Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/9049120t1h328a.jpg)
Latvijas un Lietuvas valdības kuluāros briest grandiozas ieceres gan par radioaktīvo atkritumu krātuves celtniecību Ignalinas atomelektrostacijas (AES) tuvumā, gan par jaunu Baltijas mēroga AES būvniecību turpat Ignalinā. Daugavpils rajona Demenes pagasts atrodas tikai 7 km no Ignalinas, tāpēc gandrīz droši var teikt, ka ietekme no šiem potenciālajiem objektiem būs. Bet kāda?
Cilvēki, kas Demenē dzīvo jau kopš Ignalinas AES celšanas laikiem, nenoliedz, ka jau sākumā bijuši pret šāda objekta celtniecību savu māju tuvumā. Protams, padomju lielvaras gados jebkurš pīkstiens pret valdošo varasvīru pamatotu vai nepamatotu lēmumu varēja izvērsties par nepatīkamu pārdzīvojumu, tāpēc ļaudis samierinājās un dzīvoja tik nost. Nomainījās iekārta, bet vai tagad, kad vārds «demokrātija» kļuvis tikpat ikdienišķs kā maizes rieciens pusdienās, Demenes iedzīvotāju spēkos ir kaut ko mainīt, pirms jaunizceptie projekti par radioaktīvo atkritumu krātuves un jaunās Ignalinas atomstacijas būvniecību nodoti realizēšanai?
Demenes pagasta komunālās saimniecības vadītājs Aleksandrs Bleiders kā pagasta iedzīvotājs ar nožēlu pauž viedokli, kas atspoguļo visu iedzīvotāju bezspēcību cīņā pret radioaktīvo atkritumu krātuves celtniecību un «jaunās Ignalinas» būvniecību tik tuvu viņu mājām. «Ir rīkotas sabiedriskās apspriešanas par cieto radioaktīvo atkritumu krātuves celtniecību Ignalinas AES tuvumā Lietuvā, notikušas dažādas sapulces, kurās iedzīvotāji aktīvi piedalījušies. Protams, ka visi demenieši ir pret šādu jaunu bīstamu objektu celtniecību Ignalinā, jo tas ietekmēs visus mūs, bet saprotam, ka mūsu spēkos nav šo ideju apturēt. Tādēļ tas, vai iecerētie projekti tiks realizēti, ir valdības rokās. Ko mēs varam izdarīt? Ar plēvi visu pagastu neapstiepsi, lai piesārņotais gaiss nenonāk pie mums; ceļus, pa kuru tehnika brauks, kad uzsāks objektus celt, arī nenobloķēsi,» skumji ironizē demenietis. Plašas akcijas jau tāpat rīkojot zaļie, taču tas šai akūtajai problēmai tikai piešķir plašāku rezonansi, bet risinājums no tā skaidrāks nekļūst. Aleksandrs Bleiders stāsta, ka lielu postu šis objekts nodara arī tūrismam – tas pagastā faktiski nepastāv: «Līdzko cilvēki apjauš, cik tuvu no šejienes atrodas Ignalina, viņi dodas citur. Bet mums taču ir tik daudz ezeru, skaistu vietu...»
Radioaktīvos atkritumus plānots glabāt 300 gadu
Pagājušā gada nogalē notika sabiedriskā apspriešana par cieto radioaktīvo atkritumu krātuves celtniecību Ignalinā. Tās laikā lietuvieši centās pārliecināt klātesošos par glabātavas nepieciešamību, tika piesaukti pozitīvie šādu krātuvju piemēri Eiropā un stingrās ES direktīvas, kas nemaz nepieļaujot videi bīstamu projektu realizāciju. Viņi apgalvoja, ka izvēlējušies tādu radioaktīvo atkritumu krātuves projektu, kāds īstenots Francijā, Spānijā un citviet pasaulē, tas atbilstot visām pasaulē un Eiropas Savienībā izvirzītajām striktajām direktīvām.
Krātuvē paredzēts apglabāt tikai Lietuvā saražotos jau pārstrādātos cietos radioaktīvos atkritumus, kā arī tos radioaktīvos atkritumus, kas radīsies pēc Ignalinas AES slēgšanas 2009. gadā. Krātuve aizņems 40 ha, tur atradīsies 50 tvertnes, to kopējais tilpums būs 100 tūkstoši kubikmetru. Projektā paredzēts, ka virs tvertnēm būs pārvietojams jumts, kas pasargās radioaktīvos atkritumus no vides ietekmes. Atkritumi te tiks glabāti 300 gadus, pirmos 100 gadus notiks aktīvs monitorings un citi uzraudzības pasākumi, pēc tam būs pasīvā uzraudzība, jo laika gaitā atkritumi zaudē savu radioaktivitāti. Tomēr visus 300 gadus zeme, kur atradīsies krātuve, nebūs lietojama. Uz krātuvi atkritumus transportēšot tikai ar vidi nepiesārņojošiem konteineriem.
Pēc lietuviešu teiktā, viņi ar šo projektu vēlas mazināt radiācijas draudus. Draudi būšot lielāki, ja krātuve netiks uzcelta, bet vecā krātuve, kas izveidota pirms vairāk nekā 20 gadiem Ignalinas AES teritorijā, netiks likvidēta.
Šāds scenārijs tomēr neapmierina Daugavpils rajona iedzīvotājus, jo radioaktīvo atkritumu glabātavas ietekme uz sociāli ekonomiskajiem rādītājiem rajonā nav prognozējama, tāpēc vietēji nav ar mieru, ka četras piecas nākamās paaudzes tiek nolemtas dzīvei radioaktīvas izgāztuves tuvumā.
Ignalina 2 – būt vai nebūt?
Latvijas valdība, uz kuras saprātīgu lēmumu cer demenieši un viss Daugavpils rajons, savu viedokli par atkritumu glabātavas izveidi skaidri nav izteikusi. Iespējams, ka attiecībā uz radioaktīvās atkritumu glabātavas likteni mūsu varasvīri skatās caur pirkstiem, jo viņu prātus iedvesmo Lietuvas ierosinājums Baltijā būvēt jaunu kodolspēkstaciju. Sakarā ar šo jau kādu laiku briedināto ideju 26. janvārī Rīgā norisinājās starptautiska konference «Jaunā Ignalina – ieguvumi un draudi», kuras laikā kopā ar ārvalstu speciālistiem tika apspriesta šī iecere no visiem skatupunktiem. Protams, Baltijas valstu, to skaitā Latvijas, nākotnes vīzijas par enerģētisko neatkarību un stabilitāti ir vilinošas, bet aktuālākais jautājums, uz ko jārod atbilde projekta iniciatoriem un bīdītājiem, ir – vai šis cēlais mērķis attaisno līdzekļus un riskus. Mūsdienu tehnoloģijas patiesi ļauj šos objektus veidot drošākus ekspluatācijā, cenšoties nepieļaut atkārtojamies Černobiļas traģisko vēsturi. Bet vai šīs modernās tehnoloģijas sniedz atbildi uz jautājumu, kas notiks, ja Ignalinu kā mērķi nolūkos kāds teroristu grupējums?
Ekonomiskais pamatojums par Ignalinas AES projektā ieguldāmā miljarda lietderīgumu ir citas tēmas vērts, bet kas šajā gadījumā notiek ar sabiedrības līdzdalību lēmuma pieņemšanā? Un te nav runa par pliku informēšanu – protams, neatsverama loma ir arī tam –, bet gan par reālu darbību. Konferences laikā žurnāliste Sandra Veinberga pauda viedokli, ka Latvijā, tāpat kā Zviedrijā, jārīko tautas referendums, kur paši iedzīvotāji lemtu – būt vai nebūt visu nāciju ietekmējošiem objektiem viņu dzīvesvietas tuvumā. Neapšaubāmi, ka Lietuvas vēlmi būvēt radioaktīvo atkritumu glabātavu 7 km no mūsu valsts robežas ietekmēt būtu grūtāk, bet, valdībai izrādot ieinteresētību un iniciatīvu, tas būtu risināms.
Vai velns ir tik melns, kā to mālē?
Šāds objekts vienmēr rada bažas un divējādas izjūtas, turklāt situācijā, kad pieejamā informācija par AES drošumu iedzīvotājiem ir fragmentāra, cilvēcīgi ir saprotamas Demenes un citu Ignalinai tuvo Latvijas pagastu iedzīvotāju bažas par drošu dzīves vidi un ilgtspējīgu teritorijas attīstību. Bet vai Ignalinas AES tuvums tiešām kavē perspektīvās tūrisma jomas attīstību, par to jautājām tūrisma asociācijas «Lauku ceļotājs» izpilddirektorei Elitai Orniņai. «Uzskatu, ka Ignalinas AES nav šķērslis tūrisma attīstībai šajā reģionā. Galvenās problēmas, kas raksturīgas šim reģionam, ir sliktā infrastruktūra, vājā informācijas centru darbība un neattīstīts mārketings. Visu sarežģī arī pierobežas tuvums un lielais attālums no Rīgas. Šī teritorija patiesi ir perspektīva tūrisma attīstībai, un uz turieni cilvēki brauks, ja vien būs informācija. Nav dzirdēts, ka tūristi būtu atteikušies uz turieni doties Ignalinas atomstacijas dēļ, un, ja vien paši iedzīvotāji to neuzsvērs, šis fakts tūrisma attīstību neietekmēs.»
Nav dūmu bez uguns. Bailes no nezināmā, Černobiļas traģēdija liek cilvēkiem būt uzmanīgiem. Bez tam arī satraucošās ziņas no ģeologiem, kuri zem Ignalinas AES ir konstatējuši plaisu Zemes garozā, kārtējo reizi liek apšaubīt ieceres drošību. Vai neziņu nevarētu censties kliedēt, līdztekus dārgajiem aprēķiniem un ekonomiski tehniskajam pamatojumam organizējot pētījumus par Ignalinas AES ietekmi uz iedzīvotājiem, vidi un sociāli ekonomiskajiem rādītājiem un analizējot šā apgabala seismiskās aktivitātes rādītājus?
Vai, piemēram, ir izpētīts, ka avārijas gadījumā ūdeņi un vēji piesārņojumu nenogādās Daugavpils rajonā? Skirnas ezers atrodas izvēlētās krātuves celtniecības vietas tuvumā un plešas gan Lietuvas, gan Latvijas teritorijā. Ja ezerā nonāks piesārņojums, upes to aiznesīs tālāk līdz Daugavai, savukārt Daugava – uz Baltijas jūru. Lietuvas eksperti pagaidām atrunājas, stāstot, ka pa upēm piesārņojums līdz Daugavpilij mērošot 300 km garu ceļu; šajā ceļā tas izšķīdīšot ūdenī un nebūšot vairs bīstams.
Pierādiet, ka Ignalina nav bumba ar laika degli! Un ne tikai ar vārdiem un svešzemju pieredzi, bet arī arī konkrētiem faktiem. Tad, iespējams, sāksim ticēt šo projektu cēlajiem mērķiem.