Niķupods vai upuris?

Dusmīgās tantes un onkuļi

— Ļaut bērnam brīvi paust savas emocijas, palēnām iemācot ar tām tikt galā, protams, ir garākais un arī grūtākais ceļš. Visbiežāk gan raudāšana liecina, ka bērns nejūtas labi, — komentē psihoterapeite Gunta Jakovela. — Iemesls var būt gan fizioloģisks (gribas ēst, gulēt, kaut kas sāp), gan psiholoģisks, ko mazajam noformulēt vārdos visgrūtāk. Bērni bieži raud tāpēc, ka ir dusmīgi, jo nav dabūjuši to, ko vēlējušies. Bet tikpat labi čīkstēšanas patiesais iemesls var būt arī ilgas pēc mīļuma, uzmanības un ģimeniskas kopā būšanas.

«Vai patiešām nevarat apklusināt to bērnu! Galva plīst pušu! Paskatieties, kur viņam kājas, — pie mana mēteļa malas... Iekāpusi ar ratiem un domā, ka viņai pieder viss autobuss! Bērns tā satuntuļots, un tad brīnās, ka neapmierināts... Kur dauzās apkārt ar mazu bērnu?» — šie ir tikai daži no komplimentiem, ar ko sabiedriskajā transportā regulāri apvelta mazuļu vecākus.

Protams, naivi cerēt, ka šādiem cilvēkiem ienāks prātā palaist apsēsties vecākus ar satraukto, starp pieaugušajiem iespiesto atvasi. Un tikpat bezjēdzīgi gaidīt sapratni, ka ne visi var savus bērnus aizvest uz bērnudārzu, estētikas skoliņu vai pie ārsta ar personīgo auto.

— Prātīgākais, ko šādā situācijā var darīt vecāki, — neuzķerties uz saīgušo ļautiņu makšķeres un savu enerģiju labāk veltīt, lai atvieglotu bērnam ne visai patīkamo braucienu, — iesaka psihoterapeite.

Taču jaunie vecāki bieži ir emocionāli noguruši un nespēj citu nicīgajās piezīmēs saskatīt makšķeri. Rezultātā mamma dusmojas uz cilvēkiem, kuri liek viņai justies bez vainas vainīgai, un arī uz bērnu, kurš brēc, jo kāds viņam uzkāpis uz kājas. Bet mazais jau tāpēc neraudās mazāk... Jo vecāki ātrāk to sapratīs, jo labāk visiem. Nenāk par ļaunu arī atcerēties: par bērnu ir atbildīgi tikai un vienīgi vecāki, kuri vislabāk zina, vai mazajam caurvējā (kāds gandrīz vienmēr ir autobusos) virsdrēbes atstāt mugurā vai vilkt nost. Sabiedriskais transports paredzēts visiem — gan tantēm, kurām grūti nostāvēt kājās, gan maziem bērniem, kuri lielākoties ir skaļāki par pieaugušajiem. Tā vairs nav vecāku problēma, ja kāds pieaugušais vēlas, lai viss šajā pasaulē notiktu tikai pēc viņa gribas.

— Tas gan neattiecas uz pasākumiem, kas domāti pieaugušajiem. Tāpat vecākiem nopietni jāapsver, vai ņemt mazo līdzi, lai daudzas stundas klejotu pa lielveikalu. Bērns visdrīzāk jau neteiks, ka ir piekusis, taču uz to nepārprotami norādīs niķošanās. Šādos brīžos mazo rāt un sodīt — tā jau ir vardarbība, — piebilst psihoterapeite.

Ieslēdz gaismu!

Kas pieaugušajos izraisa dusmas, redzot mazu bērnu, kurš raud vai niķojas? Skaišas ne vien tantes trolejbusā, bet arī vecāki. Visbiežāk negatīva reakcija ir noguruma, stresa vai sliktas pašsajūtas sekas. Labā garastāvoklī vecāki par bērnu uzvedību parasti tā neuztraucas. Jāņem vērā arī audzināšanas tradīcijas: nereti tiem, kuri šobrīd ir vecāki un vecvecāki, bērnības atmiņas nav nemaz tik jaukas un saulainas. Tie, kuri savulaik paši cietuši, tagad, redzot raudošu bērnu, apzināti vai neapzināti atgriežas savās bērnības emocijās — rodas rūgtums, dusmas un pat naids.

Kad bērna pacietības mērs ir pilns, bet mammas vai tēta triki uz viņu vairs neiedarbojas, vislabāk, ja blakus atrodas kāds labsirdīgs cilvēks, kurš palīdz novērst mazā uzmanību uz ko citu. Taču arī šajā ziņā nav vēlams pārspīlēt. Vairākums vecāku saviem bērniem jau no mazām dienām māca nepieņemt lietas, kuras viņiem piedāvā sveši cilvēki. Taču ko iesākt, ja blakus apsēžas mīļa tante, kura mazajam niķupodam pasniedz konfektīti? Turklāt tik sirsnīgi, ka neērti atteikties. Mamma, atļaujot pieņemt šādu cienastu, nereti nonāk pretrunā ar pašas mācīto.

Bērna raudāšana un niķošanās nereti beidzas ar nopietniem konfliktiem ģimenē. Jo īpaši tad, ja mammas, tēta un vecvecāku viedoklis par bērnu audzināšanu atšķiras.

Dažādās prasības mazulim rada nevajadzīgu stresu, bet trīs četrus gadus vecs bērns jau labi saprot, kā jārunā ar katru no ģimenes locekļiem, lai saruna ievirzītos viņam vēlamā gultnē. Savā ziņā šāda atskārsme ir pozitīva, jo bērns vēlāk neapjuks, sastopoties ar dažādiem cilvēkiem un viedokļiem. Bērnam, nesaņemot kāroto, ir tiesības būt dusmīgam, bet tas vēl nenozīmē, ka kāds tāpēc ir slikts.

Diemžēl vecāki šādās situācijās, nevēlēdamies nonākt slikto lomās, sāk konkurēt viens ar otru par bērna labvēlību, un rezultātā cieš attiecības. Dažreiz viņi mazuļa klātbūtnē sāk strīdēties, kuram īsti ir taisnība. Nav slikti, ja bērns dzird, kā tiek risinātas problēmas, tomēr lielajiem tad nevajadzētu graut vienam otra autoritāti. Citādi bērns sāks domāt: tētis pagriezās un aizgāja, tātad mamma ir stiprāka... Vai arī: tētis rāj mammu un saka, lai nejaucas, tātad mamma neko nesaprot… Vecākiem savas domstarpības jāizrunā divatā.

Ģimenē, kurā pierasts par emocijām runāt, problēmas nerodas. Grūtāk, ja visas sarunas mājās ir tikai par un ap naudu un darbu. Neizrunātās emocijas laika gaitā pārvēršas rūgtumā, un sākas atsvešināšanās. Vecākiem jāsaprot, ka par bērnu audzināšanu vēl būs jādiskutē ilgus gadus. Jo agrāk viņi iemācīsies to darīt, jo labāk.

— Bieži vien vecāki ir vienisprātis, ko mazajam nevajadzētu atļaut, bet vienam no viņiem nepieņemama šķiet forma, kādā tiek pieprasīta paklausība, piemēram, paceļot balsi vai iedunkājot. Šādos gadījumos vislabāk, ja mamma un tētis varētu vienoties: labi, es ātri «uzvelkos», sarunājam, ka tu tādos brīžos ieslēdz istabā gaismu un tad rīkojies tālāk, bet es klusēju… Lai nav tā, ka, vecākiem strīdoties, problēmas būtība paliek malā, — ierosina G. Jakovela.

Ilgas pēc mīļuma

Kliegšana un raudāšana patiesībā ir sauciens pēc mīļuma, atbalsta un palīdzības arī tad, ja šķiet, ka bērns vienkārši niķojas.

Viņš šādos gadījumos var teikt, lai vecāki iet projām, vai arī pats iet projām, piemēram, uz otru istabu. Ja mamma un tētis ir noguruši, viņus tas, protams, kaitina, taču jāsaprot, ka mazo šajā brīdī nomoka viens no smagākajiem emociju kokteiļiem — bezspēcības sajūta un dusmas. Lielie šādos brīžos izkliedzas, bet no bērna nezin kāpēc gaidām, lai viņš izturētos kā perfekts pieaugušais.

Bēdīgi, ja kāds no vecākiem kļūst par otru bērnu, kurš uzmet lūpu: «Ja mani nevajag, tad varu arī aiziet!» Patiesībā mazajiem šādos brīžos vecāku atbalsts nepieciešams visvairāk. Jauki, ja tētis un mamma to saprot un var pateikt: «Labi, es tepat būšu. Kad pārdomā, nāc šurp!» Šādi bērnam dodam pašu būtiskāko: drošības sajūtu un apziņu, ka mamma un tētis atradīs izeju pat visgrūtākajās situācijās.

Ļoti bieži lielā raudāšana sprūk vaļā veikalos, kad vecāki nespēj vai nevēlas pirkt to, ko iekārojis bērns. Šādā situācijā par neadekvātu reakciju drīzāk būtu uztverama bērna priecāšanās, ja vecāki viņam kaut ko nepērk. Turklāt ne jau bērns vainīgs, ka veikalā blakus apaviem vai apģērbiem izvietotas rotaļlietas, kuru cena ir augstāka par vecmāmiņas pensiju... Mazo visvairāk traumē pieaugušo nesapratne un neizdzīvotas, apslāpētas emocijas, nevis tas, ka viņš nav ieguvis dārgu mašīnu vai lelli, kura raud un čurā biksēs. Savukārt tas, kā raudošo mazuli izdabūt no veikala, ir pieaugušo uzdevums.

«Tiklīdz apsēžos pie televizora vai datora, tā viņam uzreiz kaut ko vajag, viņš to laikam dara speciāli,» sūdzas vecāki, kad mazais kārtējo reizi iztraucējis. Protams, ikvienam nepieciešams atelpas brīdis, un dažādu iemeslu dēļ jaunajiem vecākiem tādu nav gandrīz nemaz, taču ne jau ieriebšana ir tas, ko vēlas bērns, bet gan uzmanība un mīļums, kura šobrīd tik ļoti pietrūkst daudzu pārmērīgi noslogotu vecāku bērniem.