Ir izdots tūkstošiem grāmatu un publicēts miljoniem rakstu žurnālos par to, kā mainīt, pilnveidot un uzlabot sevi. Bet – vai tas vispār ir iespējams? Vai cilvēks vispār spēj mainīties?
Vai cilvēks vispār ir spējīgs mainīties? (43)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nesen intervēju kādu mūsdienīgu un uzskatos brīvu mācītāju, kurš atzina, ka pat garīgās vides autoritātes atzīst – cilvēks mūža laikā ir spējīgs mainīt sevi labi ja par par kādiem desmit procentiem. Un tas jau būšot daudz. Pavisam nesen runāju ar mūsu izcilo teātra režisori Māru Ķimeli, un viņas atzinums par sevi bija vēl skarbāks –
viņa sava mūža laikā esot mainījusies vispār tikai par vienu procentu…
Jāatzīst, laikam pat vēl nesen es par šādiem apgalvojumiem būtu gatava vismaz diskutēt. Nu kā – nevar būt, ka cilvēks nemainās! Un kā tad visi pārsteidzošie stāsti par pelēkajām pelēm, kas vēlāk kļūst par spožām biznesa lēdijām? Vai par šķietami bezcerīgiem cietumniekiem, kas no pagrimušiem, ciniskiem cilvēkiem kļūst par nesavtīgiem labdarības organizāciju aktīvistiem? Nu labi, nevajag tik ekstremālus piemērus – pietiek kaut vai pazīt kādu, kas no teju vai alkoholiķa kļuvis par normālu, atbildīgu vīrieti. Cilvēki taču mainās! Vai tomēr ne?
Man reizēm patīk lietot teikumu «tas bija citā dzīvē». To es parasti attiecinu uz pagātnes situācijām, kad esmu rīkojusies tā, kā – ļoti gribas cerēt – vairs nedarītu. Nav jau runa par nez kādiem grēkiem, nē, tikvien par ikdienišķām situācijām. Attiecības ģimenē, ar bērniem, ar kolēģiem, ar dažādiem dzīves piedāvājumiem. Es arī šobrīd diezgan labi saprotu, kāpēc toreiz, «tajā dzīvē», tā darīju, kāpēc tā reaģēju, kāpēc nevietā uzvilkos vai padevos tur, kur vajadzēja pieņemt izaicinājumu. Un, ja es tagad, «šajā dzīvē», tā vairs varbūt nedarītu, tad ne jau tāpēc, ka būtu mainījies raksturs vai temperaments, bet tikai tāpēc, ka sevi mazliet labāk pazīstu.
Pazīstu savas reakcijas, zinu viltīgos āķus, uz kuriem uzķeros,
un spēju uz sevi paskatīties no malas. Un ar to bieži vien pietiek, lai apstātos, paklusētu un nesastrādātu kārtējo muļķību. Vai arī tieši otrādi – saņemtos, iebilstu, darītu.
Laikam jau mēs tiešām kardināli nevaram mainīt savu personības tipu, temperamentu, spontanitātes pakāpi – tas viss mums ir dots no dzimšanas. Tāpat kā acu krāsa vai deguna forma. Un droši vien arī nevajag – nevajag sevi ne lauzt, ne locīt kaut kādos svešos rāmjos. Tas, ko mēs varam darīt, – sevi maksimāli iepazīt un saprast. Un te gan var teikt – cilvēks, kurš sevi iepazinis, jau ir mazliet mainījies. Varbūt tas arī ir tas viens procents, kas personībā mainījies. Bet tas var būt ļoti būtisks.
Anna