Špikošana, zinātnisko darbu plaģiātisms, referātu tirgus un cita universitātēs bieži sastopama, bet ignorēta negodīga rīcība nenovēršami degradē izglītības vērtību un vairo korupciju valstī.
Špikošana paver vārtus korupcijai
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latvijas Studentu korporāciju prezidiju konventa un Latvijas Universitātes (LU) rīkotajā konferencē «Akadēmiskais godīgums» vairāk tika runāts nevis par akadēmisko godīgumu, bet par negodīgumu: špikošana, virtuālajā vidē plaukstošā referātu un citu rakstu darbu pirkšana un pārdošana, cita teiktā un rakstītā uzdošana par savu, neliekot atsauces. Profesors un LU bijušais rektors Ivars Lācis uzsvēra, ka akadēmiskais godīgums ir cieši saistīts ar ētikas izpratni vai izpratnes trūkumu, aicinot katram atbildēt uz jautājumu – kas ir ētika. «Vai mēs apzināmies, ka ētika kiberpasaulē, kurā mēs dzīvojam, ir tāda pati kā ētika pasaulē bez interneta? Vai nabadzība drīkst mainīt mūsu ikviena ētiku?» vielu pārdomām rosināja I. Lācis, kurš uzskata, ka godīgas atbildes uz šiem jautājumiem negodīgu rīcību padarīs mazāk iespējamu. Viņš atklāja, ka pašlaik pēc profesores Skaidrītes Lasmanes iniciatīvas izstrādāts LU ētikas kodekss, kurā tiek runāts arī par tādu vērtību kā krietnums. Taču bijušais LU rektors ieteica sākt ar nekrietnību. «Ja ir krietnums, tad ir arī nekrietnums. Ja mēs varētu pietiekami vienkārši pateikt, kas ir nekrietnība, tad mums būtu atskaites sistēma, rakstot akadēmisko darbu,» sacīja I. Lācis, norādot, ka nekrietnība akadēmiskajā vidē ir, piemēram, krāpniecība, plaģiātisms, safabricējums, daudzkārtēja rezultātu pārdošana, akadēmiskā negodīguma atbalstīšana netieši u. c.
Veicina korupciju
Savukārt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas (RPIVA) rektore Dace Markus atgādināja, ka «akadēmiskais godīgums visciešāk un vistiešāk ir saistīts ar izglītības kvalitāti». Viņa atminējās 1969. gadu, kad pati tika uzņemta LU Filozofijas un filoloģijas fakultātē un tolaik pie sienas ieraudzījusi kādas meitenes fotogrāfiju, zem kuras bija paraksts: «Viņa špikoja vēsturiskās gramatikas eksāmenā.» Profesore neteica ne «jā», ne «nē» šādas audzinošās prakses atjaunošanai augstskolās, kurās arvien vairāk izplatās akadēmiskie «brāķi». «Ja studenta apziņā kā sociāla norma var pastāvēt ideju un rezultātu zagšana, nav jābrīnās par korupcijas pieaugumu pieaugušo speciālistu darbībā un otrādi,» retoriski jautājot, kur gan radīsies godīgi pilsoņi, sacīja D. Markus. Viņa uzsvēra, ka studentiem pašiem jāsaka kategorisks «nē» negodīgumam, tādējādi ietekmējot arī mazākos brāļus un māsas skolās.
Domāt par to, kā ētikas normas saskan ar administratīvajām un juridiskajām normām, aicināja LU prorektors, profesors Juris Krūmiņš. Šo normu saskaņošana nepieciešama tāpēc, lai, piemēram, universitātēs ētikas kodekss nebūtu vien tukša deklarācija, kuru it viegli var apstrīdēt administratīvajā tiesā. Profesors sacīja, ka tagad tikai katrs septītais students saņem budžeta dotētu stipendiju, bet pārējie studenti ir spiesti strādāt un tas rada augsni špikošanai un plaģiātismam, lai arī to neattaisno. Dati liecinot, ka 70% no visiem studentiem studiju laikā strādājuši, maģistrantūrā – 90%. J. Krūmiņš norādīja, ka pašlaik universitātē jau ir rakstiskas normas, kas regulē akadēmisko godīgumu, bet tās tiek aizmirstas. Piemēram, par blēdīšanos universitātē studentu var brīdināt par izslēgšanu vai izslēgt. Taču šis sods tiek likts lietā ļoti reti. 23 000 LU studentu vidū, tikai 1 – 5 studenti katrā semestrī izraidīti no eksāmena.
Studentam ir jābaidās
Banku augstskolas zinātņu prorektore Velta Vikmane uzskata, ka universitātēs jārada tāda vide, lai blēdīties būtu neiespējami. «Latvijas augstākā izglītība ir ķerta uz eksāmeniem. Nemitīgi tiek pārbaudīta studentu atmiņas ietilpība un spēja reproducēt. Eksāmeniem jābūt problēmorientētiem, tajos jārisina kāda problēma,» teica V. Vikmane. Turpretim Dmitrijs Trofimovs uzsvēra, ka nebūt nav muļķis un viņa vidējā atzīme bijusi starp 7 – 8, bet bakalaura grāda iegūšana viņam prasījusi desmit gadu. No maģistrantūras studijām viņš atteicies, jo sapratis, ka tās nav viņam pa spēkam. Uzskatot, ka prasības augstskolās ir pārāk apjomīgas, D. Trofimovs jautāja: «Vai kaut viens audits ir veicis kontroli, cik daudz laika vajadzīgs studentam, lai izpildītu pilnīgi visu, ko no viņiem prasa pasniedzēji?» Savukārt students Aigars Paegle ieteica universitātēm darīt visu, lai studentā radītu sajūtu, ka «plaģiātisms nozīmē beigas». Bez uzmanības nepalika arī nekrietnība pasniedzēju vidū. Piemēram, RPIVA profesore Rita Bebre atklāja, ka arī paši docētāji nodarbojas ar plaģiātismu, bez atsaucēm izmantojot maģistra studentu darbus savos zinātniskajos darbos.
***
VIEDOKĻI
Aleksejs Loskutovs, KNAB priekšnieks: «Ja cilvēks, jau sākot no skolas sola, savu dzīvi veido tā, lai gūtu nepamatotu labumu, tad viņā var izveidoties šāds dzīves uzstādījums. Ieteikumus cīņai ar to ir grūti dot. Ir nepieciešams runāt par to, nepieciešama skaidra uzdevumu noteikšana un kontrole. Augstskolām jādomā par citiem kontroles veidiem, vai tie būtu sarežģītāki eksāmeni vai vairāku līmeņu eksāmeni.«
Kaspars Zeme, studentu korporācijas «Lettonia» pārstāvis: «Uzsākot studijas, studentiem jāsniedz nopietns lekciju kurss – ievads studijās, kurā ir jāskaidro pamatprincipi, kas jāievēro studiju laikā. Te jārunā arī par plaģiātisma pārkāpumu nopietnību. Jāsakārto arī augstskolu normatīvie akti, lai nebūtu tā, ka studentu par špikošanu izslēdz no augstskolas, bet viņš ar administratīvās tiesas lēmumu tiek imatrikulēts, jo augstskola izslēdzot nav ievērojusi vienu vai otru likuma normu.«
Ilze Stundiņa, Latvijas Universitātes Studentu padomes pārstāve: «Sabiedrībā jāveicina uzskats, ka svarīgs ir nevis papīrs par universitātes beigšanu, bet gan zināšanas. Paši darba devēji netieši veicina to, ka studenti negodīgā ceļā iegūst diplomu, jo darba sludinājumos bieži tiek prasīta augstākā izglītība, tātad papīrs, nevis noteiktas zināšanas vai prasmes. Pasniedzējiem rūpīgāk jālasa referāti, lai studentā nerastos pārliecība, ka viņa darbs nevienam nav vajadzīgs. Sankciju piemērošana špikotājiem nav efektīva.«
Tatjana Koķe, izglītības un zinātnes ministre: «Špikošana un plaģiātisms ir sekas, nevis cēloņi. Tādēļ aicinu ikvienu augstskolas mācībspēku orientēties uz studentu radošā potenciāla aktualizāciju, attīstību un pilnveidi. Jo no savas pieredzes viennozīmīgi varu apgalvot, ka šādas metodes ir veiksmīgas gan studentu ieinteresēšanā un sekmīgā vielas apguvē, gan mazina un izslēdz nevēlamus precedentus studiju procesā.«