Vardarbības elpa pakausī

"Čau, dārgumiņ! Kā iet?" Vai nebūtu mīļi saņemt šādu uzmanības apliecinājumu no vīrieša arī tad, ja attiecības izjukušas? Tomēr 36 gadus vecā Anna (vārds mainīts) par to nepriecājas. Pārāk sāpīgi atcerēties visu, kas pagātnē noticis ar šo vēstulīšu autoru, un ir ārkārtīgi nepatīkami, ka viņš turpina par sevi dot ziņu. Annai ir sajūta, ka viņu vajā un kuru katru brīdi varētu atkārtoties reiz piedzīvotā vardarbība.

"Dzīves bez manis tev nebūs!"

Annai bija sešpadsmit, kad viņa draugu pulkā pamanīja Māri. Puisis, kas bija nedaudz vecāks par meiteni, prata piesaistīt apkārtējo uzmanību. Džinsa auduma mētelis, kas pelēcīgajās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās šķita īpaši moderns, stilīga frizūra, sportisks augums. Pusaudžiem simpātiskais nedaudz dumpiniecisks runasveids un attieksme.

Kā tauriņš uz gaismu Anna metās šajās attiecībās un apdedzinājās.

Sākumā gan nekas neliecināja, ka Māris mēdz būt fiziski un emocionāli vardarbīgs. Likās, ka uzplaukusi sen gaidītā mīlestība. Allaž kārtīgā Anna reiz pat aizbēga no mājām, lai tikai būtu kopā ar mīļoto. Taču drīz vien meitene pamanīja, ka puisim garšo alkohols un tā ietekmē viņš palaiž rokas. No Māra puses sākās pārmetumi, apvainojumi un greizsirdība par katru sīkumu. Attiecības kļuva aizvien nepanesamākas, līdz draugu kāzās viņš sadzēries ievilka Annu kādā telpā, pamatīgi piekāva un izvaroja.

"Man bija zils vaigs, pārsista lūpa. Vajadzēja jau doties uz policiju un rakstīt iesniegumu, bet biju svešā pilsētā, apjukusi, pazemota un nobijusies, tāpēc to neizdarīju. Taču kopš tā notikuma mūsu attiecības kļuva vēsākas. Sapratu, ka man no viņa jātiek prom," stāsta Anna, atzīstot, ka tas nav bijis tik vienkārši.

Lielākoties - baiļu dēļ.

Bailēs, ka varētu sekot smaga atriebība. Māris, piemēram, bija draudējis nodedzināt Annas vecāku māju.

Gaismas stariņš uz brīvību parādījās vien tad, kad Māri iesauca armijā. Meitene ieguva laiku, lai sāktu savu dzīvi un nodedzinātu visus baisās pagātnes tiltus. Viņa pārcēlās uz citu pilsētu, piekodinot savējiem nedot Mārim nekādu informāciju par viņas atrašanās vietu. Taču puisis to uzzināja un visus šos gadus, lai arī Anna sen ir precējusies ar citu vīrieti, cenšas par sevi dažādi atgādināt. It kā piepildot reiz doto solījumu: "Dzīves bez manis tev nebūs!"

Cēloņi meklējami bērnībā

Psiholoģe Inese Kapustjanska skaidro, ka tā ir tipiska vardarbīga cilvēka uzvedība, viņš nespēj pieņemt faktu, ka attiecības ir beigušās.

"Vardarbīgais nesaprot, ka otrs cilvēks pieder tikai pats sev. Viņš upuri uzlūko kā lietu, kam nav tiesību uz izvēli un rīcību,"

teic psiholoģe, norādot, ka varmākām ir tendence pārkāpt otra cilvēka robežas. Piemēram, bez atļaujas sarīkot viņam dzimšanas dienas ballīti un sodīt upuri par nepateicību, ja viņš nav izrādījis pienācīgu prieku.

Agresīvas uzvedības cēloņi parasti meklējami bērnībā. Visticamāk, varmāka pats piedzīvojis vardarbību vai bijis tās liecinieks. Redzējis, kā sista mamma, brāļi, māsas, arī mājdzīvnieki, un izaudzis "salauzts", min Inese Kapustjanska.

Lēmums jāpieņem katru dienu

Vardarbība parasti izpaužas attiecībās ar tuviem cilvēkiem, tāpēc, tās tikai veidojot, bieži vien ir grūti pamanīt draudus. Sākumā cilvēks var būt interesants, patīkams. Taču pastāv dažādas zīmes, kas brīdina par iespējamu agresivitāti.

"Viena no pazīmēm ir steidzināšana. Kāds vardarbīgs vīrietis apbūra sievieti tikai ar vienu teikumu, ka tūlīt un tagad grib ar viņu veidot ģimeni. Viss jau bija izlemts. Sieviete nemaz nejuta, ka viņas viedoklis nav nozīmīgs," stāsta psiholoģe. Viņa min, ka agresīvu uzvedību parasti pavada arī greizsirdība.

Sākumā upurim tā pat var patikt, bet beigās sagādā smagas ciešanas.

"Reiz uz meiteni restorānā kāds paskatījās, un viņas kavalieris izdarīja tālejošus secinājumus. Pārnākot mājās, viņš savu mīļoto pārmeta pār celi un kārtīgi nopēra. Viņa iemuka vannasistabā. Pēc desmit minūtēm vīrietis atrāva durvis un pajautāja, vai viņa nevēlas kafiju. Šīs attiecības turpinās joprojām. Lēmums jāpieņem katru dienu, bet upuri parasti to atliek," profesionālajā praksē novērojusi speciāliste.

"Mītot" izdevīgi abiem

Fiziski un emocionāli vardarbīgi cilvēki bieži vien mēdz arī melot un "mītot" par sevi, lai izliktos labāki, nekā patiesībā ir. "Upuris parasti to zina, bet abi izliekas, ka viss ir kārtībā. Upurim var teikt no malas, norādīt uz dažādām pazīmēm, bet viņš tāpat atradīs dažādus aizbildinājumus, lai partneri aizstāvētu. Iespējams, tāpēc, ka pats nācis no smagām attiecībām bērnībā. Tāpēc upurim vajag šo mītu, ka patlaban viss ir kārtībā. To zaudēt būtu ļoti sāpīgi,” analizē psiholoģe.

Tā dēļ daudzi gatavi paciest arī sīkumainību, kas pavada vardarbīgas attiecības un izpaužas kā ikdienas emocionālais terors. Par vietā nenoliktu dakšiņu, kurpi, kas nestāv taisni, nenomazgātu gāzes plīti. Vispārinātu sīkumu dēļ visa ģimene var "nostāties uz pakaļkājām", izdzirdot vien dzīvokļa durvju slēdzenē pagriežamies atslēgu," tēlo Inese.

Agresīvas uzvedības pazīmju sarakstā speciāliste sauc arī sarkasmu, pārākuma apziņu,

pašizredzētības izjūtu, paštaisnību, ko pavada liela zūdīšanās un apkārtējo cilvēku vainošana, pārspīlētu kontroli.

Upurim nepieciešama palīdzība

To visu manot, cilvēkam jau laikus vajadzētu saprast, vai viņš vēlas šādas partnerattiecības, jo tās pārtraukt, iespējams, būs ļoti grūti. Ja izdevies aizbēgt no vardarbības, psihologi iesaka neielaisties nekādos kontaktos ar savu pāridarītāju. Vēlme kontrolēt un dominēt pār savu upuri varmākam ir kā hroniska slimība, kas ik pa laikam saasinās. Tāpēc viņš mēdz meklēt, vajāt un draudēt arī saviem bijušajiem partneriem.

Ja tas kļūst traucējoši, jāvēršas policijā,

mudina Inese Kapustjanska, piebilstot, ka būs nepieciešama arī psiholoģiska palīdzība, lai tiktu galā ar vardarbības sekām. Piemēram, bailēm un iedragātu pašcieņu.

***

Par varmāku jāziņo policijai

Sigita Pildava, Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja:

"Nav apkopota statistika, cik iesniegumu saņemti, ja personām kāds draudējis. Tomēr ziņot noteikti vajadzētu, lai par notikušo atstātu kādas informatīvas "pēdas". Policija izskata šos gadījumus, ja nepieciešams, izsauc uz pārrunām cilvēku, kurš draudējis, un cietušajam sniedz atbildi par turpmāko rīcību. Taču bieži vien ģimenes locekļi, kuri cietuši no vardarbības, izvēlas klusēt, jo policijas iejaukšanās varētu vēl vairāk saniknot pāridarītāju. Tomēr ar vardarbību nekādā gadījumā nevajadzētu samierināties, jo tā vienmēr kļūst tikai intensīvāka."