Dupši, dupsīši... (89)

Pirmā bērna vannošana – foto ģimenes albumam, pēc kāda laika aplūkot un noelsties – Ak cik mīļš jaukumiņš! Cik jābūt sabojātam prātam, lai maza bērna foto saskatītu seksualitāti? Lasīju diskusiju internetā, kur tika apspriests jautājums - vai maza, kaila bērna foto ģimenes albumā ir pornogrāfija vai nē un pavīdēja tekstā skaists citāts, kas lika aizdomāties - cik patiesībā mēs esam sabojāti, kaut vai ar pārmērīgu tiklību – „bilde albumā ir, bet biksīšu vietā uzlīme – puķīte”, šinī gadījumā tiek aprakstīts stāsts par to, ka nofotografēta meitenīte bez bikšelēm, peldoties ar citiem bērniem baseinā. Un tad man radās jautājums - vai tiešām kails bērns ir kaut kas tik briesmīgs un slēpjams zem puķītēm? Vai mūsdienās tikumības un tiklības jēdziens netiek tik ļoti pārspīlēts, ka pārvēršas kaut kādā neķītrā un netiklā veidolā? Vai tiešām kaut kas tik nevainīgs ir jāpārtaisa par Sodomas un Gomoras cienīgu faktu? Kur ir tā robeža?

Atceros, ka bērnībā mani pat interesēja bērnības plikņu bildes, kaut vai no aspekta, kas var izaugt no tāda apaļvaidža. Nesaskatīju nekādu problēmu, tieši tāpat kā iet pirtī kailam pērties. Vienkārši dabīgi un bez jeb kādiem zemtekstiem. Daža māte var iesaukties – fotografējot savu bērnu kailu, es pārkāpju viņa tiesības uz privāto dzīvi, jo viņš taču neakceptēs manu izvēli to darīt, pat neapzināsies. Bet varbūt tieši šādā veidā šīs tiesības tiks pārkāptas, jo viņam nebūs lemts izvēlēties vai šīs bildes saglabāt vai iznīcināt.

Lasot presē pēdējā laikā notikušo ažiotāžu ap Pinokio, Leļļu operas reklāmas plakātā, pliko puišeli, kas rāda pasaulei garo degunu, rodas jautājums, kur slēpjas tas trauslais diedziņš, kas atdala tiklību no netiklības?

Runājot par šo reklāmas plakātu, patiesībā gribas tieši izmantot vārdu pliks, kam nav apakšā nekādu zemtekstu, nekā seksuāla, pretstatot vārdam kails. Man vēl jo projām šķiet, ka Beļģijas čurājošais puisēns ir pliks, tāpat kā vecmeistaru darbos attēlotie apaļvaidži eņģelīši ir pliki. Ar ko šie eņģeļi atšķiras no parasta bērna plikā dupša foto? Vienīgi ar to, ka mūsdienās ir pieejama tehnika momentuzņēmumam. Kas var būt skaistāks par šiem mirkļiem, bet vai tas ir tik nevainīgi kā izskatās? Vai neatnāks kādu dienu kāds onkulis un nepaziņos, ka tā ir bērnu pornogrāfija? Nezinu, bet sāku apsvērt domu, ka būs jāizvairās no šādu bilžu fotografēšanas. Jā – viena lieta ir šādas bildes turēt ģimenes albumā, uzliekot cenzūru skatītāju lokam, mazums – kaimiņu Pēteris slēpts pedofils? Varbūt izveidot atsevišķu albumu konkrēti plikņu bildēm, bet ... Vai tādā veidā es pati nebūšu perversa, klusībā sēžot un tīksminoties par „kailo” albumiņu? Kas būtu sabojātāks - dažas plika bērna bildes starp simts citām ģimenes mirkļu fotogrāfijām, vai speciāli izveidots pliko albumiņš? Manuprāt, ka tomēr slimīgāks ir pēdējais.

Protams, var jau kliegt, ka mēs aizsargājam savus bērnus. Tomēr tā ir cīņa nevis ar iemesliem, bet ar sekām, pie tam otrās pakāpes sekām. Pirmā pakāpe ir mūsu nesaudzīgā komercializācija. Pornogrāfija nav bilde, pornogrāfija ir šīs bildes komerciāla izmantošana. Un cīņa ar pornogrāfiju ir tieši komercija un nekas cits. Tā ļauj noteiktai grupai cilvēku tikt pie sabiedrības finansiālajiem resursiem. Gluži tāpat kā ciņa ar narkomāniju vai par vides saglabāšanu, kas ienes astronomiskas summas „cīnītāju” maciņos. Otra pakāpe ir pie varas esošās sabiedrības daļas vēlme pilnībā kontrolēt otru sabiedrības daļu un zināt par to visu. Lai to panāktu tiek kultivēts draudu kults, kas attaisno deguna bāšanu jebkuras ģimenes iekšējās lietās, vajag to vai nevajag. Trešās pakāpes sekas ir tas ar ko cīnās – slimā sabiedrībā arvien vairāk parādās slimu cilvēku, vieni saslimst no varas pārpilnības, citi no beztiesības. Vieni seksuāli izmanto bērnus, jo viss cits jau ir izmēģināts un vairs nerada baudu, otri sit bērnus, jo visi apkārtējie sit viņus pašus. Ar komercializāciju mēs cīnīties nevaram, nauda ir kļuvusi par mūsu svētumu, viss ir prece un visu var pārdot. Bet varbūt ar to būtu jāsāk. Tieši publiskošana intīmas lietas spēj pārvērst par pornogrāfiju. Varbūt būtu jāatgriežas pie atsevišķu jautājumu cenzēšanas. Mums gan ar to neveicas, jo būtu jāatrod kompetenti cenzori. Tiesa gan, ja tie būs kompetenti un neuzpērkami, tad ilgi nestrādās, jo kādam tas var būt neizdevīgi... Tieši ar publiskošanu bieži nodarbojas varas iestādes, aizbildinoties ar cīņu par tikumību. Protams, ņemot vērā to, ka pret tiem, kuri patiešām ir noziegušies viņi ir bezspēcīgi, šāda rīcība ir pilnīgi saprotama.

Kas var būt skaistāks par cilvēka ķermeni, sevišķi, kamēr dzīve to nav salauzusi un sakropļojusi. Tajā nav nekā iekārojama vai seksuāli pievilcīga, tas pats par sevi ir viens no lieliskākajiem mākslas darbiem. Apbrīnojams, neatkarīgi no tā, ko mēs uzskatām par tā radītāju. Iekāre un seksuālisms ir mūsdienu parazītjēdzieni. Ar tiem mēs mīlam rotaļāties un lietot kur tas ir nepieciešams un kur nē. Par kaila ķermeņa attēlu lietot šos vārdus ir tikpat adekvāts darbs, kā nosaukt par iekārojamu un seksuālu māju vai lidmašīnu – normālam cilvēkam ir vienlīdz grūti iedomāties seksuālas attiecības ar fotogrāfiju, kā ar Mikelandželo Dāvidu, vai lidmašīnu. Cilvēka, arī bērna ķermenis ir apbrīnojams, nevis iekārojams. Runājot par bērna ķermeni, tieši vecāki ir tie, kuriem šis ķermenis ir jāpalīdz veidot, jāievēro vissīkākās tā nianses, un jācenšas novērst jebkuru nepareizību. Jebkuras izmaiņas ķermenī var liecināt par nopietnām veselības problēmām. Nevajag censties pateikt, ka tam ir domāti ārsti – nerunājot par to, ka tie ir mūsu valstī grūti pieejami, tie bieži vien ir varbūt arī kompetenti, toties nolaidīgi un neuzmanīgi. Galvenais bērna ķermeņa arhitekts no cilvēku vidus, vienmēr ir bijuši un paliks viņa vecāki.

Varbūt kāds no tiem, kuri ir pazīstami ar populārzinātnisko literatūru mēģinās pasmīnēt un labprāt atgādinātu Antīko kultūru – sak zinām, kā ar to arhitektūru gāja pie senajiem Grieķiem. Jā – ir tāds mīts, ka toreiz ķermeņa kults ieguva visai perversas formas. Kā bija patiesībā mēs nekad neuzzināsim, jo to ko mēs zinām par tiem laikiem izdomāja viduslaikos. Turklāt atcerēsimies, ka to laiku cilvēku dzīves uztvere un priekšstati par lietu kārtību bija atšķirīgi no mūsdienu.

Kā lai cīnās pret bērnu pornogrāfiju. Mans racionālā cilvēka prāts saka, ka vienkārši – ar galvas amputāciju. Ievērojot to, ka lielai daļai no vainīgajiem (un arī, urrā, cīnītājiem pret) tas neko nemainīs, var piedāvāt humānāku versiju – nogriezt otru galu. (Šādu metodi – medicīnisko sterilizāciju lieto vienā otrā pasaules valstī). Reāli cīņas metodēm ir jābūt drastiskām – katram, kurš publiskojis šādus materiālus, vajadzētu būt puslīdz drošai garantijai, ka otrreiz vairs tas neizdosies. Es gribētu uzsvērt vārdu „publiskojis” kas nozīmē kailu bērnu attēlu publiskošanu komerciāliem mērķiem, ar domu gūt labumu tieši no tā, ka tiek publiskoti kailu bērnu attēli pedofilu vajadzībām. Un nevajag mēģināt sadalīt pēdējo teikumu – lai kaila bērna foto kļūtu par pornogrāfiju, tam jāatbilst visiem kritērijiem. Pretējā gadījumā par pornogrāfiju kļūst jebkura pediatrijas mācību grāmata.

Grūtāk ir ar tiem, kuru slimība ir dators un ekshibicionisms tajā. Šādi cilvēki parasti ir piesieti savam datoram un cenšas to kompensēt publisko dzīvi dzīvojot tajā. Arī lielās un izrādās viņi tīmekļa vidē. Viens ieliek savas jaunās automašīnas bildi, otrs māju, trešais ieliek sava bērna pliko bildi – sak, redz kādu es uztaisīju, vai nav smuks? Nav jau šā cilvēka rīcībā nekā ļauna. Cietīs parasti visvairāk viņš pats. Protams, tiks apdraudēts arī bērns, jo ir vecmāmiņas gudrība – ka tik nenoskauž. Ko darīt ar šiem cilvēkiem, kurus radījusi un kropļojusi mūsdienu sabiedrība. Protams, ka tos var ārstēt, bet kā? To jādara visai sabiedrībai. Jāatsakās no pārspīlētā savisma, jāsāk sarunāties vienam ar otru, vismaz pa telefonu, ja nevar atlicināt laiku sarunai dzīvajā. Jocīgi ir tad, kad runājam par sava bērna izvēli uz personisko dzīvi, tai pašā laikā uzreiz pēc piedzimšanas atklājot bērna profilu draugos. Viena lieta ir bērna bilde ģimenes albumā, bet pavisam cita – publiskajā vidē – internetā, kur var gadīties, ka potenciālajam skatītājam nebūs tik tikli nodomi kā bērna vecmāmiņai, kas priecājas par smuko mazulīti.

„Perversu cilvēku, kam tiešām varētu interesēt bērnu bildes ir ļoooti maz, bet daudz vairāk ir vienkārši dumu cilvēku, kas aizbildinoties ar to cik ļoti baisajiem pervertiem šīs bildes nepieciešamas, sačakarē dzīvi pārējiem un pasludina nevainīgas pliku sīču bildes par pornogrāfiju” – citēts no cāļa diskusijas. Varbūt tieši šeit arī rodas jēga. Jo ja blakus sēdošais ārzemnieks nebūtu norādījis apzinīgajam kārtības sargam uz Leļļu operas reklāmā attēloto kailo puišeli - Pinokio, neviens tā arī nebūtu pamanījis to, ka šajā reklāmā ir jāsaskata kaut kas perverss un sabojāts, turpinātu iet garām lielajam reklāmas plakātam un pat nepamanītu to. Bet tagad radās jautājums - vai man tajā ir jāsaskata pornogrāfija vai kāda cita nosliece, savādāk vēl būšu nepareizs neko tajā TĀDU neieraugot. Mazums. Drošības pēc ir jāpārbauda...