Nav noslēpums, ka viena daļa sieviešu grūtniecību garīgi un fiziski pacieš vieglāk nekā pārējās. Visas zinām, ka dzemdības nav nekas patīkams un tikai retajai no mums ir dūša šo varoņdarbu atkārtot pēc otrā bērniņa piedzimšanas, ja iepriekš viss nav gājis gludi. Nākas maksāt emocionāli, ar savu veselību un krietni patukšojot naudas maciņu.
Nav noslēpums, ka medicīnas zinātne joprojām spītīgi nepievēršas dzemdību procesa atvieglošanas pētniecībai, jo naudu fundamentālajiem medicīnas zinātnes pētījumiem piešķir kungi ar augstu statusu pētniecības hierarhijā un dzemdības nav viņu tiešā problēma. Sievietes visos laikos ir dzemdējušas «pa vecam», un kāpēc gan to neturpināt «tāpat» arī turpmāk? Tā domā daudzi, kas piešķir naudu medicīnas pētījumiem. Kā patīkamu izņēmumu šajā absurdajā zinātnes iecirtībā var minēt miljardiera Bila Geitsa (Bill Gates) prēmiju, kas paredzēta dzemdību procesa atvieglošanas pētniecībai. Runa ir par The Bill and Melinda Gates Foundation 100 000 USD, kurus saņēma Stokholmas Dienvidu slimnīcas (SÖS) virsārste Eva Vīberga-Itcela (Eva Wiberg-Itzel). Viņas pētījums saistās ar grūtnieču diagnostiku, kas palīdzēs precīzi prognozēt dzemdību ilgumu (http://www.nyteknik.se/nyheter/bioteknik_lakemedel/medicin_teknik/article3197797.ece).
Diemžēl zinātnes atklājumi šajā virzienā joprojām ir nepiedodami pieticīgi un, kā norāda Eva Vīberga-Itcela, «lielākā daļa fundamentālo zinātnes pētījumu joprojām nepamatoti diskriminē «sieviešu kaites» kā sekundāru jomu, lai gan mirstības procents dzemdniecībā joprojām ir salīdzinoši augsts». Tātad - ja bērna laišana pasaulē joprojām daudzām ir tikpat komplicēta, kā to piedzīvoja viņu «mātesmātesmāte», tad jārēķinās, ka turpinās palielināties ķeizargriezienu un «dzemdes noīrēšanas» prakse. Zinātnes ignorance bruģē ceļu bērnu biznesam laboratorijās, jo sievietes, kurām «patīk grūtniecība un pats dzemdību process», ir gatavas svešu bērnu dzemdēšanas biznesam kā dienišķajam darbam.
Vai sievietes ķermenis ir vērtība?
Prostitūcijas bizness Vecrīgā un ar to saistītā «sieviešu gaļas pārdošana» bez pievienotās vērtības, protams, devalvē sievietes ķermeni Latvijā kā vērtību. Tagad šim faktoram it kā lēni pievienojas arī surogācijas pakalpojumu attīstība pasaulē. Pagaidām, gan vienā, gan otrā gadījumā ir runa vienīgi par naudas trūkumu, kas pieprasa maksimāli dārgi pārdot savu ķermeni cita cilvēka servisam.
Joprojām tā tas ir. «Laimīgo mauku» nav, tieši tāpat, kā nav «dzemdētkāru» surogātmāšu, kas «to dara» prieka vai baudas pēc. Kā būs tālāk?
Par komerciālu pakalpojumu surogācija kļuva 20. gadsimta beigās, un pašlaik šis serviss ir atļauts tikai dažās pasaules valstīs: ASV, Kanādā, Grieķijā, Austrālijā, Lielbritānijā, Izraēlā, Brazīlijā, Argentīnā, Krievijā u.c. Lielākajā daļā Eiropas valstu surogātmātes gatavība dzemdēt citu cilvēku bērnu par samaksu nav atļauts pasākums. Latviju ieskaitot.
Kas ir surogācija? Tā ir apaugļotas olšūnas ielikšana dzemdē. Būtībā vienalga, kurā - bioloģiskās mātes dzemdē vai surogātdzemdē. Latvijā šo procesu kā neauglības ārstēšanu apmaksā valsts. Taču «pugačovām» un «galkiniem» process jāapmaksā pašiem. Nesen arī Latvijā «ir pieņemtas izmaiņas likumdošanā, kas ļauj izvest no valsts apaugļotu olšūnu. To tad var implantēt surogātmātes dzemdē citā valstī, kur arī iziet visu surogastijas programmu.» (Cālis, 13.11.2013.) Pēc bērna piedzimšanas ārzemēs sieviete, kas dzemdējusi bērnu, no mazuļa atsakās, bet «neauglīgais pāris, kas ir bērna ģenētiskie vecāki, mazuli adoptē un kļūst par viņa juridiskajiem, bioloģiskajiem un faktiskajiem vecākiem.» (Cālis, 13.11.2013.) Valstīs, kur surogācija ir atļauta, likums ir bioloģisko vecāku pusē. Bērns viņiem ir jāatdod. Latvijā par bērna māti uzskata sievieti, kas bērnu ir dzemdējusi, pat ja var pierādīt, ka ģenētiski viņa nav māte.