vērā, ka vasara negrib vien iesilt, glābējiem līdz šim daudz darba nav bijis.
– Vienā ziņā labi, ka vasara aizkavējusies, man iznāk vairāk laika pamācīties. Šorīt arī paguvu iedziļināties ķirurģijā, kur pēc pāris dienām jāliek eksāmens. Šogad jābeidz Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes 3. kurss, – skaidro Roberts.
Tā jau nav, ka pludmale paliek bez patruļas, kamēr students kaļ galvā ķirurģijas smalkumus. Vēl bez Roberta Majoru glābšanas stacijā jūras klaidu uzmanīgi novēro divi glābēji. Ik pa laikam kāds no viņiem pieiet pie loga un ar tālskati pavēro apkārtni.
– Cilvēki ir neaprēķināmi, nekad nevar paredzēt, kas ienāk prātā. Mēs vairākus gadus cīnījāmies ar vienu peldētāju, kura savu peldsezonu atklāja martā, bet noslēdza novembrī. Viņa laikam uzskatīja, ka bojas novietotas tikai skaistumam, un regulāri centās aizpeldēt tālāk. Neizskatījās, ka sieviete būtu izcila peldētāja, bet virs ūdens jau turējās. Parasti viņai līdzi nāca meita, kura reizēm trīs stundas, kamēr māte peld, drebinādamās un raudādama staigāja pa pludmali. Kad mēs piebraucām ar laivu pie peldētājas, lai vestu krastā, viņa mums pretojās. Tagad gan kādu laiku vairs nav rādījusies, cerams, ka atradusi sev citu fiziskās aktivitātes veidu, – spriež Roberts.
Ieminos, ka no glābēju viedokļa vispateicīgākie pludmales apmeklētāji ir tādi kā es, kas vispār neprot peldēt. Tādiem nekad neienāk prātā, teiksim, mēģināt aizpeldēt līdz Roņu salai.
– Ar tiem, kas neprot peldēt, tiešām problēmu mazāk, viņi nav pārgalvīgi. Taču tie, kas peldēt prot, uzskata sevi par lieliem meistariem, kas droši var doties ūdenī nezin cik tālu. Drošības noteikumi ir tādi, ka drīkst peldēt 150 metrus tālu no krasta, un aiz šīm zīmēm – bojām – tālāk irties aizliegts. Nezin kāpēc netrūkst cilvēku, kuri uzskata, ka noteikumi izdomāti tālab, lai tos pārkāptu. Karstajā peldsezonā mēs visbiežāk sēžamies laivās un dodamies dežurēt pie bojām, jo zinām – kāds pārdrošnieks noteikti mēģinās aizpeldēt tālāk.
Diemžēl ir simts veidu, kā cilvēks var noslīkt. Roberts min, ka visbiežākie nelaimes iemesli – pēkšņi uznākusi sirdslēkme, epilepsijas lēkme, krampji.
– Vienā no pirmajām siltajām šīs vasaras dienām izglābām kādu vīrieti, kuram peldoties pēkšņi atteicās darboties kājas. Viņš bija aizpeldējis vien 40 metrus no krasta. Vīrietis bija zaudējis samaņu un neelpoja, bet, par laimi, atgriezām viņu pie dzīvības.
Glābējiem daudz nākas cīnīties ar peldētājiem, kuri pirms tam paguvuši iestiprināties ar grādīgajiem dzērieniem. Skaidrs, ka promiļu daudzumu neviens pludmalē nepārbauda, bet, ja glābēji redz, ka cilvēks trīs reizes pakrīt, līdz tiek pie ūdeņiem, tad viņu atrunā no došanās jūrā. Reizēm nākas pat draudēt ar policijas izsaukšanu, lai iereibušo pilsoni atturētu no peldes. Ar lielu dūšu, bet aizmiglotu apziņu jūrā nav ko meklēt.
Gadās jau arī jautri pastāstiņi no glābēju ikdienas. Kāds vīrs pavairāk uzņēmis uz krūts un atlūzis kāpās, bet viņa sieva pārliecināta, ka vīrs ir ūdenī. Nevarēdama sagaidīt, kad vīrs nāks krastā, sieva steidz uz glābšanas staciju un saceļ trauksmi, ka notikusi nelaime, ūdenī pazudis vīrs. Ierodas glābēji, ūdenslīdēji, ātrā palīdzība un sākas meklēšana. Pēc īsa laiciņa vīrs atskurbis, ieraudzījis rosību pie ūdeņiem un gājis lūkot, kas tur notiek. Piegājis pie satrauktās sievas un ieinteresēti vaicājis – ko tad meklē? Sieva, ieraudzījusi savu veco dzīvu un veselu, nav varējusi savaldīties un sākusi viņu sist. Protams, lielais satraukums kaut kā bija jāizlādē.
Roberts spriež, ka pēc būtības glābējiem vajadzētu būt atbildīgiem tikai par to, kas notiek uz ūdens, bet ikdienas darbā tomēr iznāk savā rūpju laukā iekļaut arī pludmali.
– Ko tik nenākas darīt, pat zagļus tvarstīt. Gadās, ka atpūtnieks aiziet nopeldēties, atnāk krastā un ierauga, ka visa viņa mantība pazudusi. Nevar taču peldkostīmā doties mājās, tāpēc cilvēks nāk meklēt palīdzību pie glābējiem. Tad mēs viņam iedodam santīmus, lai tiktu mājās, un arī kādu lieku apģērba gabalu piešķiram. Parasti jau cilvēki otrā dienā ierodas pie mums, atdod naudu un aizlienētās drēbes. Tāpat mums bieži vien jāskraida pa pludmali, meklējot pazudušus bērnus. Reizēm jāmeklē bērnu vecāki. Atnāk pie mums mamma un ziņo, ka pazudis bērns. Mēs, visi glābēji, iesaistāmies meklēšanā – gan uz ūdens, gan sauszemes. Pēc piecu stundu meklēšanas ieraugām, ka māte ir kopā ar savu bērnu. Sieviete vien nosaka – ak, es jau pati viņu sen atradu, aizmirsu tikai jums to pateikt. Reiz atskrien pie mums māsa un satraukta stāsta, ka pazudis viņas desmitgadīgais brālītis. Sākam meklēšanu, bet bez rezultātiem. Tad vienam no mums ienāk prātā piezvanīt uz mājām, kur dzīvo brālis ar māsu. Jā, izrādās brālis, neko nepasakot, viens pats aizbraucis uz mājām.
Roberta novērojumi liecina, ka vecāki bieži vien ļoti pavirši pieskata savus bērnus vai pat vispār neliekas pludmalē par viņiem ne zinis. Roberts ievērojis mazu puisēnu, kurš ilgāku laiku viens pats skraidelē gar jūras malu. Piegājis pie zēna un vaicājis – kur ir tava mamma? Mazais nezināja, kur viņa palikusi. Gājuši meklēt un atraduši māti pludmales bārā jau krietnās "burās".
– Emocionāli tas ir vissmagākais pārdzīvojums, ja nelaime notikusi ar bērnu un viņu nav bijis iespējams izglābt. Bija tāds smags gadījums pirms pāris gadiem, kad noslīka septiņgadīgs puisis. Nelaime notika vēlu vakarā jūrā starp Vaivariem un Asariem. Saņēmām izsaukumu, ka ūdenī pazudis bērns. Pēc stundas meklēšanas viņu atradām noslīkušu. Mazais puisēns kopā ar lielāko brāli bija aizpeldējuši labi tālu no krasta, un viņu bija sarāvuši krampji. Smagi bija noskatīties uz vecākiem, kuriem nācās paziņot par šo traģēdiju. Tie ir grūtākie brīži glābēju darbā. Dažreiz jaunie glābēji sevi vēl ilgi vaino par to, ka nav izdevies izglābt cilvēku, kaut arī viņi nemaz nav vainīgi. Cilvēka dzīvību no nāves ūdenī šķir piecas liktenīgas minūtes. Ja cilvēks atradies zem ūdens vairāk par piecām minūtēm, atdzīvināt viņu reizēm vēl ir iespējams, taču neatgriezeniski gājušas bojā smadzeņu šūnas un pilnvērtīgs viņš vairs nebūs. Zinu vienu gadījumu, tas gan nebija Latvijā, kad palaimējās izglābt zēnu, kurš 45 minūtes pavadījis zem ledus. Viņam gan pēc tam bija vērojamas psihiskas izmaiņas, tomēr dzīvs palika.
Ne jau tikai peldoties var atgadīties nelaime. Tā var notikt, arī nodarbojoties ar kādu ūdenssporta veidu. Vasaras sākumā Pumpuros bez vēsts jūrā pazuda sērfotājs. Izdevās atrast vien dēli, diemžēl pašu burātāju ne. Tajā pašā dienā dziļi jūrā iepūta arī kādu jaunieti, kas nodarbojās ar keitbordu, tautā sauktu pūķi. Glābēji redzēja, ka puisis īsti labi neprot savu lidojošo pūķi novaldīt, tādēļ brauca ar motorlaivu viņam pakaļ jūrā. Puisis jau bija iepūsts jūrā apmēram kilometru no krasta, kad glābēji viņu uzņēma savā laivā.
– Joka lieta nav arī braukšana ar katamarāniem, ja neievēro drošības noteikumus. No katamarāniem ir aizliegts lēkt ūdenī, jo cilvēks neapzinās, kāds dziļums ir apakšā. Viņš lec uz kājām un domā, ka aizsniegs grunti, bet izrādās, ka ir daudz dziļāks un sākas panika. Tāpēc arī katamarānu braucēji vienmēr ir mūsu uzmanības lokā.
Glābējiem darba netrūkst arī ziemā, jo daži ļautiņi iecienījuši pastaigas pa aizsalušo jūru. Pagājušā ziema gan bijusi mierīga. Nācies sniegt palīdzību vien trim cilvēkiem. Viens devies glābt savu sunīti un pats ielūzis ledū, bet divi devušies vienkārši pastaigāties, un ledus nav izturējis viņu svaru.
– Ja mēs redzam, ka cilvēks staigā pa ledu, palaižam sirēnu vai arī bļaujam megafonā, lai nāk krastā. Staigāšana pa aizsalušo jūru ir ļoti riskanta nodarbe. Es pats uz ledus virsū vispār neeju, vienīgi slidotavā. Pat ja pieredzējis zemledus makšķernieks man saka – tas ir simts procenti droši, es neuzticos un lieki neriskēju, – par savu piesardzību stāsta Roberts.
Patiesībā jau cilvēkam pašam sevi ir jāsargā, nevis tikai glābējiem. Roberts par paraugu min vāciešus, kuri pedantiski ievēro peldēšanās noteikumus. Vācijā skolas bērniem ir pat īpašs mācību priekšmets, kur viņi apgūst pirmās prasmes glābšanai uz ūdeņiem. Kas tad būtu jāievēro cilvēkam, kurš vēlētos sevi pieskaitīt pie disciplinētajiem peldviesiem? Vispirms jāiepazīstas ar drošības noteikumiem, kas rakstveidā uz dēļa izvietoti pie glābšanas stacijas. Tad jāpavēro, kādas krāsas karogs izkārts pie glābšanas stacijas. Melnais karogs brīdina, ka nedrīkst peldēties. Šo karogu izkar, ja jūrā ir auksts ūdens, spēcīgi viļņi, lielas atpakaļstraumes vai arī liels ūdens piesārņojums. Pērn viens puisis zem ūdens ieraudzījis zenīta lielgabala lādiņu un par to ziņojis glābējiem. Uz to laiku, kamēr atmīnētāji akvalangos meklēja minēto lādiņu, lai to pārbaudītu, pludmalē izkāra melno karogu. Sarkanas krāsas karogs vēstī, ka nav ieteicams peldēties, toties, ja plīvo baltais karogs, tad pavisam droši var doties ūdenī. Vēl discliplinētajam peldētājam jāievēro peldvietu norobežojošās zīmes – bojas. Jāatceras, ka tās tur tiešām novietotas drošībai, nevis ūdens izdekorēšanai.
Roberts rēķina, ka, pa visām Jūrmalas glābšanas stacijām kopā ņemot, strādā kādi četrdesmit glābēji. Tie pārsvarā esot sava darba entuziasti, jo naudas dēļ nezin vai atmaksātos šo darbu veikt. Maizei jau sanākot, bet sviestam un desai gan ne. Tāpēc Robertam esot arī citi darbi. Viņš jau trešo gadu strādā par instruktoru, apmāca jaunos glābējus. Roberts jau paguvis izsniegt starptautiskos sertifikātus simts glābējiem. Painteresējos, kālab cilvēkiem ir tāda vēlme – apgūt glābēja iemaņas, jo šis darbs patiesi nav viegls, toties atbildīgs.
– Daudzi ar iegūto sertifikātu dodas strādāt uz ārzemēm, jo tas paver iespējas darbam jebkurā pasaules malā, kur vien ir ūdeņi. Citi paliek tepat uz vietas un veic šos pienākumus savā brīvajā laikā, – skaidro Roberts.
Vēl bez glābēja un instruktora darba viņš līdzdarbojas projekta īstenošanā par starptautiskas glābēju skolas izveidi Jūrmalā. Tāpat arī sniedz medicīnisko palīdzību, strādājot uz ātrās palīdzības. Šis darbs sasaucas ar glābēja pienākumiem, vienīgi cietušie nav jāmeklē uz ūdens.
– Visvairāk izsaukumu ir saistīti ar sirds un asinsvadu saslimšanām. Tāpēc arī domāju, vai man nevajadzētu specializēties tieši kardioloģijā, jo šai medicīnas nozarei ir visas iespējas attīstīties. Bēdīgā statistika liecina, ka Latvija ieņem vienu no pirmajām vietām pasaulē saslimšanā un mirstībā no sirds un asinsvadu slimībām. Vēl jau trīs gadus varu domāt, kurā nozarē specializēties.
Ieminos, ka, manuprāt, lielākā daļa topošo mediķu sapņo kļūt par ķirurgiem.
– Kā mācību priekšmets ķirurģija man šķiet interesanta, bet par ķirurgu laikam strādāt negribētu. Visu mūžu griezt, veikt vienas un tās pašas operācijas mani nesaista. Gribas tādu darbu, kur nepieciešama ātra reakcija, darbība. Tādēļ patlaban manu interesi vairāk saista anestezioloģija, reanimatoloģija, kardioloģija, – uzskaita topošais mediķis.
Tas, ka viņš mācīsies par mediķi, Robertam bija skaidrs jau izsenis, jo ģimenē visi saistīti ar medicīnu – tēvs ārsts, mamma vecmāte, vectēvs bija zobu tehniķis. Divdesmitdivgadīgajam Robertam pašam savas ģimenes vēl nav. Viņš dzīvo kopā ar vecākiem Dzintaros. Kā smejas: nav vēl pienācis laiks dibināt ģimeni – jāstrādā, jāmācās un, lai nu ko, bet medicīnu nevar studēt nenopietni.
Kad izejam no Majoru glābšanas stacijas ēkas, lai aplūkotu mastā plīvojošo zilo karogu, kas kalpo kā pludmales starptautiskā kvalitātes zīme, pie mums pienāk pavisam mazs puisēns. Skatos, Roberts ar uztrenētu aci jau vēro, kur ir puiša mamma. Viņa ir tepat netālu pie soliņa un arī met skatienu uz dēlu. Tad labi, viss ir kārtībā.