Par vilkusuni nereti dēvējam vācu aitusuni – līdzīgā izskata dēļ. Taču īstens vilkusuns ir Vidusāzijas aitusuns – šīs šķirnes pamatuzdevums bija sargāt aitu ganāmpulkus no vilku uzbrukumiem. Un pelēčiem, kuri iekāroja šā aziāta sargātos lopiņus, gāja gaužām plāni.
Kam spēks, tam vara
Par alabaju izcelsmi ir vairākas versijas. Daži pētnieki apgalvo, ka vidusāziešu senči ir senie Tibetas suņi. Nekādu pierādījumu šādam apgalvojumam gan nav. Pirmās liecības par Tibetas dogveidīgajiem suņiem datējamas ar 1121. gadu p.m.ē., turpretī Turkmenistānas dienvidos atrasti liela auguma suņu kauli, un to vecums ir lielāks par četriem tūkstošiem gadu. Alabajiem līdzīgi suņi attēloti arī uz Ziemeļafganistānā atrastajiem traukiem, kas darināti ap 2000. gadu pirms mūsu ēras.
Par Vidusāzijas aitusuņu izcelsmes zemi uzskatāma Turkmenistāna. Vietējie gani savām vajadzībām audzēja un turēja dažādus suņus, taču visi šie četrkājainie palīgi bija spēcīgi un izturīgi liela auguma radījumi. Vienā vārdā tos dēvēja par alabajiem. Pārošana notika pēc ganiem vien zināmiem prncipiem, un tas nu nebūt neveicināja kāda vienota suņu tipa rašanos, par šķirnes izveidošanos pat nerunājot.
Patiesībā jau suņi paši veica selekciju – kurš spēcīgāks, tas arī tika pie kucītes. Dabas izlase. Kuces gani turēja vien tādēļ, lai nodrošinātu pēcnācēju rašanos. Ko ēst – tā bija viņu pašu darīšana. Kad piedzima kucēni, gani novērtēja, kuri varētu būt perspektīvākie, un pārējos bez žēlastības nobeidza; reizumis no metiena palika tikai viens kucēns.
Pateicoties šādai tautas selekcijai, pat pēc tam, kad pie selekcijas darba ķērās mācīti kinologi, Vidusāzijas aitusuņu šķirne ilgu laiku netika starptautiski atzīta (daži pat apgalvoja, ka nav tādas vietas kā Vidusāzija – tas esot PSRS izgudrojums). Vēl pirms gadiem desmit pat dažs labs NVS kinologs runāja nevis par šķirni, bet gan par Vidusāzijas aitu suņu grupu. Tagad gan ar papīriem un atzīšanu viss kārtībā.
Drosmīgi, bet ar mēru
Kopš pirmsākumiem līdz pat mūsdienām Vidusāzijas reģiona aitusuņu galvenais uzdevums ir ganāmpulka aizsardzība pret vilku uzbrukumiem. Ar to masīvie ganu palīgi itin sekmīgi tiek galā, darbojoties gan pa vienam, gan barā. Tūkstoš aitu lielu ganāmpulku droši spēj nosargāt 4–6 šādu suņu karadraudze. Kad aitas atkal drošībā, suņi vajāšanu neturpina – nav viņi mednieki, bet gan sargi. Gadās, ka aitām uzbrūk arī svītrainās hiēnas un pat leopardi. Tādos gadījumos alabaji, protams, aizstāv lopiņus, taču labāk jūtas, ja turpat līdzās atrodas arī cilvēks – lai gan alabaji ir drosmīgi un uzticami, nekādi kamikadzes šie suņi tomēr nav.
Mūsdienās Vidusāzijā īsteno alabaju populācija ir krietni sarukusi. Lai gan aitas apdraudošo plēsoņu skaits dažviet vēl ir itin iespaidīgs, mainījušās ganu metodes. Jaunieši dodas dienēt alternatīvajā dienestā, un kā viena no iespējām ir kļūt par ganu palīgiem. Tad nu puiši ar šaujamajiem rokās aizstāj gadu simteņiem ierastos ganu četrkājainos sabiedrotos. Bet suņiem aizvien biežāk tiek atvēlēta vien kompanjona loma.
Ar stingru roku audzināmi
Ar šādu suni nav bail iziet vēlīnā pastaigā pa tumšu pilsētas nomali – diez vai kādam huligānu bariņam kaut doma radīsies piesieties ar šādu eskortu nodrošinātam cilvēkam. Četrkājainie aziāti ir īsteni savu aizbilstamo sargi. Vidusāzijas aitusuņi ir masīvi, apveltīti ar lielu un muskuļotu augumu. Tiesa, kucēni var izskatīties pat mazliet nenopietni, pat trausli – kā tādi pusaudži. Savu īsteno formu viņi sasniedz tikai 4–5 gadu vecumā. Tad viņi kļūst spēcīgi gan fiziski, gan psihiski. Viņi ir izturīgi, pašpārliecināti un mierīgi. Viegli piemērojas dažādiem klimatiskajiem apstākļiem.
Šīs šķirnes pārstāvji ir drosmīgi, pret svešiniekiem nav agresīvi, taču izturas ar zināmu neuzticību un gatavi jebkurā brīdī mesties aizstāvēt savus aizbilstamos (ģimenes locekļus). Apveltīti ar izteiktu teritorijas izjūtu. Un viņu teritorija ir māja (dzīvoklis) un tās pagalms, kā arī paša suņa iedomāta platība ap saimnieku. Lai dzīvniekam neienāktu prātā nodoties nevēlamai pašdarbībai, nepieciešama stingra audzināšana jau kopš kucēnības. Un jāteic, ka vidusāzieši nav piemēroti kuram katram. Saimniekam jābūt ar pamatīgu krampi, citādi noteikumus sāks diktēt četrkājainis – šai šķirnei (jo sevišķi vīrieškārtas pārstāvjiem) raksturīga tieksme ieņemt dominējošo lomu bara (ģimenes) hierarhijā.
Ar kopšanu nekādu problēmu nav. Vien jāatceras, ka tas ir darba suns, kuram nepieciešamas regulāras pastaigas un atrašanās svaigā gaisā. Laiku pa laikam jāņem rokās suka un jāizķemmē uzticamā sarga kažoks. Barības ziņā šie suņi nav izvēlīgi. Protams, var viņus barot ar parastu lauku ēdienu, taču ieteicamāka ir profesionālā suņu barība, kas jāizvēlas atkarībā no suņa fiziskās slodzes.
***
VIZĪTKARTE
Vidusāzijas aitusuns (alabajs)
Izcelsmes reģions: Turkmenistāna
Augstums skaustā: suņiem – ne mazāks par 65 cm, kucēm – ne mazāks par 60 cm
Apmatojums: raupjš, taisns, ar labi attīstītu pavilnu; ir gan garspalvaini (ar 7–8 cm garu vilnu), gan īsspalvaini (vilna 3–5 cm gara) suņi, kā arī ar vidēji garu apmatojumu
Krāsa: melna, pelēka, ruda, smilškrāsa, tīģerkrāsa, raiba, balta ar lāsumiem
Sargsuns Ganu suns Viegli kopjams
***
SAIMNIECES LEPNUMS
Vidusāzieša kažoks – spilvena vietā
Rīdziniece Jeļena Murane kopā ar dzīvesbiedru Boļeslavu kārto nepieciešamos dokumentus un citas formalitātes, lai viņiem piešķirtu dzīvnieku audzētavas statusu
"Tas iznāca pavisam nejauši, kad kļuvām par pirmā Vidusāzijas aitusuņa īpašniekiem. Mēs pieņēmām vienu kucīti, kuras saimnieks bija gājis bojā. Ar to arī sākās mūsu pieķeršanās šiem lielajiem, skaistajiem un gudrajiem suņiem. Pašlaik mums ir dažāda vecuma trīs zēni un trīs meitenes.
Pārsvarā vidusāzieši ir mierīgi, man gribas teikt – salīdzinoši mierīgi, jo cits no cita tomēr atšķiras raksturā. Piemēram, no Maskavas atvedām divus dzīvniekus, kuri ir izteikti holeriķi, bet vietējie cenšas situāciju līdzsvarot.
Bija tāds gadījums – mūsu suns vizināja dēlēnu, sveši cilvēki pienāca klāt un arī vēlējās savus bērnus sēdināt dzīvniekam mugurā. Mēs teicām, ka tā nevajag rīkoties. Cilvēki vienalga neklausīja, kaut suns viņus brīdināja trīs reizes. Par laimi, mums izdevās novērst šo kļūmīgo situāciju. Ja tā dzīvnieka vietā būtu bijuši no Maskavas atvestie suņi, viņi, iespējams, sakamptu cilvēku aiz rokas. Manuprāt, ikvienam sabiedrības loceklim vajadzētu apzināties, ka ne visi dzīvnieki pieņem svešus un ka nekādā gadījumā nedrīkst tik uzbāzīgi vai uzmācoši tuvoties, nepazīstot šo suni, nezinot viņa ieradumus.
Sākumā vecākā kuce mani negribēja atzīt, bet pamazām viņas raksturs mainījās. Ļoti svarīgi, kad dzīvnieku pirmoreiz aizved uz apmācībām. Tos, kuri raksturā straujāki, būtu jāved uz skolu divu triju mēnešu vecumā, mierīgākos var arī pēc 6–7 mēnešiem.
Mūsu dēlēns, kad viņam vēl bija četri gadi, absolūti nebaidījās no lielajiem Vidusāzijas aitusuņiem. Viņš mierīgi gāja tiem klāt, bieži vien biezo kažoku izmantoja spilvena vietā. Suns it kā parūca, parūca, bet ļāvās bērnam.
Visu laiku mūsu suņi dzīvo brīvā vaļā, nekad nav turēti pie ķēdes. Pēc savas pieredzes varu ieteikt to arī nekad nedarīt. Arī lauku sētās vidusāzietis var un viņam jāļauj brīvi skraidīt pa savas mājas apkārtni. Šīs šķirnes suņi labi apzinās, cik tālu ir viņa teritorija un tālāk neies, bet acumirklī ziņos, ja tuvosies svešinieks.
Regulāri braucam uz sacensībām. Mūsu Rudais pērn Eiropas čempionātā ierindojās 4. vietā, viena kuce palika trešā, bet viņas dēls kucēnu klasē bija pats labākais. Ir mums viena kucīte Latvijas čempione, tagad apsveram, kurp braukt. Katrā ziņā pašiem saimniekiem, bet, galvenais, dzīvniekiem jābūt noskaņojumam, lai piedalītos sacensībās un spētu parādīt izcilākās spējas.