Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Esmu pieradusi būt viena. Un man patīk!

Esmu pieradusi būt viena. Un man patīk!
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 13
Foto: flicke.com/Lauren Hammond

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka cilvēkam vispirms ir jābūt pilnvērtīgam, patstāvīgam, pašpietiekamam, jābūt apmierinātam pašam ar sevi, lai varētu, tā teikt, nonākt nākamajā līmenī. Jābūt vispusīgi attīstītam kā emocionāli, tā intelektuāli, lai būtu ko piedāvāt otram. Jāstāv stabili uz savām kājām, lai figūra, ko veidotu ar savu partneri, būtu divas paralēles, kas tiecas bezgalībā, nevis «jumtiņš», kura abas skaldnes balsta viena otru, bet, tikko atdalītas, sabrūk un sadalās lauskās.

Tā uzskatu joprojām, diemžēl nu esmu nonākusi pie secinājuma, kas manu sākotnējo teorēmu ne nu gluži atspēko, bet mazliet aptumšo gan. Proti, atkal jau esmu palikusi mazākumā. Taču arī tas vēl nebūtu tas trakākais – šajā agregātstāvoklī esmu pavadījusi visu savu mūžu un pie tā pieradusi. Daži to sauc par slimību un trakumu, citi dēvē par oriģinalitāti vai pat ģēnija iezīmi, jo vienmēr esmu atšķīrusies no vairākuma gan savās domās un idejās, gan uzskatos un attieksmē pret pasauli un savu vietu tajā. Nu diemžēl jāatzīst, ka beidzot saskaros ar savas oriģinalitātes ēnas pusēm.

Redziet, šodien es beidzot esmu gatava. Izstrādāta, apstrādāta, izdreijāta līdz tam pilnīguma līmenim, kas man iespējams ar savām prasmēm, spējām un man iedalītajiem instrumentiem. Esmu gatava būt kādam līdzās, viņu atbalstīt, iedvesmot, stiprināt un mierināt, un to pašu saņemt pretī.

Visa mana būtība čukst, dzied un gavilē: «Te es esmu! Nāciet! Ņemiet!»

Taču neviens nenāk, nevienam nevajag, neviens pat neapstājas un nepaskatās otrreiz. Vismaz neviens no tiem eksemplāriem, kuros es būtu ieinteresēta, – arī tikpat vai vismaz tuvu tikpat gatavos kā es pati. Neviens no viņiem nav gaidījis savu pilnbriedu, bet gatavojušies, atrodoties «jumtiņā», un atrodas tajā joprojām. Savukārt es nekad nespētu atkal nostāties taisni, ja izjauktu kādu no šiem «jumtiņiem» un ieņemtu otras skaldnes vietu.

Es atsakos liekties un locīties, lai tikai atrastos kāds, ko pielīmēt sev blakus, tikai lai būtu tā, kā ir citiem. Arī šāda piekāpšanās mani pazudinās pašas acīs, tāpēc neatliek nekas cits, kā turpināt augt, attīstīties un pilnveidoties. Vienai.

Ne jau vientulība vai drīzāk vienatne ir tā, kas mani biedē vai sarūgtina. Kā jau teicu,

viena būt esmu pieradusi un pašlaik nespēju iedomāties, ka cits stāvoklis varētu dot vairāk prieka

vai apmierinājuma. Sāpina situācija, ka nu beidzot esmu gatava, man ir tik daudz ko otram dot, bet nevienam tas nav vajadzīgs. Kādā pašlaik Latvijā izrādītā teātra izrādē ir teksts, ka vientulība ir tad, kad tev apkārt ir daudz ļaužu, visiem no tevis kaut ko vajag, bet tevi pašu nevienam nevajag. No manis nevienam neko nevajag, bet arī mani pašu nevajag. Vai tas nozīmē, ka arī man nevienu nevajag?

Ja tiešām tā, protams, neiešu jau ne kārties, ne kādam ap kaklu krist, lai tikai pierādītu pretējo. Šis ir mans dzīves ceļš, ko esmu izvēlējusies, un lielākoties ar to esmu pilnīgi apmierināta.

Interesanti gan būtu dzirdēt, vai vēl kāds ir saskāries ar līdzīgu problēmu.

I.L.

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu