Surogātmātes kā industrija. Vai sievietes ķermenis ir vērtība?

Komentāri Jāņa jautājumam nav vienaldzīgi: «bezkauņa», «nelietis», «padomā, ar kādām psiholoģiskām komplikācijām šis bērns piedzims» - satraucas vieni. Citi Jānim uzbrēc - «ko tu murgo!», «vot shitas ir cuuciigi!», un vēl dažiem liekas, ka «mīksta gan tev tā sieva!».

Mani šajā TVNET komentāru straumē uzrunāja 2006. gada 4. septembra ieraksts: «Es teiktu, ka Jānis ir normāls džeks, kurš saprot, ka bērnu iznēsāt nav viegli, un mēģina savai sievai to visādos veidos atvieglot, un izskatās, ka ir gatavs par to arī maksāt! Visu cieņu!» Turpat var izlasīt arī kādas sievietes piedāvājumu: «Esmu tas, ko Tev vajag - jauna, skaista, gudra, nedzeru, nesmēķēju, sportoju 4 reizes nedēļā. Ēdu tikai veselīgu un Latvijā audzētu pārtiku. Cik Tu būtu gatavs man maksāt par šādu pakalpojumu?»

Zinātnes paviršība bruģē ceļu biznesam

Tātad šobrīd esam aculiecinieki procesam, kurā ir gan pircēji, gan pārdevēji un pieprasījums pat pārsniedz piedāvājumu. Tātad dzemdes iznomāšana ir bizness arī pie mums Latvijā.

Šobrīd modernais laiks piespiež ielūkoties norisēs, kas agrāk šķita neiespējamas, nepieņemamas un amorālas visām mums, kas pašas savus bērnus laidušas pasaulē parastajā nepatīkamajā veidā = grūtniecība deviņus mēnešus + dzemdības + pēcdzemdību problēmas un viss pārējais, kas saistās ar «figūras bojāšanu» un «pārējām neērtībām», kuras piedzīvo grūtniece.

Nav noslēpums, ka viena daļa sieviešu grūtniecību garīgi un fiziski pacieš vieglāk nekā pārējās. Visas zinām, ka dzemdības nav nekas patīkams un tikai retajai no mums ir dūša šo varoņdarbu atkārtot pēc otrā bērniņa piedzimšanas, ja iepriekš viss nav gājis gludi. Nākas maksāt emocionāli, ar savu veselību un krietni patukšojot naudas maciņu.

Nav noslēpums, ka medicīnas zinātne joprojām spītīgi nepievēršas dzemdību procesa atvieglošanas pētniecībai, jo naudu fundamentālajiem medicīnas zinātnes pētījumiem piešķir kungi ar augstu statusu pētniecības hierarhijā un dzemdības nav viņu tiešā problēma. Sievietes visos laikos ir dzemdējušas «pa vecam», un kāpēc gan to neturpināt «tāpat» arī turpmāk? Tā domā daudzi, kas piešķir naudu medicīnas pētījumiem. Kā patīkamu izņēmumu šajā absurdajā zinātnes iecirtībā var minēt miljardiera Bila Geitsa (Bill Gates) prēmiju, kas paredzēta dzemdību procesa atvieglošanas pētniecībai. Runa ir par The Bill and Melinda Gates Foundation 100 000 USD, kurus saņēma Stokholmas Dienvidu slimnīcas (SÖS) virsārste Eva Vīberga-Itcela (Eva Wiberg-Itzel). Viņas pētījums saistās ar grūtnieču diagnostiku, kas palīdzēs precīzi prognozēt dzemdību ilgumu (http://www.nyteknik.se/nyheter/bioteknik_lakemedel/medicin_teknik/article3197797.ece).

Diemžēl zinātnes atklājumi šajā virzienā joprojām ir nepiedodami pieticīgi un, kā norāda Eva Vīberga-Itcela, «lielākā daļa fundamentālo zinātnes pētījumu joprojām nepamatoti diskriminē «sieviešu kaites» kā sekundāru jomu, lai gan mirstības procents dzemdniecībā joprojām ir salīdzinoši augsts». Tātad - ja bērna laišana pasaulē joprojām daudzām ir tikpat komplicēta, kā to piedzīvoja viņu «mātesmātesmāte», tad jārēķinās, ka turpinās palielināties ķeizargriezienu un «dzemdes noīrēšanas» prakse. Zinātnes ignorance bruģē ceļu bērnu biznesam laboratorijās, jo sievietes, kurām «patīk grūtniecība un pats dzemdību process», ir gatavas svešu bērnu dzemdēšanas biznesam kā dienišķajam darbam.

Vai sievietes ķermenis ir vērtība?

Prostitūcijas bizness Vecrīgā un ar to saistītā «sieviešu gaļas pārdošana» bez pievienotās vērtības, protams, devalvē sievietes ķermeni Latvijā kā vērtību. Tagad šim faktoram it kā lēni pievienojas arī surogācijas pakalpojumu attīstība pasaulē. Pagaidām, gan vienā, gan otrā gadījumā ir runa vienīgi par naudas trūkumu, kas pieprasa maksimāli dārgi pārdot savu ķermeni cita cilvēka servisam.

Joprojām tā tas ir. «Laimīgo mauku» nav, tieši tāpat, kā nav «dzemdētkāru» surogātmāšu, kas «to dara» prieka vai baudas pēc. Kā būs tālāk?

Par komerciālu pakalpojumu surogācija kļuva 20. gadsimta beigās, un pašlaik šis serviss ir atļauts tikai dažās pasaules valstīs: ASV, Kanādā, Grieķijā, Austrālijā, Lielbritānijā, Izraēlā, Brazīlijā, Argentīnā, Krievijā u.c. Lielākajā daļā Eiropas valstu surogātmātes gatavība dzemdēt citu cilvēku bērnu par samaksu nav atļauts pasākums. Latviju ieskaitot.

Kas ir surogācija? Tā ir apaugļotas olšūnas ielikšana dzemdē. Būtībā vienalga, kurā - bioloģiskās mātes dzemdē vai surogātdzemdē. Latvijā šo procesu kā neauglības ārstēšanu apmaksā valsts. Taču «pugačovām» un «galkiniem» process jāapmaksā pašiem. Nesen arī Latvijā «ir pieņemtas izmaiņas likumdošanā, kas ļauj izvest no valsts apaugļotu olšūnu. To tad var implantēt surogātmātes dzemdē citā valstī, kur arī iziet visu surogastijas programmu.» (Cālis, 13.11.2013.) Pēc bērna piedzimšanas ārzemēs sieviete, kas dzemdējusi bērnu, no mazuļa atsakās, bet «neauglīgais pāris, kas ir bērna ģenētiskie vecāki, mazuli adoptē un kļūst par viņa juridiskajiem, bioloģiskajiem un faktiskajiem vecākiem.» (Cālis, 13.11.2013.) Valstīs, kur surogācija ir atļauta, likums ir bioloģisko vecāku pusē. Bērns viņiem ir jāatdod. Latvijā par bērna māti uzskata sievieti, kas bērnu ir dzemdējusi, pat ja var pierādīt, ka ģenētiski viņa nav māte.

Grūtniecība un dzemdības kā labdarības akcija?

Latvijā ārsti publiski neapstiprina faktus, ka kāds būtu izmantojis māti, māsu vai kādu citu tuvu radinieci, kura iznēsājusi un dzemdējusi svešu bērnu labdarības nolūkos. Ziemeļvalstīs šādi gadījumi ir bijuši, un arī Latvijas interneta vietnēs (komentāros) var lasīt par līdzīgām norisēm, kad neauglīgai radiniecei bērniņu iznēsājusi māsa vai kāda cita tuva radiniece. Psiholoģiski šie «pakalpojumi» ir riskanti, jo var rasties morālas problēmas, kas nereti rodas radu lokā.

Ziemeļvalstīs surogātmātes kā biznesa projekts nav akceptēta lieta, taču neauglības apstākļos radu vai draugu bērnu var iznēsāt māte, māsa vai draudzene un par šo «pakalpojumu» nedrīkst ņemt samaksu. Sievietei ir jāpiekrīt būt par surogātmāti ne jau naudas, bet misijas dēļ. Tā ir vēlme otram palīdzēt.

Ražīgas surogātmāmiņas sastopamas dažādās pasaules valstīs. Viena no viņām ir 38 gadus vecā Adrienne Bleka (Adrienne Black) no Portlandes ASV. Viņa līdz šim dzemdējusi septiņus bērnus, un tikai divi no tiem ir pašas bērni. Viņa uzsver, ka nekad mūžā neesot jutusies kā feministe, taču to piedzīvojusi brīdī, kad dzemdēja pirmo mazuli, kuru atdevusi mātei, kurai nebija iespējas bērnu iznēsāt pašai. «Palīdzēju citai sievietei atrisināt ļoti nopietnu problēmu» - viņa uzsver, piebilstot, ka «tā bija mana uzvara!» (DN.10/06/2014). Toreiz 2000. gadā, kad Adrienne dzemdēja bērniņu, kuru bija paredzēts dot prom, dzemdību zālē esot raudājuši visi: māte, tēvs, vecmāte, ārsts, bēbītis un arī sieviete, kas viņu bija dzemdējusi, - Adrienne. Cauri dzemdību sāpju moku mākonim viņa dzirdēja vecmātes vārdus «tauch your child» (pieskarieties savam bērnam) un redzēja, ka mazuli pienes klāt tuvumā stāvošai - līdz nāvei pārbiedētai sievietei, kura bija sastingusi kā ledus gabals. «Skatījās uz mani. Es pamāju. Tikai tad māte pieskārās savam bērnam,» atceras Adrienne.

Viņa dzīvo Portlandē (Oregona) kuras klīnikas ir plaši pazīstamas ar samērā augstu grūtniecības pozitīvo procentu. Kopš Indija, kas ir vadošā valsts surogācijas industrijā, slēdza iespēju ražot bērnus homoseksuāliem pāriem, Oregona kļuvusi par ļoti populāru bēbīšu «kāpostu lauku» amerikāņiem, zviedriem un citu nāciju cerīgajiem vecākiem.

Pirmais puisītis Adriennei nenāca viegli. Bija vajadzīgas piecas IVF procedūras (in vitro fertilisation), un viss beidzās ar priekšlaicīgām dzemdībām, kurās mazulis gāja bojā. Toreiz viņa esot jutusies kā galīga neveiksminiece. Izgāzusi milzīgu projektu, kurā ir tik daudz iesaistīto personu. «Parasti pazīstos ar vecākiem un redzu, kā viņi ilgojas pēc sava mazuļa, cik ļoti to gaida,» uzsver Adrienne, piebilstot, ka kļūt par surogātmāti esot ļoti liels, atbildīgs un sarežģīts projekts, kāgarš ceļojums kopā ar labiem draugiem.

Adrienne ir profesionāla vecmāte un pati vada arī nelielu surogācijas biroju ASV. Tajā neauglīgajiem vecākiem atrod piemērotu surogātmāti un vienojas par noteikumiem. Piemēram, vai veikt abortu, ja mazulim konstatē Dauna sindromu vai kādas citas ģenētiskas kļūdas. Līdz šim ētiskā puse funkcionējot labi un vecākais viņas surogātbērns esot 14 gadus vecs. Pēc diviem ķeizargriezieniem, dvīņus dzemdējot, Adriennei esot jāsāk domāt par nākotni piesardzīgāk. «Mans ķermenis labi panes grūtniecību, taču ārsti iesaka vairs tikai vienu grūtniecību,» uzsver Adrienne un plāno pirmo reizi palīdzēt tikt pie bērna homoseksuālam pārim no Sietlas.

ASV par surogātmāti formāli nedrīkst kļūt sieviete, kurai nauda nepieciešama, «lai izdzīvotu», taču kompensācija paredz honorāru no 18 000 līdz 40 000 USD.

Latvijas dzemdes uz eksporta letes

Nav noslēpums, ka diezgan daudzas no pašreiz ārzemēs «strādājošajām» Latvijas sievietēm jau ilgi un sistemātiski pelna savu naudu kā surogātmātes. Galvenokārt Vācijā un Lielbritānijā, kur «negrib, lai bērnam būtu māte ar tumšu ādas krāsu. Tāpēc es, kas esmu gara auguma un gaišiem matiem, esmu ļoti pieprasīta. Tur ir vēl viena krievu sieviete no Latvijas.. Pa šiem gadiem esmu dzemdējusi vienu puiku un trīs meitenītes. (Kurzemes Vārds, 2005.05.07.) Šajā gadījumā par altruismu nav runa. Tas ir bizness no 1000 eiro un vairāk par bērna iznēsāšanu un dzemdībām.

«Liepājas Vaļas» stāsts «Kurzemes Vārdā» ir tikai viens no piemēriem, kā Indijas «īrētās dzemdes konveijeru» pārceļ uz Eiropu ar postsovjetisko valstu izejmateriālu.

Kādu pozīciju šajā jautājumā ieņemsim mēs? Vai sāksim attīstīt surogātindustrijas konveijeru un līdzās uzplaukušajam prostitūcijas biznesam Rīgā tirgosim tālāk arī Latvijas sieviešu dzemdes ārzemniekiem? Tāpat kā to šobrīd dara Indijas surogātgrūtnieču slēgtajās slimnīcās? Deli, Gujaratā vai Mumbajā sievietēm ar algu 80 eiro mēnesī šis bizness ir izdzīvošanas jautājums, un tāpēc 70% klientu ir ārzemnieki. Par «svešu grūtniecību un dzemdībām» tur maksā 1000 - 8000 eiro, un trūcīgās ģimenes stāv rindā pēc pasūtījumiem.

Vai tomēr legalizēsim surogāciju vienīgi kā altruisma projektu tikai tiem, kam nav citas izejas?

Mūsu Jānim dosim «kurvīti»?

Kā jums šķiet?