Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lai arī nereti dzirdams viedoklis, ka laulība kā kopdzīves modelis mūsdienās sevi ir izsmēlusi un cilvēki vairāk izvēlas brīvās attiecības, kas nav savažotas ar laulības saitēm, statistika tomēr liecina par pretējo. Pēdējos gados reģistrēto laulību skaits Latvijā aizvien palielinās.
– Statistika skaidri parāda, ka laulību skaits ik gadu palielinās – pēdējos gados – pat vairāk nekā par 45 procentiem. Tas tikai nozīmē, ka ģimeniskās vērtības sabiedrības apziņā kļūst aizvien nozīmīgākas, – uzskata Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta politikas koordinācijas nodaļas vadītājs Viesturs Kleinbergs, kurš pats pagājušajā gadā nosvinēja kāzas. – Deviņdesmito gadu sākumā, kad sabruka cilvēka brīvo gribu ierobežojošā valsts iekārta, daudzi izjuta vēlēšanos pilniem malkiem baudīt brīvo demokrātiju. Brīvs cilvēks brīvā valstī, kādas tur vēl saistības! Tagad šo eiforisko laiku esam pārdzīvojuši un lēnām atgriežamies pie stabilajām, gadsimtus senajām ģimeniskajām vērtībām. Ir mainījusies domāšana. Cilvēki apzinās, ka laulībā jūtamies drošāki, stabilāki un apmierinātāki ar dzīvi. Mainījusies ne vien attieksme, bet arī apstākļi. Ja pirms pieciem gadiem kāds pāris paziņoja, ka gaida bērnu, apkārtējie gandrīz vai izteica līdzjūtību – kā jūs materiālajā ziņā tiksiet galā? Tagad šī situācija ir mainījusies, jo pēdējos gados ievērojami palielinājušies valsts izsniegtie bērnu pabalsti. Arī vīriešiem mainījusies domāšana. Viņi nopietnāk attiecas pret tēva pienākumiem. Tagad vairs nav retums, ka jaunie tēvi ar bērniem pastaigājas pa parku, kopīgi apmeklē atpūtas vietas. Vīrieši aizvien vairāk iesaistās tādā kopējā ģimenes pasākumā kā bērna piedzimšana. Mūsu ģimenē pirms piecām dienām piedzima meita, un es biju klāt šajā svarīgajā brīdī. Tagad ņemšu paternitātes atvaļinājumu, lai palīdzētu sievai auklēt mazuli. Vai tad agrāk kaut kas tāds bija iespējams?
– Uzrakstiet gan par to, ka ģimenes nozīmīgums pieaug, būs kaut kas pozitīvs, ko palasīt, – rosina Dzimtsarakstu departamenta vadītāja Ārija Iklāva. – Pagājušajā gadā kāzu skaitu krietni papildināja maģiskie cipari 07.07.07. Bet arī pirms tam, kad nebija šīs skaistās skaitļu kombinācijas, reģistrēto laulību skaits ik gadu pieauga. Nedomāju, ka šogad šis cipars būs mazāks, daudzi pāri jau pieteikušies sarakstīties triju astoņnieku dienā – 08.08.08. Labi, ka cilvēki tic veiksmes skaitļiem. Ceru, ka viņi nešķirsies. Kaut vai ieguldīto pūļu dēļ, jo atcerēsies, cik grūti šajā maģiskajā dienā bija atrast brīvu viesu namu un muzikantus. Pozitīvi piemēri jau cilvēkus iedvesmo. Ja precas draugi, paziņas, tad sāc prātot – varbūt arī mums savas attiecības vajadzētu nokārtot oficiāli.
Bērns un māja veido ģimeni
Bet labāk jau pajautāt pašiem jaunajiem pāriem, kas viņus mudinājis pieņemt šo svarīgo dzīves lēmumu – mīties ar gredzeniem. Uz kādiem pamatiem viņi būvē savu ģimeni? Dace (26) un Edvīns (24) Levčenko apprecējās pirms diviem gadiem. Pirms trijiem mēnešiem viņi kļuva par vecākiem dēlam Lūkasam.
– Tagad jūtu, ka esam īsta ģimene, jo, manuprāt, par īstu to var saukt tad, kad piedzimst bērns un ir pašiem savas mājas. Mums veidosies savi ģimenes rituāli, pasaku stāstīšana dēlam, kopīgas pastaigas ar mazuli, – teic Dace. Līdz šim jaunā ģimene mitinājās te pie Daces, te pie Edvīna vecākiem, bet gada nogalē viņi tika paši pie savas mājvietas, izbūvējot Edvīna vecvecāku celtās mājas bēniņus.
– Daudziem šķiet – lai pieņemtu lēmumu par precēšanos, vajadzīgs kāds īpašs iemesls. Arī mums jautāja – vai tad gaidāt bērniņu, ka taisāties precēties? Nē, mēs tobrīd vēl neko negaidījām. Mēs vienkārši jau trīs gadus bijām pazīstami, dzīvojām kopā un sapratām, ka gribam būt ģimene, – skaidro Dace.
Kad Edvīns iepazinās ar Daci, viņam bija astoņpadsmit gadu. Dace ir viņa pirmā mīlestība. Ne jau tik bieži pirmās mīlestības vainagojas ar precībām. Man jau šķiet, ka dēlu mātes reizēm mēdz piebremzēt dēlu vēlmi pietauvoties laulības ostā, sakot – tu vēl esi tik jauns, kur tev jāsteidzas, visa dzīve vēl priekšā. Edvīns gan saka, ka viņa mamma šādus vārdus nav teikusi.
– Mēs jau trīs gadus bijām kopā, un tāpēc neradās jautājums – kur tev jāsteidzas? Mēs jau nesteidzāmies, viss notika lēnā garā. Kad paziņojām par precēšanos, mana mamma mums uzdāvināja savu mantojumā saņemto zelta pulksteni, no kura mēs izveidojām laulības gredzenus. Svarīgi ir tas, ka mani vecāki ar lielu prieku pieņēma Daci un Daces vecāki – mani. Mūsu vecāki arī savstarpēji ļoti labi saprotas. Citi spriež, ka apprecoties nekas nemainās, bet es domāju, ka mainās. Nevaru tā pa punktiem uzskaitīt, taču, kopš esam precējušies, jūtos citādi. Mums ļoti svarīgi šķita laulāties baznīcā, lai šai savienībai būtu Dieva klātesamība. Svētdienās mums tagad ir ģimenes rituāls – doties uz savu Torņakalna baznīcu, – stāsta Edvīns.
Runājot par viņu iepazīšanos, Edvīns smej, ka Dace viņam skrējusi pakaļ. Viņš kopā ar draugu bija devies uz klubu "Pulkvedim neviens neraksta", lai nosvinētu savu vārdadienu. Tajā vakarā uz šo pašu klubu bija devusies arī Dace ar savu draudzeni.
– Piegāju pie galdiņa, kur sēdēja Edvīns ar draugu, un vaicāju – vai drīkst pie jums apsēsties? Bet, kamēr mēs ar draudzeni pie bāra letes veicām pasūtījumu, tikmēr skatāmies – abi puiši jau dodas prom. Es skrēju viņiem pakaļ, saucot – hei, vai jūs aizejat? Edvīns paskaidroja, ka viņam rīt agri jābūt darbā. Nu ļoti apzinīgs puisis. Mēs vienīgi paspējām apmainīties ar tālruņa numuriem. Tā arī viss sākās – ar īsziņu rakstīšanu, – par pirmo satikšanos stāsta Dace.
Apzinīgais Edvīns vēl aizvien strādā turpat, kur iepazīšanās laikā – viesnīcā "Gūtenbergs", vienīgi tagad kļuvis par restorāna vadītāju. Pa šo laiku viņš beidzis arī Latvijas Universitātes Ekonomikas vadības fakultāti. Dace šajā fakultātē ir paņēmusi akadēmisko atvaļinājumu, jo tagad viņa visu uzmanību velta dēla Lūkasa auklēšanai.
– Man šķiet, ka es Edvīnu pazīstu jau simts gadus. Nesaprotu tos pārus, kas var sastrīdēties un dienām nerunāt viens ar otru. Mums arī reizēm gadās sakašķēties, bet desmit minūšu laikā salīgstam mieru. Taču tagad mēs vairs nedrīkstam kašķus taisīt, jo Lūkass visu redz, dzird un saprot, – nosmaida Dace. Un Edvīns piebilst: – Es atceros, ko precoties teica Daces mamma – kopdzīvē svarīgākais ir nevis mēģināt mainīt otru cilvēku, bet gan pielāgoties. To arī cenšos ievērot.
Ne aprēķins, ne spaidi
Līga (24) un Māris (26) Čakstes ģimeni nodibināja pagājušajā vasarā. Viņi gan uzreiz piebilst, ka tas nenotika maģiskajā septiņciparu dienā.
– Es gribēju iegūt prezidenta uzvārdu un sarīkot draugiem jautru ballīti, – tā par precēšanos joko Līga. Māris gan vēl nav paspējis noskaidrot savu radniecību ar Valsts prezidentu Jāni Čaksti, jo tur nepieciešams ieguldīt lielu izpētes darbu.
– Kad paziņojām par savu lēmumu precēties, daudzi teica – "iekritāt", gaidāt bērniņu? Taču mēs vēl neko negaidām, – vēršot uzmanību uz savu slaido vidukli, noziņo Līga. Māris noskaita: – Tas nebija ne aprēķins, ne spaidi, precējāmies tikai aiz savas brīvas gribas. Viņš jau būtu vēlējies precēties agrāk, bet vajadzēja pabeigt pusotru gadu ilgās starptautiskās ekonomikas studijas Vācijā. Viņi iepazinās, studējot Ventspils augstskolā. Māris lakoniski teic – nāk pa gaiteni pretī tāāda meitene, kā tu viņai paiesi garām! Ventspils esot ģimeniska augstskola – daudzi pāri tur saiet kopā un apprecas. Pēdējos studiju mēnešos Līga un Māris tikuši paši pie savas kopmītnes istabiņas.
– Viss notika pats no sevis, gāja savu gaitu, līdz nonācām pie loģiska iznākuma – kāzām. Pagājušajā gadā piedalījāmies četrās kāzās. Jo cilvēki atklājuši, ka precēties ir forši, tā ir likumsakarīga attiecību attīstība, – spriež Māris.
– Domāju, ka pēdējos gados ir palielinājusies materiālā labklājība, cilvēki jūtas drošāki par savu nākotni, tāpēc arī nebaidās uzņemties atbildību par ģimeni, – prāto Līga, kura pati darbojas mārketinga nozarē. Savukārt Māra darbs saistīts ar starptautisko biznesu. – Manuprāt, materiālais stāvoklis nav noteicošais, lai laulības dzīve izvērstos veiksmīga. Tas ir stereotips – nav naudas, nav mīlestības. Es tam neticu, – paziņo jaunais vīrs.
Pagaidām viņi vēl tikai domā par savas ligzdiņas vīšanu. Šobrīd jaunā ģimene mitinās pie Līgas vecākiem.
– Es novērtēju kā dārgu likteņa dāvanu, ka esam viens otru satikuši. Tā bija jānotiek, augšā kāds to visu izdomājis. Un, ja ticam stāstam par otrajām pusītēm, esmu pārliecināta, ka Māris ir mana īstā pusīte. Mums abiem dzimtās ir labi piemēri. Mani vecvecāki gan no mammas, gan no tēta puses ir nosvinējuši zelta kāzas, un Māra vecvecāki arī piedzīvojuši šo skaisto notikumu, – palepojas Līga.
Viņa kā skaistu notikumu atceras Māra izteikto bildinājumu. Slēptākajos sapņos Līga jau bija šo svarīgo brīdi gaidījusi, bet runājuši viņi par to vēl nebija.
– Es tajā laikā rakstīju bakalaura darbu – izvēlējos to darīt Vācijā, lai būtu līdzās Mārim. Dzīvojām netālu no Dānijas robežas un bieži aizbraucām uz kādu sev mīļu vietu, kur apkārt pletās plaši meži un jūras malā slējās stāva klints. Vienā reizē Māris bija paņēmis līdzi palielu kasti. Jautāju – kas tajā iekšā? Viņš atbildēja, ka tur atrodas sakaltusi maize, ar ko barot pīles. Uzkāpām klints galā, kur Māris man pasniedza to kasti. Dīvaini šķita, ka tās saturs ietīts dāvanu papīrā. Attinot redzēju, ka iekšā ir saldumi un augļi. Tajā bija arī vēl viena mazāka kastīte un vēl mazāka, līdz beigās – pavisam maziņa. Tajā atradās saderināšanās gredzens. Tas notika pagājušā gada februārī. Pēc tam ķērāmies pie lielā projekta – gatavošanās kāzām. Laulājāmies skaistajā Liepupes baznīcā, jo tā ir Māra dzimtā puse. Zinājām, ka laulības slēgsim baznīcā un ne jau tāpēc, lai būtu skaistas kāzu bildes. Pēc svinīgās ceremonijas piecdesmit viesu lokā nosvinējām kāzas, – stāsta Līga.
Kāzas ar paātrinājumu
Esēnija un Rihards Sleži ir viengadnieki, abiem ir 24 gadi. Kāzu valsis jaunajam pārim skanēja pagājušā gada nogalē – 21. decembrī. Maijā viņi kļūs par vecākiem.
– Dakteri sola, ka būšot meitiņa. Bet es tomēr esmu jau nopircis kvadriciklu gadījumā, ja piedzims dēls. Mazuļa pieteikšanās nebija negaidīta, mēs pie tās apzināti piestrādājām. Bērni jārada jaunībā, lai viņu skolas izlaidumā tēvam nebūtu jāierodas kā vecītim ar štociņu, bez matiem un zobiem, – ironizē Rihards. Viņš gan uzreiz piebilst, lai nedomājot, ka precējušies vien tādēļ, ka gaidāms bērns. Viņa pieteikšanās tikai paātrinājusi kāzu procesu. Rihards vēlējies kāzas svinēt šajā vasarā, bet viņa mamma teikusi – vai tad ļausiet bērnam piedzimt bez laulībām? Tad nu sapratuši, ka neļaus tam notikt, un īsi pirms Ziemassvētkiem Valtaiķu baznīcā salaulājušies. Kāzas sarīkojuši godam, ar gandrīz simts viesiem. Rihards sarēķinājis, ka šis pasākums viņam izmaksājis 4800 latus.
– Daži varbūt atliek precēšanos tāpēc, ka nevar atļauties sarīkot kāzas. Ja mums būtu jāatmaksā kredīts par dzīvokli, tad arī mēs nevarētu tik lielas kāzas atļauties. Taču Rihards jau pirms vairākiem gadiem bija iegādājies dzīvokli Rīgas centrā, – paskaidro Esēnija.
Viņu pazīšanās vēsture ir gana sena. Savulaik abi mācījušies vienā klasē Džūkstes vidusskolā. Pēc sestās klases beigšanas Esēnijas ģimene pārcēlās dzīvot Liepājas pusē, un kopš tā laika viņi nebija tikušies.
– Pirms pusotra gada Esēnija mani uzrunāja portālā "draugiem.lv". Es viņu neatcerējos, vaicāju, vai nav sajaukusi mani ar kādu citu. Bet tad sāku līmēt to bildi kopā un viņa man atausa atmiņā. Nolēmām satikties kafejnīcā, lai parunātos par skaistajiem skolas gadiem, un pēc šīs tikšanās vairs negribēju no Esēnijas šķirties. Tajā laikā dzīvoju kopā ar citu meiteni, un man nācās palūgt, lai viņa kravā kopā savas mantas. Kad viņa izvācās, sāku dzīvot kopā ar Esēniju, – nosaka Rihards. Arī Esēnijai pagātnē bija piecus gadus ilgas attiecības ar citu puisi. Taču, kad satikās ar Rihardu, no iepriekšējā drauga viņa jau bija šķīrusies. – Es novērtēju Ričā tās īpašības, kuru pietrūka iepriekšējam draugam. Es tajās attiecībās biju vilcēja un stūmēja. Vēlējos, lai labāk mani kāds virza, pabaksta uz priekšu, nevis ka man otrs cilvēks visu laiku jāmudina – ej mācies, dari to un šito.
Arī Rihardam ir labi vārdi, ko teikt par Esēniju: – Viņa ir ļoti saimnieciska. Māja vienmēr tīra, ēdiens pagatavots. Iepriekšējā draudzene ar tādu čaklumu neizcēlās, viņa pat putekli savā degungalā nenotrausa. Esēnija paskaidro, ka viņu tēvs ļoti stingri audzinājis. Nevarēja iedomāties, ka varētu aiziet gulēt, ja virtuvē palikuši netīri vakariņu trauki. Kārtībai bija jābūt, jo ģimenē auga pieci bērni. Arī Rihards ir audzis daudzbērnu ģimenē, viņam ir trīs brāļi.
– Mani vecāki vēlas, lai visi bērni dzīvotu viņiem tuvumā. Viņiem Džūkstē ir sava māja, paliela saimniecība, un esmu nolēmis pavasarī netālu no vecāku mājām celt savu māju. Esēnija gan saka, ka ar lopiem viņa neņemšoties. Mums nebūs ne govs, ne aitas, ne vistas.
Esēnija patlaban apgūst stilistes profesiju un strādā veikalā "Zara" par pārdevēju konsultanti. Rihards strādā kādā lielā vācu tirdzniecības koncernā, kur pilda Rīgas reģiona vadītāja pienākumus.
– Nedomāju, ka ģimenes dzīve ierobežo brīvību. Es arī nemaz nealkstu pēc tusēšanās klubiņos. Tas laiks jau ir garām, – uzskata Rihards.
– Viņa izklaides ir saistītas ar mašīnām, motocikliem, slēpēm, laivām. Tajā visā tiek ieguldīta liela nauda. Reizēm jau nodomāju, ka prātīgāk būtu pakrāt naudu mājai, – ieminas Esēnija. Rihards kā īsts ģimenes galva uz to atbild: – Kad vajadzēs, viss būs. Mājās sēdētāji mēs neesam. To nedarīsim arī tad, kad piedzims mazulis. Man jau sagatavota tāda kastīte, kuru uzlikt uz moča, lai bērns varētu braukt līdzi.
***
FAKTI
Reģistrēto laulību skaits
2000 – 9211 (3,9 uz 1000 iedzīvotājiem)
2001 – 9259 (3,9 uz 1000 iedzīv.)
2002 – 9738 (4,2 uz 1000 iedzīv.)
2003 – 9989 (4,3 uz 1000 iedzīv.)
2004 – 10 370 (4,5 uz 1000 iedzīv.)
2005 – 12 544 (5,5 uz 1000 iedzīv.)
2006 – 14 616 (6,4 uz 1000 iedzīv.)
(Avots: LR Centrālā statistikas pārvalde)