Šis blogs nebūs par kādu psiholoģisku problēmu un tās risinājumiem. Tas būs stāsts par pavisam sīku dzīves mirkli. Par mazu dzīves pērlīti, kas atkārtojas ik dienu un padara šo tik trauslo pasauli jo skaistāku.
Saulrieta meditācijas (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirms gadiem desmit mēs ar draugiem sākām īrēt vasaras māju pie jūras. Parastu padomju laika māju, bez sevišķām ērtībām. Kādu vasaru uz nedēļu, citreiz tikai uz pāris dienām. Dzīve šajā mājā man ir devusi daudz jauku atmiņu un iemācījusi vienu no skaistākajām lietām – vērot saulrietus pie jūras.
Varētu padomāt – ak tu mūžs, saulriets! Nu kas tur vispār ko mācīties - aizej pie jūras un skaties! Taču tā liekas tikai sākumā.
Saulrieta vērošana – tā ir vesela ceremonija, gandrīz kā tējas dzeršana japāņiem
vai karaliskā pāra sagaidīšana izbijušā britu kolonijā. Un tātad.
Pirmkārt, ja to mirkli negrib nokavēt, ir precīzi jāzina, cikos attiecīgajā mēnesī riet saule. Tā tikai liekas, ka vasarā visas dienas vienlīdz garas, bet, piemēram, jūlija sākumā tā riet ap pusvienpadsmitiem, bet augusta vidū – faktiski jau deviņos. Uz šo dabas kino jānāk laikus - jo saulriets jau nav tikai tās dažas minūtes, kad mirdzošā saules ripa iekrīt ūdenī, – tā ir tikai pati kulminācija.
Skaistam saulrietam, tāpat kā labam seksam, ir gan priekšspēle, gan pēcspēle,
un, lai to izbaudītu visā krāšņumā, bez pusstundas neiztikt.
Man liekas, ka nav nekā labāka, kā vērot saulrietu Kurzemes stāvkrastā, – jo tikai tur var apsēsties pašā kraujas malā, pārkarināt pār to kājas un tik tiešām justies kā milzīgā dabas kinozālē.
Tagad bieži runā par meditāciju, daudzi cenšas to apgūt. Manuprāt, saulrieta vērošana ir lieliska iespēja pietuvoties meditācijai – ja vien, protams, šajā laikā tik tiešām apzināti vērojam notiekošo, nevis iekšēji diskutējam ar sevi, ko rīt gatavot brokastīs un kāpēc priekšnieks atkal noraidījis manu projektu. Miers un koncentrēšanās ir divi būtiskākie meditācijas aspekti, un te tie ir – miers, ko var dot tikai daba (pat tad, ja jūra nav ne rāma, ne mierīga, te ir miers) un koncentrēšanās uz to, kā saule pamazām tuvojas horizontam un tad pazūd aiz tā. Šajā laikā krāsas dažkārt mainās teju vai pa minūtei, spēj tik pamanīt.
Nuja, bet ko darīt, ja debesis ir nomākušās un sauli neredz? Nu, tad neko. Neredzēt saulrietu – arī tas pieder pie dzīves. Lai gan reizēm tā sagādā pārsteigumus. Tu aizej līdz jūrai cerībā uz saulrietu, bet tur – nekā, mākonis priekšā. Žēl, klusībā nodomā un nolem kādu mirkli pasēdēt tāpat vien - jūru pavērot, kājas pāri malai pakūļāt... Un tad notiek brīnums. Burtiski beidzamajā brīdī mākonī ņem un parādās sprauga, un tajā, sarkana kā paradīzes ābols, iemirdzas saule. Tad tā pamet savu beidzamo staru kā gaisa skūpstu un prom ir. Viens dievišķā skaistuma pilns mirklis šajā tik sarežģītajā, tik trauslajā pasaulē.