Viņa apkalpo aristokrātus un miljonārus. Kā ir būt sievietei - sulainei?

«Laiki mainās, un augstdzimušie ģimenes pārstāvji aizvien vairāk pietuvinās realitātei un dzīvei ārpasaulē,» izdevumam «ELLE» stāsta Anna Klēra Ravnika.

Anna Klēra Ravnika ir personīgo sulaiņu pārvaldniece Londonas viesnīcā «The Wellesley», kuru klienti ir aristokrāti, miljardieri, pasaulslavenas zvaigznes un citi VIP klienti.

Kā sāki pildīt sulaiņa amata pienākumus?

Anna Klēra Ravnika: Patiesībā es sākotnēji vēlējos būt skolotāja. No Francijas pārcēlos dzīvot uz Angliju, jo vēlējos labi apgūt angļu valodu. Sanāca, ka sāku strādāt par auklīti pie kādas pārtikušas ģimenes, jo cerēju apgūt valodu, bet viņi man lūdza tieši pretējo - ar bērniem runāt franciski. Pēc tam nāca darbs viesnīcā, kur meklēja pārzini, kas prot franču valodu.

Godīgi - kāpēc tev patīk strādāt darbu, kurā jāpakalpo citiem?

Anna Klēra Ravnika: Man patīk palīdzēt cilvēkiem - tas ir ļoti svētīgi. Kad zini, ka kādam esi palīdzējis, pārņem sajūta, ko grūti izteikt vārdos.

Jā, tas nemaina pasaules kārtību, bet uz to brīdi kādu padara priecīgu.

Patiesībā šie sīkumi turpinās un attīstās...

Kad runājam par personīgajiem sulaiņiem, pārsvarā prātā nāk vīrieši. Kā ir sievietei strādāt šādā darbā?

Anna Klēra Ravnika: Jā, sulaiņa darbs mūsdienās pārsvarā ir vīriešu dzimtes pārstāvēts. Ir bijušas reizes, kad viesi, satiekot mani,

neviļus saka: «Nekad nebiju iedomājies, ka sulainis var būt arī sieviete!» Uz ko es parasti atbildu: «Laipni lūdzu 21. gadsimtā!»

Tas nav nekas neparasts, ka personīgais sulainis saistās ar vīrieti, jo šim amatam ir ļoti sena un dziļa vēsture.

Un tomēr mūsdienās šo amatu piekopj jau daudzas sievietes...

Anna Klēra Ravnika: Jā, jo sabiedrība mainās. Piemēram, Tuvajos Austrumos tev personīgi kalpot mūsdienās nemaz nedrīkst vīrietis - to nepieļauj protokols. Pasaulē ir daudzas vietas, kur vīrieši apkalpojošā sfērā nav vēlami.

Kas tevi pašu savā darbā nereti pārsteidz no klientu puses?

Anna Klēra Ravnika: Tas, ko nekādi nevaru saprast, ir koferu daudzums,

ko klients spēj ietilpināt savā numuriņā. Mans rekords ir 16 čemodāni! Skan iespaidīgi, vai ne?

Vienmēr domāju, kas atrodas šajās ceļasomās un kāpēc tās ir nepieciešamas tik daudzas? Nereti ir arī tā, ka klienti lūdz mūs atnākt sakrāmēt čemodānu, bet tas nav iespējams, jo ir iepirktas vēl papildu mantas. Tad mums parasti jālūdz nopirkt papildu bagāžas somas.

Vai tev kādreiz ir nācies sulaines pienākumu vietā būt kā draudzenei vai psihoterapeitei?

Anna Klēra Ravnika: Protams. Es visu mūžu atcerēšos divas lēdijas. Katra no viņām bija citā laikā, bet ar abām man nācās ik dienu runāties par dzīvi apmēram 45 - 50 minūtes. Citreiz tās ir vieglas sarunas - par ceļošanu, modi, ēdienu, bet citreiz tās ir daudz intīmākas un personīgākas tēmas. Cilvēki, kas ceļo vienatnē, visbiežāk vēlas šīs sarunas ar svešinieku. Notiek mijiedarbība, un tad viņi aizbrauc.

Citreiz paliek smagi. Svešs cilvēks tev izstāsta savu dzīvesstāstu un aizbrauc...

Iztēlosimies, ka esi kopā ar Keitu Midltoni. Ko viņa gaida no tevis?

Anna Klēra Ravnika: Viņa gaida, ka esam nodrošinājuši servisu, ko solījām. Praktiskas lietas. Koferu izkrāmēšanu un sakrāmēšanu. Tu mēģini viņas ikdienas dzīvi padarīt pēc iespējas vienkāršāku, kamēr viņa šeit uzturas.

Mums ir jādomā par to, ko klientam vajag, pirms viņš par to iedomājas!

Mums ir jāprot lasīt viņu domas.

Un kas ir tas, ko nekad nelūdz darīt sulainim?

Anna Klēra Ravnika: Tas nevar būt nekas nelegāls. Ir gadījumi, kad klients jautā, bet mēs nevaram izpildīt šīs vēlmes. Lai gan mūsu atbilde būs «nē», mēs vienmēr esam iejūtīgas un saprotošas.

Vai esi strādājusi ar Kembridžas hercogu pāri Keitu Midltoni un princi Viljamu?

Anna Klēra Ravnika: Nē, tikai ar karalieni Elizabeti II. Es gan nebiju viņas privātā apkalpotāja, viņai līdzi bija savi kalpotāji, bet bija prieks viņu satikt un parunāties.

Bet tu noteikti zini cilvēkus, kas strādā ar karalisko ģimeni. Kāds ir viņu darbs?

Anna Klēra Ravnika: Viņi, kā jau saprotams, savu darbu un tā specifiku tur noslēpumā. Zinu, ka Bekingemas pilī apkalpojošais personāls strādā ļoti tradicionāli, turpretī kāds ļoti bagāts cilvēks, kas apmetas pie mums, vēlas ko daudzveidīgāku nekā personu, kas tev no rīta ar gludekli izgludina avīzi.

Ko? Vai nopietni Bekingemas pilī ar gludekli gludina avīzi?

Anna Klēra Ravnika: Sulaiņiem tas ir jādara! Taču mēs zinām, ka ziņas tiek lasītas internetā, tāpēc šis pienākums nereti atkrīt... Kā nekā ir 21. gadsimts!