Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pārkinsona slimība - neirodeģeneratīva saslimšana, kas bojā galvas smadzenes, Latvijā ir skārusi apmēram 4 tūkstošus cilvēku. Izārstēt šo smago slimību pilnībā nav iespējams, toties pasaules zinātnieki jau desmit gadu piedāvā efektīvu ārstēšanas metodi – smadzeņu dziļo stimulāciju. Latvijā šo operāciju gadu veic P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas neiroķirurģijas klīnikā. Stimulācija ievērojami samazina kustību traucējumus, kas ir biežākais iemesls, kāpēc pacients kļūst par invalīdu, un piebremzē slimības tālāku attīstību.
Roku trīce, ķermeņa stīvums, mazkustīga, maskai līdzīga seja, depresija ir raksturīgākās un pamanāmākās Pārkinsona slimības izpausmes. Ar laiku gaita kļūst nedroša, balss klusa un monotona, samazinās darba spējas. Pārkinsona slimība izraisa vispārēju mentālā un intelektuālā līmeņa pazemināšanos. Parasti slimību diagnosticē 50-60 gadus veciem pacientiem, bet ir gadījumi, kad smadzeņu atrofija atklāta jau 30 gadu vecumā. Visbiežāk saslimšana beidzas ar demenci jeb plānprātību un pilnīgu fizisku nespēju un atkarību no citiem. Pārkinsona slimība attīstās tad, ja tiek bojāti centri, kas organismā producē īpašu vielu – dopamīnu. Dopamīns nodrošina nervu impulsu pārvadi smadzenēs, un, ja tas samazinās par 80%, sākas pirmās slimības izpausmes, piemēram, roku trīce.
Slimības riskam vairāk ir pakļauti tie, kuriem ar šo slimību ir slimojuši radinieki. Veicinoši faktori ir arī galvas traumas, nervu sistēmas slimības (meningīts, encefalīts, arterioskleroze), toksiskās atkarības (alkohols, tabaka, narkotikas).
Joprojām lielāko daļu slimnieku ārstē ar medikamentiem. To uzdevums ir radīt organismā dopamīnu pietiekamā daudzumā. Tomēr ar laiku organisms pierod pie zālēm, to devas ir jāpalielina. Lielo medikamentu devu dēļ var ciest aknas, bet zāļu efekts arvien samazinās.
Apmēram 10 % Pārkinsona slimības pacientu ir iespējams palīdzēt, medikamentu terapiju aizvietojot ar augsti tehnoloģisku operāciju – dziļo smadzeņu stimulāciju, stāsta LU asociētais profesors, habilitētais medicīnas doktors, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas neiroķirurģijas klīnikas vadītājs Igors Aksiks.
Svarīgs kontakts ar pacientu
Pirmā smadzeņu dziļās stimulācijas operācija notika kādai 49 gadus vecai pacientei, kas jau bija kļuvusi par 2. grupas invalīdi un zaudējusi jebkādas darba spējas.
Operācijas laikā smadzenēs pa nelieliem atvērumiem galvaskausā tiek ievadīti elektrodi. Smalkie vadiņi ar impulsiem stimulē noteiktas smadzeņu zonas, kas atbild par normālām kustībām un atbrīvo slimnieku no roku trīcēšanas, normalizē kustību koordināciju, faktiski pieceļ gulošu cilvēku no gultas un atgriež sabiedrībā.
Pirms operācijas smadzenes tiek rūpīgi analizētas datorā, nosakot punktus, uz kuriem iedarboties ar elektrostimulatoriem. Būtiski, ka visas 8 - 12 stundas, kamēr notiek operācija, pacients ir nomodā un ārsts ar viņu sarunājas. Vispārējā narkoze netiek izmantota, jo ir svarīgi uzturēt kontaktu ar operējamo, lai saprastu, kādas kurā brīdī ir sajūtas. Katram pacientam strāvas intensitāti, kas kairina smadzeņu centrus, pieregulē individuāli vairāku mēnešu garumā pēc operācijas.
Stimulāciju nodrošina zemādā iešūts īpašs neirostimulators, kas pēc izskata atgādina kardiostimulatoru.
Nosacījumi, lai varētu operēt
Neiroķirurgs Rodrigo Sveržickis skaidro, ka ne visi Pārkinsona slimības skartie ir piemēroti šādai operācijai. "Ir svarīgi vairāki aspekti. Pirmkārt, slimniekam nevar būt sākusies demence jeb plānprātība, viņam ir jābūt garīgi labā stāvoklī, lai spētu uzturēt kontaktu ar ārstu, saprastu, ko no viņa vēlas, un spētu kritiski uztvert situāciju." Parasti operāciju veic 3. – 5. gadā pēc slimības sākšanās, kad neirologa nozīmētās zāles vairs nav tik iedarbīgas. Vēlams, lai pacientam sākotnējā periodā ir laba reakcija uz šiem preparātiem. Ar laiku šīs zāles tomēr jālieto arvien vairāk, bet efekts samazinās (pēc operācijas zāļu deva samazinās uz pusi). Parasti ap šo laiku pacientam parādās nākamā simptomu grupa – diskinēzijas. Tās ir nekontrolētas kustības, kas vairs nepadodas medikamentu kontrolei. Nav mazsvarīgs arī pacienta vecums. Gadu limits ir 75 gadi, jo vajag, lai ieguldītie līdzekļi arī atmaksātos. Optimāls vecums ir 40-50 gadi, kad cilvēks ir vēl darba spējīgs un sabiedriski aktīvs. I. Aksiks arī uzsver, ka tomēr katrs slimības gadījums ir individuāls un P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas neiroķirurģijas nodaļā iespējams saņemt individuālas konsultācijas.
Vai būs rakstura izmaiņas?
Pirms kāda laika vienā no Latvijas laikrakstiem bija raksts par to, kā kāds aktieris, kam veikta smadzeņu dziļā stimulācija, ir krasi mainījies raksturā, viņa uzvedība kļuvusi nekontrolējama un neprognozējama. Vai tas nozīmē, ka darbības smadzenēs var ietekmēt cilvēka raksturu?
Profesors Igors Aksiks skaidro: "Jāņem vērā, ka Pārkinsona slimība rada mentālas, garīgas izmaiņas, mazinās intelekts. Katram pacientam tas notiek atšķirīgi – vienam straujāk, citam lēnāk. Tas, kas tiek ārstēts ar operāciju un stimulatoriem, ir fiziskās izmaiņas. Tās tiek kontrolētas, neattīstās tik strauji, uzlabojas motorās kustības, bet mazāk tiek ietekmētas mentālās izmaiņas. Pārkinsona slimības skartajiem tiek mazināta spēja kontrolēt ne tikai savas kustības, bet arī apziņu un uzvedību. Tad var parādīties vairāk zemapziņas vadītās izpausmes – aktīva, pat agresīva seksualitāte, dīvaina, kareivīga, nekritiska uzvedība. Sabiedrībai tas var likties dīvaini, mājiniekiem pat apgrūtinoši, ja līdz šim cilvēks tikai gulēja un bija barojams, bet tagad staigā pa ielu un ir sociāli aktīvs. Ja cilvēks līdz šim ir bijis invalīds, tad šādi fiziski uzlabojumi tiek augstu novērtēti." Tomēr arī operācija slimību pilnībā apstādināt nevar, tiek ietekmētas atsevišķas slimības izpausmes, kas atvieglo dzīvi.
Ja kaut kādu iemeslu dēļ smadzenēs ievietotais stimulators traucē dzīvot un sagādā netīkamas rūpes, to ir iespējams izslēgt vai izņemt vispār. Tad gan jārēķinās, ka atgriežas visas iepriekšējās slimības fiziskās izpausmes.
Atmaksājas pēc gadiem
Pasaulē smadzeņu elektrostimulatorus pazīst jau gadus 50, bet šāda operācija tiek veikta pēdējos desmit gadus. Tās ietekme, rezultāti un tehnika tiek stingri kontrolēta un rūpīgi pētīta. Pasaules bagātākajās valstīs: ASV, Jaunzēlandē, Austrālijā, Rietumeiropas valstīs, kur var atļauties šādas operācijas, tās tiek veiktas bieži. Latvijā (un Baltijā) līdz šim - tikai četras reizes, jo valsts izdalītās kvotas liek ārstiem izvēlēties – veikt sarežģītas dārgas augstas tehnoloģijas operācijas nedaudziem pacientiem vai vairāk ārstēt citus "lētākus" slimniekus. Tā kā šī operācija izmaksā ap 14 000 latu (elektrostimulanta cena), pagaidām operēto skaits ir pavisam neliels.
Tomēr citās valstīs veiktie aprēķini liecina, ka nauda, kas ieguldīta viena Pārkinsona slimības pacienta ārstēšanai, atmaksājas 5-6 gados. Tas notiek gan uz ietaupīto medikamentu rēķina, gan paša slimnieka atgriešanās darba tirgū un ietaupīto invaliditātes pabalstu rēķina.