Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pagājušā gada rudenī tūjietis Uldis Lokmanis devās medībās uz... Āfriku. Tagad ir pietiekami daudz tūrisma firmu, kas var un prot organizēt atpūtu vai ikvienā pasaules malā. Uldis izvēlējās Safari klubu, kam ir liela pieredze medību un makšķerēšanas rīkošanā.
Klubs sadarbojas ar līdzīgiem uzņēmumiem Eiropā, jo Latvijā noorganizēt čarterreisu uz medībām Āfrikā praktiski nav iespējams. Iemesls - finanses un tradīcijas vai, pareizāk sakot, tradīciju trūkums. Vācieši vai citu Vakareiropas valstu iedzīvotāji dodas atpūsties uz Āfriku veselām ģimenēm. Un parasti izvēlas bijušās kolonijas. Tā kā latviešiem šādu koloniju nav bijis (Kurzemes hercogs Jēkabs, kas kādreiz pretendēja uz Tobago, nebija latvietis), tad jāmetas uz vienu roku ar citiem. Klubs braucienu rīkoja kopā ar vāciešiem. Ceļojuma maršruts: Rīga - Minhene - Namībija (kādreizējā Vācijas kolonija). Namībija atrodas Āfrikas dienvidos Atlantijas okeāna krastā.
Pirms braukšanas bija jāizdara virkne mājas darbu. Jānokārto vīzas. Firma to darīja Zviedrijā, bet var arī citā valstī, kur ir Namībijas vēstniecība. Obligāti jāveic potēšanās, jo tā ir mums sveša un neierasta klimatiskā zona. Nopietns jautājums ir ieroči un munīcija. Var izmantot savu šaujamo, bet tad nāksies meklēt daudzas un dažādas atļaujas. Vienkāršāk ir ieroci īrēt medību bāzē. Ja ir doma medīt lielus dzīvniekus, jāizvēlas jaudīgāks ierocis, ja antilopes vai sīkākus - mazāk jaudīgu. Lai medības būtu veiksmīgas, izvēlētais ierocis "jāpiešauj". Medībās izmanto dažādu kalibru karabīnes. Nebūtu pareizi, ja ieroci piešauj tikai standarta (150 m) attālumā, jāizdara daži šāvieni arī lielākā vai mazākā attālumā, lai izjustu lodes lidojumu. Uldis izvēlējās 9,3 mm karabīni, bet viņa kolēģis - 7,62 mm.
Taču pirms ķerties pie ieročiem, vispirms bija lidojums uz Āfriku. 1200 km garais ceļš aizņēma veselu diennakti. No rīta - uz Vāciju, bet nākamajā rītā - jau Namībijā. Lidostā medniekus sagaidīja medību fermas saimnieks. Uzreiz piegājis klāt un jautājis, vai viņi no Rīgas. Uz pretjautājumu - kā jūs uzminējāt? - atbildējis - pieredze. Vācieši atvaļinājumā bijuši jau "kunga dūšā", bet šie tādi bāli un kautrīgi. No lidostas nācies braukt 350 km pa lauku ceļiem un medību vietu. Katram medniekam ierādīta sava istaba vietējā viesnīcā. Pēc tālā ceļa - pusdienas un iepazīšanās brauciens uz medību laukiem. Medību teritorija aizņēmusi 40 x 20 km un bijusi apjozta ar augstu žogu. Izrādās, arī tas žirafēm nav nekāds šķērslis, bet citiem zvēriem gan. Mēs esam pieraduši medīt dabiskās platībās bez žogiem, bet tur ir medību saimniecība un žogs - normāla prasība. Vispirms tā tiek ierobežota dzīvnieku migrācija. Āfrikā ļoti svarīga ir dzīvnieku dzirdināšana. Tiek ierīkotas speciālas vietas, kur dzīvnieki var padzerties. Ir arī gadi, kad karstuma dēļ saimniecībās tiek organizēta dzīvnieku barošana. Medību saimniecību vadītājiem ir iespēja apzināt paredzamo trofeju kvalitāti. Nebrauks taču neviens uz Āfriku kādas nieka teļādas dēļ...
Uldim medības sākās un beidzās jēgera pavadībā, jo mednieka drošība ir svarīgāka par trofeju. Ja nošauj zvēru, pie raga piesien licenci. Vakarā jēgers licenci noraksta un dod medniekam to parakstīt. Ja ievainots dzīvnieks aiziet ar asinīm, maksā ragā. Nekāda limita nav. Katrs nākamais vienas sugas medījums ir ar atlaidēm. Šauj un maksā! Mednieki norēķinās pēdējā medību dienā. Ja gadās, ka ķeša tukša, tad norēķinās Rīgā - Safari klubā. Tur pēc mēnešiem trim arī saņem trofeju.
Āfrikā medības notiek tikai trofeju dēļ - vajadzības pēc gaļas nav, ja nu vienīgi cienastam. Un Āfrikas pavāri savu darbu prot. Mednieka uzdevums ir izdarīt precīzu šāvienu. Pārējo organizē medību vadītājs. Medībām ir rīta un vakara tūre. Naktī medību nav, jo tad mednieks pats var kļūt par medījumu. Atļauts medījumu šaut arī no mašīnas vai - kā pierasts pie mums - uz gaidi vai ar "pielīšanu" (kā dažreiz dara buku medībās). Medību teritorijā ierīkotas ar mālu apziestas metāla būdas ar lūkām, tā teikt, sava veida kamuflāža. Ņem krēslu, attaisi lūkas un vēro dabu un faunu. Var nodarboties ar fotomedībām, taču šaut zvērus no būdas nedrīkst. Vienīgi šakāļus un babuīnus atļauts šaut bez licences. Dažādu sugu antilopes medīt ir vienkāršāk nekā leopardus un gepardus, bet arī tās var radīt problēmas. Jaunās antilopes ganās baros, bet labu trofeju eksemplāri dzīvo atsevišķi.
Uldim medības bija veiksmīgas. No mašīnas tika šauts uz oreku antilopi. Tās ragu garums - 98 cm. Pie kudu trofejas Uldis tika rīta pusē ar "pielīšanu". Šīs antilopes ragu garums - 139 cm. Abas trofejas skaistas, bet kudu ragi, manuprāt, skaistāki. Geparda medībās veiksmes nebija. Braucot pa medību teritoriju, jēgers kādudien bija ievērojis, ka gepards pāri ceļam vilcis medījumu. Un tiešām, netālu no ceļa bija geparda nomedītā antilope. Jēgers to piesējis pie koka un organizējis medības ar gaidi. Uz mednieku viltību gepards atbildēja ar dzīvnieka viltību un palika ar veselu kažoku. Var gadīties, ka gepards tika pie citām brokastīm. Kā saka mednieki, neveicās šoreiz, paveiksies citreiz.
Medības Āfrikā, protams, ir ekskluzīva lieta. Tāls ceļš, dārgas trofejas: leoparda licence - 2500, geparda licence - 2800, žirafes - 12 000, kārpu cūkas - 400 eiro, antilopes - mazliet dārgāk. Taču pieredzētais ir kas īpašs.