Sarkana actiņa janvāra melnajā naktī (29)

Tālredzīgi toreiz bijām ielūguši no Maskavas ietekmīgus cilvēkus, lai nerastos iespaids, ka mēs te čukstamies republikas līmenī vien. Atbrauca Oto Lācis, kas toreiz bija augstā amatā — PSKP CK žurnāla Kommuņist galvenais redaktors, atbrauca Ļemeševs, kurš bija ANO eksperts ekoloģijas jautājumos, bijām aicinājuši arī Andreju Saharovu. Viņš gan neatbrauca, to mēs arī paredzējām, bet uzaicināt viņu bija principiāli svarīgi. Padomju Latvijas vadība to zināja un zināja arī disidenta Saharova jaunās attiecības ar reformatoru Gorbačovu.

— ...1991. gada janvārī un vēl agrāk vairāki radošās inteliģences pārstāvji ne tikai runāja no tribīnēm, sacerēja rezolūcijas un izteica ķecerīgas domas, bet arī devās pretim lodēm. Tie bija kinodokumentālisti. Iestājās Atmodas un perestroikas X stunda, kad oficiālā vara un galēji melnsimtnieciskās aprindas vērsa ieročus paši pret savu tautu. Kinooperatori brīvprātīgi devās īstā karā, kaut arī viņu rokās bija tikai kinokameras.

Saruna ar kinorežisoru un operatoru Romualdu Piparu.

— Viens no tā laika hronistiem bijāt arī jūs. — Inteliģence krietni agri sašūmējās, tās detonators bija paraksti pret Daugavpils HES. Nezinu, vai vienu inženieri vai skolotāju var uzskatīt par inteliģentu, bet tāda cilvēku sašūmēšanās jau tad notika — viņi parakstījās ar saviem parakstiem un visām adresēm.

— Varbūt inteliģence ir pārāk izplūdis jēdziens. Mēs plēnumā likām akcentu uz radošo savienību biedriem, es izgudroju paņēmienu uzaicināt no Zinātņu akadēmijas un ražošanas nozarēm progresīvi domājošus cilvēkus, lai mums Centrālkomiteja nevarētu pārmest — jūs esat tikai dzejnieki, mālētāji un komponisti, ko jūs lienat tautsaimniecībā, ekoloģijā, demogrāfijā. Saietā runāja arī inženieri, kolhozu priekšsēdētāji, mežu zinātnieki, demogrāfi — tas padarīja šo plēnumu daudz kompetentāku, nozīmīgāku un argumentētāku. Bet Latvijas, precīzāk — Padomju Latvijas, kinodokumentālisti jau riskanto darbu arī bija sākuši krietni agrāk nekā Atmoda un perestroika, jo jūs dokumentējāt mūsu dzīvi, kaut arī cenzēti, kopš dokumentālā kino rašanās. — Jā, cik nu kādreiz mūs ierobežoja, cik un kādas robežas tika uzliktas, cik kuru reizi izdevās izcīnīt tās patiesības daudzumu, cik izdevās iebāzt kinohronikās balto sunīti... Bija tāds jēdziens, kad, apzināti ieliekot vienu nekam nederīgu kadru filmā un pēc tam par to bezjēdzīgi cīnoties, izdevās saglābt daudzus citus. Šī tendence bija visu laiku — šī cīņa vienmēr bija hronikā. Kā kuru reizi izdevās, vienam — vairāk, citam — mazāk. Un tas, ka Rīgas dokumentālo filmu studijas operatori un režisori atradās barikādēs, bija ļoti normāli. Tas bija mūsu tiešais darbs, kaut arī neviens nelika iet, jo tad nebija tādu sviru, kuras varētu likt filmēt to, kas it kā oficiāli nenotiek, jo tā bija valsts studija. Bet visi paši pieteicās brīvprātīgi, paši paņēma filmu kārbas. Andris Apsītis — dokumentālās studijas galvenais redaktors filmu kārbas paņēma uz māju, jo juta, kāda bija situācija; lai nevajadzētu braukt uz kinohroniku, kuru OMON varēja aiztaisīt ciet. Ģildē atradās filmu kārbas un kameras, lielā mērā tas bija brīvprātīgi, neviens tādu rīcību neplānoja.

— Bet cenzūra jau 1990. gadā bija kritusi. — Filmu, ko es taisīju 1988. gadā, viņi gan neparakstīja. Mēs uzņēmām filmu par GRU (PSRS Galveno izlūkošanas pārvaldi), radītāju, latvieti Jāni Bērziņu un, kamēr galvenais priekšnieks no GRU to neparakstīja, tikmēr to nepieņēma. Tā bija jāparāda Maskavā... Tur notika šaušalīga lamāšanās, bet filmas scenārija autors Boriss Borisovs kliedza uz priekšnieku: “Kas tur ir nepatiesība?” Un priekšnieks parakstīja. Tātad reāli cenzūra jau bija kritusi 1988. gadā.

— Tas nozīmē, ka Gorbačova politika bija skārusi pat GRU... — Varbūt tieši otrādi — GRU bija skāris Gorbačovu? Varbūt no tā gala tās kājas aug... es nezinu.

— Es arī nezinu, tas laiks ir tik neizpētīts... Jūs filmējāt. Vai notika arī kaut kas tāds, ka jums gāja bojā materiāli vai tika atņemti?

— Ir tā nedēļa, kad pēc 13. janvāra Lietuvas notikumiem Rīgā tiek būvētas barikādes, kad cilvēki dzied, vāra zupiņas, nes cigaretes, kad sākās Līča karš. Tad mēs sapratām, ka tiešām būs slikti, jo parasti šādas akcijas starptautiski saskaņo. Pienāca 20.janvāris, kad specvienības uzbruka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai. Mēs guļam Ģildē pagrabā uz matračiem, un pēkšņi ieskrien viens mūsu kinoamatiera kolēģa brālis un saka: “Sturmē Ministru padomi!” Šī nepareizā informācija varbūt mums ar Oļegu Kotoviču paglāba dzīvību. Es pagrābu kameru tikai ar vienu 35 mm filmas kaseti (2. minūtes). Tiešām, kad izskrēju ārā, virs galvas pilns ar trasējošām lodēm. Tāda jocīga sajūta. Un pie barikādēm stāv vīri ciešā rindā pie Ģildes mūrīša. Deg ugunskuri, sievietes un bērnus nelaiž, mani ar kameru laiž, bet vīri gatavi mirt. Tik jocīga tā sajūta. It kā pie sienas viņi būtu nolikti uz nošaušanu. Tā es tiku līdz tagadējai Francijas vēstniecības ēkai, kur omonieši man deguna priekšā nolaiž automātu kārtu. Tur viņiem bija perevaločnij punkt, viņi piegādāja munīciju ar volgām. Tur es to kaseti ar divām minūtēm izfilmēju. Ansis Epners to iemontēja kino žurnālā Latvijas hronika (Nr. 10/11) sar nosaukumu Janvāra rekviēms, tur daļa kadru ir...

— Mūs interesē tieši tas sižets, kurā Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne, Juris Podnieks 20.janvāra naktī... Tas ir tur, kur tagad atrodas zēnu piemiņas akmeņi. Vēl bija citi operatori no Maskavas.

— Kinooperators Brežņevs no Maskavas centrālās televīzijas. Es arī dāņus redzēju. Viņi tā brīvi gāja – es viņiem teicu: jūs vismaz pieliecieties, jo lodes spindz. No turienes es skrēju uz Ministru padomi. Es biju pie tagadējās Francijas vēstniecības ēkas. Brežņevs pa kreisi uz parka celiņa Bastejkalnā, mēs tādā puslokā bijām. Un omonieši pret mani izšāva automāta kārtu pa asfaltu, trasējošās lodes sašķīda. Ļoti nepatīkama sajūta stāvēt tajā pusē, uz kuru šauj.

— Vai bija sajūta, ka tieši uz jums tēmē? — Nē, pirmām kārtām mūs biedēja ar to šaušanu deguna priekšā. Vienkārši nelaiž tālāk mani, un aiz manis daudz cilvēku, un, ja šautu virsū, būtu aiz manis jūra līķu.

— Tagad tas ir pāraudzis leģendā, ir iespaids, ka uz Andri un Gvido ir tēmēts tieši snaipera šāviens - kā uz iepriekš nolemtiem mērķiem.

— Ir tikai sajūtas, kā es biju pats aizdomājies no tiem notikumiem un informācijas driskām, kas man pieejamas. Nekādu oficiālu tiesas lēmumu neesmu redzējis. Skaņas ziņā bija divas dažādas šaušanas, viena — desantnieku automāti ar īsiem ieroču stobriem, kas bija kā viegla sprakstēšana, otra — atsevišķi dobji, stingri šāvieni, tāda sajūta, ka šauj caur garu stobru. Tādi atsevišķi šāvieni. Un tie nāca no Bastejkalna puses, ne no prokuratūras (tagadējās Francijas vēstniecības — Red.).

— Un trāpīja Gvido un Andrim. Juris Podnieks bija blakus un netika skarts.

— Netika. Podnieks teica, ka Andra Slapiņa lode tikusi tēmēta viņam, bet trāpījusi Andrim. Viņš tā domāja, un, iespējams, šī doma Juri tik ļoti ātri noveda kapā.* Es domāju, ka ar tādu domu ir grūti dzīvot — ka tu dzīvs esi palicis kļūdas dēļ un kāds cits aizgājis bojā tavā vietā.

— Tas pierāda to: ja viņš tā uzskatīja, tad tas tēmējums ir bijis konkrēts un pret konkrētu cilvēku.

— Mērķtiecīgs. Tagad operatoriem visām kamerām ir tāds slēdzītis, ar kuru var izslēgt to sarkano actiņu, kas tumsā rāda, ka ar to filmē. Toreiz, nezinu, bija vai ne, bet tajā naktī, ja tēmēja — četrus centimetrus zem šīs sarkanās spuldzītes precīzi galvai pa vidu trāpa lode.

— Vai kāds fiksēja to actiņu?

— Analizējot Brežņeva uzfilmēto materiālu, kadrs ir tāds, ka operators beidz filmēt un spiež ar roku to kņopi, lai beigtu filmēt, kamera sāk slīdēt pa labi, un tajā brīdī Brežņevam lode trāpa pa labo deniņu. Respektīvi, ja viņš tajā brīdī nebūtu izslēdzis kameru, lode būtu trāpījusi taisni pierē arī viņam. Viņš beidza filmēt un tajā brīdī rāva galvu pa labi, un lode aizgāja gar deniņu, skāra kaulu. Viņš palika dzīvs. Viņu aizveda uz slimnīcu. Tā ar Brežņevu beidzās.

— Ir vēl tāds stāsts, ka Podnieks pacēlis rokās Slapiņu un viņš nočukstējis: “Cik žēl...”

— Es nezinu, varbūt to Antrai (Cilinskai — Red.) varētu pajautāt. Andris Slapiņš nomira Jura rokās. Pēdējais, ko viņš teica: „...filmē mani...”

— Pārcelsimies nedēļu iepriekš uz Viļņu. Kuri mūsu kinocilvēki toreiz bija Lietuvā, un kāpēc? Tur noteikti bija operators Aleksandrs Demčenko. — Saša bija Jura asistents, un viņi filmēja, tagad nepateikšu, kuru filmu, par notikumiem Padomju Savienībā, un tāpēc viņi bija Viļņā. Tajos laikos vairākas filmas taisīja vienlaikus. Juris Podnieks prata valodas, viņš bija pirmais, kas bija saistīts ar ārvalstu televīzijām, viņš jau strādāja Londonā.

— Juris jau bija populārs ar filmu Vai viegli būt jaunam?, kas ietekmēja daudzus visā PSRS un ārvalstīs.

— Saša uzfilmēja to asiņaino sadursmi Viļņā pie televīzijas torņa. Tā kā viņš bija spēcīgs, viņš izturēja zaldātu sitienus ar laidnēm, un to materiālā var redzēt, bet viņš turpināja filmēt. Uz ekrāna ir drūzmēšanās, karavīri. Sašam izdevās paglābt to materiālu, to pa burzmu neatņēma. Podnieks tūlīt sēdās savā žigulītī un veda to naktī uz Rīgu. Nezinu, kurš aizsūtīja uzfilmēto materiālu uz Zviedriju, pa kabeļiem nosūtīja. Jau pēc dažām stundām uz Rīgu brauca žurnālisti (14. janvārī). Tas, ka šeit vairs tik brīvi nevarēja rīkoties ar tankiem, bija, lielā mērā pateicoties šiem Sašas Demčenko uzfilmētajiem kadriem. To materiālu uzreiz visa pasaule raidīja, pirmie CNN, es domāju, viņi pirmie tos kadrus arī dabūja.

— Un Latvijas televīzija?

— Latvijas televīzijai vispār par to nekādas daļas nebija, jo tā bija oficiāla organizācija. Kad mēs ar Juri filmējām uz ielas, vai tur bija kaut viens cilvēks no Latvijas televīzijas?! Un 21. augustā?! Bet mūsu uzfilmēto materiālu viņi gan pārraidīja, malači. Atceramies arī Veltu Puriņu, kad studijā iebruka omonieši.

— Bet Saša Demčenko nebija vienīgais, kas filmēja Viļņā. Arī leši un maskavieši.

— Visu izšķīra Sašas uzfilmētie un Jura atvestie kadri un nākamajā rītā Vecrīga bija pilna ar vietējiem cilvēkiem un ārzemju žurnālistiem. Lietuvas valdība Sašam arī piešķīra apbalvojumus.

— Tātad 20.janvārī Rīgā uz operatoriem jau tēmēja, jo viņi Viļņā bija pastrādājuši kā liecinieki.

— Tas bija pirmais notikums pasaules mērogā, ka vienas nakts laikā kinooperatori aiziet bojā, tiek ar nolūku nogalināti. Kopš tā brīža ļauna darītāji sāka rēķināties ar operatoriem kā ar ļoti bīstamu spēku, ko vajag iznīcināt. Un pasaules varas, kurām ir ieroči, vienu brīdi nezināja, ko darīt ar žurnālistiem. Tas bija gan Serbijas kara laikā, gan pirmā Čečenijas kara laikā — žurnālistus jau šāva masveidā, bet viņus vēl laida notikumiem klāt. Tagad ne Čečenijā varat piebraukt klāt, ne Irākas karā... Cenzē, fiziski nepielaiž. Pasaules varas ir iemācījušās apieties ar lieciniekiem.

— Kinooperatori Zvaigzne, Slapiņš, Podnieks un citi pierādīja, ka viņi ir radošie inteliģenti, kas pielīdzināmi karavīriem. Karavīriem ir ieroči, bet viņiem — kinokameras.

— Dažreiz kaujā aiziet bojā simti, lai paglābtu tūkstošus. Tik daudz ārzemnieku ar videokamerām kā 14. janvārī es Rīgā nebiju redzējis. Naktī uz 13. janvāri, kad Lietuvā tikko šāva, man piezvanīja mans asistents Kristians Luhaers un teica: “Viļņā šķaida cilvēkus”, un nolika klausuli. Bija nakts vidus. Es skrēju uz Ģildi un zināju, ka tas pats notiks arī Rīgā. Mana kinokamera bija Ģildē. Kas mani satrieca — es aizskrēju līdz VEF, un tālāk pa Brīvības ielu brauc tramvajs. Izrādās, tramvaju vadītāji bez vadības rīkojuma arī bija cēlušies un sākuši vest uz centru cilvēkus. Es skrienu, mani panāk tramvajs, atver durvis. Visus vāc pa ceļam. Tas tramvaja vadītājs mani toreiz tā satrieca, aizkustināja (raud, brīdi nevar parunāt — Red.).

— Tādas solidaritātes ilgi vairs nav bijis.

— Tad Latvijas prokuratūra aicināja pieteikties lieciniekus, un ar visiem nakts šaušanas materiāliem mēs bijām pie sevišķi svarīgu lietu izmeklētājas Ritas Aksenokas, manuprāt. Un Kristians video kasetes oriģinālu, kuru uzfilmēja man blakus, bija atdevis, lai drīzāk atrastu mūsu kolēģu slepkavas. Tagad, izrādās, nav ne materiālu, ne lodes, ne tiesas... viss aizgājis smiltīs.

— Bet jūs par savu ieguldījumi tikpat kā nestāstījāt. Būtu taisnīgi, ja nosauktu visus cilvēkus, kas piedalījās uzbrukuma filmēšanā.

— Es varu pastāstīt par tiem, kas bija blakus. Oļegs Kotovičs pēc dažām minūtēm ar kameru atnāca, Kristians Luhaers bija man blakus... Ansis Epners, viņš vēlāk montēja.

— Interesants ir Sašas Demčenko liktenis. Ko viņš tagad dara?

— Dzīvo Latvijā un strādā Jura Podnieka studijā. Ko dara pašreiz, nezinu.

— Viņš reiz man teica, ka Podnieks esot viņa elks — viņš jūtoties aicināts glabāt Jura piemiņu. Vai Latvijas valsts, sabiedrība, tauta ir novērtējusi Sašu Demčenko kā liecinieku?

— Lietuva ir novērtējusi — viņš augstākos apbalvojumus Lietuvā ir saņēmis. Ir krituši cilvēki, daudzi stāvējuši barikādēs, ir cietuši no visa, bet viņš bija pirmais, kas uzfilmēja to pirmo kaseti. Pirmo tomēr vajadzētu atzīmēt pienācīgi.

— Kā Latvija atzīmēja?

— Nezinu. No viņa esmu dzirdējis rūgtumu.

— Vai viņš ir Latvijas Republikas pilsonis? — Ļoti interesants jautājums. Viņš ir ukrainis, bet neatkarīgi no tā, vai viņš ir pilsonis, talantīgs vai nav, pašreiz ir runa tikai par to epizodi, kur viņu sit, bet viņš turpina filmēt. Viņu varēja arī nošaut. Tas bija sākotnējais punkts mūsu janvāra ciešanām un brīvībai.

— Man šķiet, ka Slapiņa un Zvaigznes vārdi ir ierakstīti Vašingtonā stikla piemineklī kritušajiem žurnālistiem...

— Pirmo reizi dzirdu. Viņi to ir pelnījuši.

— Šī tēma ir mūžīga, ka varoņi ne vienmēr gūst atzinību. — Bet šajā intervijā viņi būs pieminēti, un žurnāls paliks katrā bibliotēkā.

— Tas gan ir svarīgi. Ir būtiski, ka žurnāli un grāmatas paliek tajās krātuvēs, kur tiem obligāti jābūt — sākot ar Latvijas Akadēmisko bibliotēku, ASV Kongresa, Krievijas Nacionālo bibliotēku Maskavā.

— 2001. gadā taisīju filmu par žurnālisti Aiju Kuģi Brīvība tiešā ēterā, par Dienvidslāvijas bombardēšanu. Man ir arī filma par padomju izlūkdienesta vadītāju Jāni Bērziņu. Staļins viņu nošāva. Tas ir interesants stāsts. Es domāju, ka ar šo zēnu var lielīties — viņš uzķīlēja kaut ko tādu, kas pastāv vēl tagad. Tajā kantorī līdz 1938. gadam nebija neviena krieva.

— Krievijas Ārlietu ministrijas vestibilā ir divas piemiņas grāmatas. Tajās ierakstīti diplomāti, kurus represēja Staļins. Pārsteidz milzīgi lielais latviešu diplomātu skaits. Tātad mūsu tautieši bija vadošajās padomju lielvalsts iestādēs. Gandrīz visi tika iznīcināti.

— Kad filma bija pabeigta, dabūju materiālus par to, kādus plānus latvieši padomju Krievijā kala pret Staļinu. Tie bija tādi veči, kas var kaut ko izdomāt. Varbūt parādīšu jums savu filmu par viņu. Bērziņa rēgs mani neatstāj labu laiku. Viņš ir 1905. gada revolūcijas dalībnieks, viņam piesprieda nāves sodu, bet cara valdība to atcēla, jo viņam nebija 15 gadu. Viņu ievainoja kaujās, un ar lodi galvā viņš nodzīvoja savu mūžu līdz nošaušanai Staļina represijās. Neatkarīgi no tā, vai man ir uzdevums vai nav, ejot pa ielu, vienmēr pārdzīvoju, ka viss ir jāfilmē.

— Kāpēc?

— Vēsturei vajadzīgi visi un visādi notikumi. Neatkarīgi no tā, vai esmu Rubika piekritējs vai neesmu, es viņu filmēju.

— Par padomju laiku ir Rīgas kinostudijas liecības. Vai par šo laiku — no 1991. gada — mums paliek līdzīgas liecības par neatkarīgās Latvijas 16 gadu procesiem?

— Man šķiet, ka nepaliek. Jo tagad ir citāda kino politika. Ir izskanējušas domas, ka mūsu valstij nav un nevajag ideoloģijas. Vismaz tādas kinohronikas, kāda bija, vairs nebūs. Tiek jau filmēts, ir privātie kanāli. Bet vai no privātajiem kaut ko spēs savākt...

— Man viens režisors teica, ka valdība apzināti deviņdesmitajos gados nefinansēja dokumentālo kino, lai nepaliktu liecības par privatizētājiem. Jūs piekrītat?

— Es piekrītu. Valsts iedotā nauda vēl neko neizsaka, netiek arī nekas organizēts.

— Ar visu cenzūru par padomju laiku vismaz bilde palika.

— Toreiz daudz neļāva daudz, bet bilde palika! Ideoloģijai atbilstoši taisīts darbs arī ir liecība.