Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Atšķirībā no pasaku pūķiem, kas iecienījuši jaunavas, zaļais zog nevis miesu, bet dvēseles. Turklāt nešķirojot – vīru, sievu un diemžēl pat bērnu. Vai atkarībā nonākušo dvēseles pazaudētas neatgriezeniski? Kā rīkoties? Par to šis stāsts.
Narkomānija, azartspēļu un datoratkarība un tad vēl atkarība no televīzijas, iepirkšanās, globālā tīmekļa, nemaz nerunājot par darbaholismu – vai modernās atkarības nav padarījušas pasaulē senāko atkarību – alkoholismu – neaktuālu? Nē. Pēc jaunākajiem oficiālajiem datiem, Latvijā absolūtais alkohola patēriņš gadā uz vienu iedzīvotāju ir 9,5 litri. Augstāks Eiropas Savienībā tas ir tikai Igaunijā – 13 litri. Nelegālā alkohola patēriņš šajos datos nav iekļauts.
Taču pats draudīgākais ir tas, ka Latvijā alkohola lietotāju vecuma robežas strauji paplašinās, narkologu aprūpē arvien biežāk nonāk pusaudži un pat deviņus desmit gadus veci bērni, turklāt ne tikai ar smagu alkohola intoksikāciju, bet arī ar izteiktām atkarības pazīmēm. Speciālisti to skaidro ar noturīgām dzeršanas tradīcijām un alkohola pieejamību. "Skaists mirklis ir zelta vērts", "Tavi draugi – tavs zelts" – zelta vārdi, ja vien tā nebūtu alus reklāma. Tāpēc šoreiz ne par tiem, kas dzer krutku, ļergu, dzimtenīti un citus pašdarinātos vai točkā dabūtos dzērienus, guļ patiltē, pavārtē vai parkā uz soliņa, bet par tiem, kuru dzīvē vēl iespējams ko mainīt. Par tiem, kuri vēl var uzveikt pūķi un atgūt brīvību.
Kas nogalināja prieku?
Esmu dzirdējusi, ka sarkanvīns vairojot sarkanos asinsķermenīšus un cīnoties pret holesterīnu, alus esot B grupas vitamīnu avots, konjaks uzlabojot asinsriti, bet viskiju Skotijā saaukstēšanās gadījumā dodot dzert pat bērniem. Vai tiešām alkohols ir brīnumlīdzeklis, kas jālieto, lai pamostos, lai aizmigtu, lai koncentrētos, lai nomierinātos, lai priecātos, izraudātos, nesaslimtu, izārstētos, lai risinātu problēmas un lai tās aizmirstu?
Ārsts narkologs, medicīnas doktors, 9. Saeimas deputāts Jānis Strazdiņš: – Jā, šādas teorijas pastāv, tikai nav zināms, vai pētījumi, kas veikti to sakarā, nav kādas alkohola ražotāju vai izplatītāju firmas pasūtinājums. Saaukstēšanās gadījumā nelielu daudzumu destilēta alkohola kopā ar karstu tēju var lietot kā sviedrēšanas līdzekli, tomēr jāpatur prātā, ka liels alkohola daudzums mazina organisma imunitāti. Infekcijas slimību gadījumos alkohola lietošana var pat saasināt slimību, un tā noritēs smagākā formā. Jūsu minētās receptes nāk no tālas senatnes. Kolēģi psihoterapeiti nenoliedz, ka alkohols kādreiz bija labākais relaksants, taču šodien mēs dzīvojam citā vidē un mums ir citi, daudz saudzīgāki un arī efektīvāki medikamenti. Zāļu simbols ir čūska, kas aptinusies ap biķeri. Gudri lietota čūsku inde dziedina, taču, tikko deva tiek pārsniegta, sekas var būt neatgriezeniskas.
Vai ar neatgriezeniskām sekām tiek domāta atkarība? Vai alkoholu līdz ar to varam saukt par legālu narkotiku?
– Jā, alkohols ir legāla narkotika, proti, viela, kas izraisa pieradumu un atkarību. Pirms piecdesmit gadiem zinātnieki atklāja, ka, alkoholam "degot" jeb organismā sadaloties, veidojas acetaldehīdi, kas savukārt, savienojoties ar nervu šūnu producēto kateholamīnu dopamīnu, rada tio izokvinolīnu, kas ir spēcīgs opiāts, t. i., narkotiska viela. Šis opiāts izraisa īslaicīgu garastāvokļa uzlabošanos, labsajūtu.
Neviens nav ņēmis rokās glāzīti ar domu kļūt par alkoholiķi. Alkohols ir viegli pieejams, relatīvi lēts un sākumā arī efektīvs. Taču, izrādās, par lēti iegūto labsajūtu ir dārgi jāmaksā. Cilvēkam, kurš sācis ar alkohola palīdzību uzlabot ga-rastāvokli, dabiskā smadzeņu šūnu spēja ražot endorfīnus jeb laimes hormonus samazinās, līdz beidzot tiek pilnībā pārtraukta. Un tad arī atkarība ir klāt: tiek meklēta iespēja atkal un atkal iedzert, jo, kamēr nav saņemta kārtējā deva, cilvēks jūtas nomākts. Viens kļūst nīgrs, kašķīgs un nesavaldīgs, cits – gļēvs un raudulīgs. Taču ļaunākais ir tas, ka atkarīgais vairs nespēj priecāties bez pudeles.
Vai alkoholisms ir bioloģiska, psiholoģiska vai sociāla problēma?
Komentē Jānis Strazdiņš: – Biopsihosociāla problēma. Sociāla, jo svarīga ir sabiedrības attieksme – tur, kur lietot alkoholu ir kauns, sabiedrības locekļi cenšas no tā izvairīties. Bioloģiska, jo ģenētiskajam faktoram ir svarīga loma alkoholisma attīstībā. Diemžēl mēs, latvieši, ģenētiski esam predisponēti zemākai alkohola kaitīgās iedarbības panesamībai, jo smagi dzēruši ir mūsu tēvi, vectēvi un vecvectēvi, kā to visnotaļ skarbi ir aprakstījis jau Garlībs Merķelis. Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēkiem, kas sirgst ar alkohola atkarību, jau piedzimstot smadzenēs ir ievērojami zemāks endorfīnu līmenis, proti, mazinājusies spēja pašam producēt opiātus – narkotiskus savienojumus, kuriem ir būtiska nozīme mūsu labsajūtas regulēšanā. Un, visbeidzot, tā ir arī psiholoģiska problēma – gribi nomierināties – iedzer, gribi kļūt jautrs – iedzer. Nekas pašam nav jādara, tikai jāļaujas alkohola iedarbībai.
Arī Straupes narkoloģiskās slimnīcas valdes priekšsēdētājs, ārsts narkologs Edmunds Rudzītis alkoholu uzskata par legalizētu narkotiku, bet tā izraisīto eiforiju salīdzina ar īslaicīgu sajukšanu prātā: – Ja mēs piedzimtu un uzaugtu starp cilvēkiem, kas arvien ir skaidrā, un pēkšņi ieraudzītu kādu, kas piedzēries, mums šķistu, ka viņš ir jucis. Taču mēs esam piedzimuši dzērāju sabiedrībā un esam pieraduši diendienā redzēt cilvēkus, kas attiecības ar dzīvi mēģina izlīdzināt caur alkoholu. Patiesībā alkoholisms ir aiziešana no realitātes – no kredītsaistībām, no ģimenes nesaskaņām, no radošās krīzes, no sajūtas, ka neesi novērtēts. Alkoholiķis nevis risina pro-blēmas, bet ieslīd Aizspogulijā, Greizo spoguļu karaļvalstī – sauciet to, kā gribat.
Negribu – nedzeru
Ja es gribētu nosaukt visus tos latviešu literātus, mūziķus, aktierus, māksliniekus, domātājus un sabiedriskos darbiniekus, kas sirguši ar alkoholismu, nāktos izdot nelielu enciklopēdiju. Taču es to nedarīšu, jo ne jau slimības dēļ mēs šos cilvēkus cienām.
Jā, atkarība ir slimība, nevis izlaidība, gļēvums vai rakstura vājuma izpausme. Par atkarīgajiem var kļūt gan gudrie un spēcīgie, gan vājie un neizglītotie. Turklāt jo augstāks ir intelekta līmenis, jo ilgāk un rafinētāk atkarīgais spēj krāpt gan sevi, gan citus.
Gandrīz katrs alkoholiķis gatavs apgalvot: gribu dzeru, negribu – nedzeru. Tikai diemžēl tāds stāvoklis, kad darbojas "negribu – nedzeru", kļūst arvien retāks.
Kurš ir tas brīdis, ko nedrīkstētu palaist garām? Kādi simptomi liecina, ka slimība jau sākusies, taču process vēl nav kļuvis neatgriezenisks?
Alkohola atkarībai ir četras galvenās pazīmes.
Pirmā pazīme: uzmācīga tieksme. Sākumā tieksmes nav, ir tikai atklājums – kad iedzer, paliek siltāk ap sirdi, patīkamāk, prāts mierīgāks, garastāvoklis jautrāks, drosmes vairāk. Pamazām izstrādājas paradums – kad slikti, grūti, sāpīgi, vientuļi – jāiedzer.
Otrā pazīme: tolerances augšana. Lai iegūtu reibumu, jāiedzer arvien lielāka deva. Daudzi ar to lielās – re, kā es spēju "turēt", nereibstu un arī nav jāvemj kā jaunībā. Īstenībā tā ir slimības pazīme. Organisms vairs nesignalizē, ka pārsniegta pieļaujamā deva un notiek saindēšanās. Bioloģiskā aizsargsistēma ir sabojāta. Pa-
tiesībā šis būtu īstais brīdis griezties pēc kvalificētas medicīniskās palīdzības.
Trešā pazīme: abstinence. Pārtraucot alkohola lietošanu, atkarīgais izjūt grūti paciešamus psihiskus un fiziskus traucējumus, kuri izzūd, ieņemot kārtējo vielas devu. Šajā slimības stadijā sākas vispārējs nogurums, svīšana, redzes pasliktināšanās, sāpes kuņģī, roku trīce, problēmas ar atmiņu, miega traucējumi. Jānis Strazdiņš uzsver: – Pēdējam simptomam mana narkoloģijas skolotāja lūdza pievērst īpašu vērību: ja pacientam saīsinās miegs – tā ir vēl viena nepārprotama slimības pazīme.
Ceturtā pazīme: fiziskās un psihiskās veselības pasliktināšanās kļūst bīstama paša atkarīgā dzīvībai, bet uzvedība – nepatīkama apkārtējai sabiedrībai.
Sērkociņi piromānam
Grūtāk pamanāma gan pašam, gan citiem šī slimība ir tiem, kas dzer mazās devās, bet bieži – tā sauktajiem sistemātiskajiem dzērājiem. Viņi nepiedzeras, bet kaut ko nedaudz lieto katru dienu vai ar īsiem vienas divu dienu pārtraukumiem – no rīta acu gaišumam, pusdienās apetītes uzlabošanai, uz nakti, lai labāk nāk miegs. Šie cilvēki apgalvo: es taču neesmu nekāds dzērājs – ne man paģiras, ne plosti!
Ar ko sadzīves dzērājs atšķiras no alkoholiķa, un vai sistemātiskais dzērājs arī ir alkoholiķis? Edmunds Rudzītis, atbildot uz šo jautājumu, izmanto analoģiju ar satiksmes ugunīm: – Cilvēkam, kurš lieto alkoholu tikai svētku reizēs un tikai vienu dienu, deg zaļā gaisma, viņš brauc droši. Ja alkoholu sāk lietot arī darbdienās – ne meitu pie vīra izdevis, ne māju uzcēlis – deg dzeltenā uguns, tātad ir jāuzmanās. Bet, ja sāk iedzert katru dienu kaut vai nelielu devu, tad šis cilvēks ir sācis braukt pie sarkanās gaismas – tas ir risks. Protams, var paveikties, var pie sarkanās gaismas šķērsot vienu divus un pat vairākus krustojumus, neizraisot avāriju. Tomēr risks ir ļoti liels. Tātad: sadzīves dzērājs dzer svētku reizēs, alkoholiķis – arī darbdienās, arī bez īpaša iemesla, dzer, jo viņu vada nepārvarama tieksme.
Jānis Strazdiņš kolēģa teikto papildina: – Ja cilvēks var izdzert glāzi vīna un viņa roka automātiski nesniegsies pēc vēl un vēl vienas, viss ir kārtībā, šāds cilvēks var teikt: man nav alkohola problēmu. Taču, ja pudele ir jāizdzer līdz galam un tad jāatkorķē vēl viena, tas ir nepārprotams signāls – sākusies atkarība.
Diemžēl tieši šādiem cilvēkiem draugi, paziņas, pateicīgie pacienti, klienti un kolēģi dāvina pudeles. Sak, viņam taču tas patiks. Tur jau tā bēda, ka patiks, – gluži kā piromānam sērkociņi.
Kāpēc nošāvās Hemingvejs?
Prozas meistaram dzīvē svarīgākās bija trīs lietas: radošais darbs, sievietes un alkohols. Dzīvei punktu viņš pielika ne tādēļ, ka vairs nejaudāja glāzi pie lūpām pielikt vai roka necēlās pāri rakstāmmašīnas klaviatūrai.
Jautājumu, kā alkohols ietekmē dzimumspēju, komentē Edmunds Rudzītis: – Alkohols nesadalītā formā aknās saglabājas 12 stundas, nervu šūnās, galvas un muguras smadzenēs – 36, bet sēkliniekos – 72 stundas. Tātad uz dzimumorgāniem alkoholam ir sešas reizes ilgāka iedarbība nekā uz aknām. Līdz ar to vispirms nodzer potenci, tad smadzenes un tikai pēc tam – aknas. Vienīgi dienvidu zemēs, kur dzer neizrūgušu vīnu, aknas sabojā ātrāk par sēkliniekiem, jo šādā vīnā ir smagie metāli, kas nogulsnējas aknās. Piemēram, Francijā katram otrajam vīrietim pēc piecdesmit gadiem ir smagas aknu problēmas.
Diemžēl smagas aknu problēmas ir arī Latvijā. Turklāt saslimstība ar cirozēm, proti, aknu vēzi, ko izraisījis alkoholisms, katru gadu pieaug. Dati par alkoholisma izraisītām potences problēmām Latvijā netiek apkopoti.
"Sausie" ciemati
Kāda ir valsts atbildība par nācijas veselību?
Jānis Strazdiņš: – Ja kāds saka, ka mūsu valstī nav alkohola politikas, tas nav tiesa – Latvijā ir superliberāla alkohola politika, kas alkohola ražotājiem un tirgotājiem ļauj praktiski visu.
Edmunds Rudzītis: – Viens no pasaulē labākajiem sasniegumiem cīņā ar alkoholismu bija cara Nikolaja II laikā. Kad Krievija zaudēja karu ar Japānu, jo gan virsnieki, gan zaldāti bija mūždien apdzērušies, Nikolajs II lika izstrādāt pretalkohola programmu. Saskaņā ar to slimniekiem bija jāpavada viens gads stacionārā un četri gadi tā sauktajos sausajos ciematos. Diemžēl nācijas atveseļošanas procesu pārtrauca revolūcija, pārvelkot krustu ne vien caram, bet arī viņa īstenotajai pretalkohola politi-kai. Sākoties Pirmajam pasaules karam, aizzīmogoja visas alkohola noliktavas. Revolucio-nāri, kolīdz ieņēma Ziemas pili, šīs noliktavas uzlauza, piedzērās un izvaroja Kerenska Pagaidu valdības sieviešu bataljonu. PSKP vēstures grāmatās šis fakts netiek minēts.
Vēsture ir pierādījusi: kad valsts piedzīvo uzplaukumu, vara cīnās pret alkoholismu, kad iestājas pagrimums – alkohols pludo. Senajā Ēģiptē, Ķīnā, Grieķijā un Romā par piedzeršanos draudēja nāves sods. Romas impērijas ziedu laikā sievietes alkoholu nelietoja vispār, bet vīrietis pirmo reizi iedzert drīkstēja, tikai sasniedzot 30 gadu vecumu. Taču, kad nāca huņņi un Atila, Roma dzēra, pa zemi vārtīdamās. Krīzes situācijās alkoholisms valdībām ir izdevīgs: cilvēks, kas dzer, sēž vai nu restorānā, vai savā virtuvē pie galdiņa, vai uz apgāztas kastes malkas šķūnītī, taču kopumā tā ir sociāli inerta, nekaitīga masa, kas neies ielās ar saukļiem.
Astrīda Stirna, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja: – Narkomānija, datoratkarība un atkarība no azartspēlēm ir nevis samazinājusi alkoholiķu skaitu, bet gan paplašinājusi atkarīgo loku, kā arī izveidojusi vairāku atkarību kombinācijas. Valsts izstrādātā alkohola ierobežošanas pro-gramma diemžēl nedarbojas, jo tās īstenošanai netiek piešķirti nepieciešamie līdzekļi. Attīstītās valstīs alkoholisma mazināša-nas pasākumiem gadā velta vidēji piecus procentus no iekšzemes kopprodukta. Mēs cīnāmies ar sekām, ko radījusi audzināšana un tradīcija. Eiropā viens no iedarbīgākajiem mehānismiem ir alkohola reklāmas un pieejamības ierobežošana. Pie mums alkohols tiek reklamēts nemitīgi un ir pieejams vai uz katra stūra un gandrīz jebkurā laikā.
Nav iesnas – pats no sevis nepāries
Pasaku pūķim, kolīdz nocērt vienu galvu, trīs ataug vietā. Bet kā ir ar zaļo? Vai to maz iespējams uzveikt, ja nevar noslīcināt ne pudelē, ne mīļoto asarās?
Astrīda Stirna: – Ja cilvēks ir motivēts pārmaiņām, ir visas iespējas. Tai ne vienmēr ir jābūt mēnesi garai Minesotas programmai, ārstēties var arī ambulatori, taču nepietiek vienkārši padzert tabletītes. Noteikti ir jāsatiekas ar ārstu un psihologu, svarīgs ir arī tuvinieku atbalsts. Taču, ja pats atkarīgais neko negrib mainīt, neviens nepalīdzēs.
Jānis Strazdiņš: – Zināt-nieki ir atklājuši un farmakologi izstrādājuši jaunas un iedarbīgas zāles pret alkohola atkarību. Šīm zālēm ir divējs efekts: tās nomāc tieksmi dzert un pasargā smadzeņu šūnu receptorus no tio izokvinolīna iedarbības. Rezultātā pacientu attur nevis bailes – ja iedzeršu, nomiršu –, bet gan tas, ka ir zudusi vēlēšanās lietot alkoholu. Gadījumā ja alkohols tomēr iedzerts, tas joprojām spēj sabojāt slimnieka aknas, kuņģi un sirdi, taču uz smadzenēm tā postošā darbība vairs neizplatās.
Gan daktere Stirna, gan dakteris Strazdiņš uzsver, ka atveseļošanās procesā ļoti svarīgs ir tā sauktais pārmaiņu uzturēšanas periods, kurā aktīvi jāiesaistās pacienta ģimenes locekļiem. Arī viņiem būtu jākonsultējas ar psihoterapeitu, jo tuviniekiem, kas gadu gadiem ir atradušies ciešā kontaktā ar slimnieku, tagad ir jāmācās atbrīvoties no ilgstošās spriedzes sekām un kopīgi jāmeklē un jārod pilnvērtīgs dzīves piepildījums un pozitīvas emocijas. Svarīgs ir arī draugu atbalsts.
Pieredzē dalās Aivars Hermanis, ģitārists, aranžētājs, komponists, producents:
– Tikko biju sācis spēlēt "Modo", dabūju dzelteno kaiti. Un tad – formāli it kā vīruss nokauts, bet bilirubīna līmenis nekrīt, pašsajūta nelāga. Tiesa, akniņas ar alkoholu biju jau krietni pabojājis, tāpēc nu jāēd kaut kādas ripas. Un tad basists Jevgeņijs Ščapovs, kas vēlāk palika Norvēģijā, bet tolaik vēl spēlēja "Modo", man teica – beidz rīt ķīmiju, sāc badoties! Žeņa savulaik svēra 120 kilogramus, bija tāds pats metējs un pīpētājs kā jau visi muzikanti, bet, kopš pusotru gadu nodarbojās ar jogu, pārmaiņas bija acīmredzamas – viņš man bija dzīvs piemērs! Tā es atmetu ripas un sāku praktizēt jogu. Mēs ar Žeņu daudz runājām par jogas garīgajiem aspektiem, tolaik arī Kaspars Dimiters bija pie mums ansamblī – tāda laba kompānija. Rezultāts bija pārsteidzošs – tiku vaļā no visām daudzajām kaitēm, ko iepriekšējā dzīves posmā biju salasījis. Arī no dzeršanas ieraduma, no neapzinātas tieksmes iedzert. Tagad tas, ko cilvēks cer iegūt iedzerot, mani vairs nevilina, esmu no tā brīvs. Problēma jau nav ķermenī, bet apziņā jeb "softā", ja runājam datora analoģijās.
Arī hokejists Sandis Ozoliņš zina gan atkarības postu, gan brīvības saldo garšu. Sarunā ar "Sporta Avīzes" žurnālistiem Ēriku Strausu un Jāni Matuli viņš atzīst: – Precīzi neatceros dienu un laiku, bet viendien pieņēmu lēmumu: es vēl neesmu norakstīts. Man ir ģimene, man ir dēli, tāpēc lēmums bija nelokāms – nav vērts turpināt dzīvot tā, kā to biju darījis līdz tam. Karjera nebija galvenais. Galvenais bija savest pašam savu dzīvi kārtībā. Jā, tas noteikti bija krīzes punkts, un es vēl nevaru teikt, ka būtu pilnībā ticis tam pāri. Diemžēl šī slimība nav tik viegli izārstējama. Katru dienu man kaut kas jāpārvar, katru rītu es atceros, kas es esmu un kas ir noticis. Divos vārdos tas saucas "anonīmais alkoholiķis". Atzīt to nebija viegli. Man bija sevi nevis jāsalauž, bet jāsašķaida. Man bija jāsašķaida savs ego, lai atzītos, ka esmu alkoholiķis. Tas bija visgrūtākais. Mans priekšstats par atkarību bija stereotips: kā es varu būt alkoholiķis, ja man ir ģimene, ja man ir labs darbs, uz ielas nedzīvoju. Galu galā es to sapratu, pieņēmu un tagad jūtos vienkārši lieliski. Esmu patiesi laimīgs, un man tas nav jāslēpj. Es apmeklēju anonīmo alkoholiķu sanāksmes. Man ir ar ko dalīties sajūtās, kam paprasīt padomu. Kaut arī runājam par nopietnām lietām, šīs sapulces ir ļoti jautras. Bet galvenais – esmu kļuvis labāks tēvs, labāks vīrs, pats jūtos daudz labāk gan morāli, gan fiziski. Es tagad dzīvoju labāk!