Kamēr darbs eiroūnijā turpinās būt labi apmaksāts «atsēdēšanas» un «papīru pārkrāmēšanas» process, uz dalībvalstu iedzīvotāju atbalstu nav ko cerēt.
Tāpēc es nepievienojos plaši izplatītajam viedoklim par to, ka skepse pret Eiropas Savienību ir iedzīvotāju nekompetences dēstīts efekts. To producē pati Brisele ar savu nevēlēšanos uzlabot saites ar sabiedrību, ar savu negribēšanu pieskaņot darba rutīnas vēlētājiem saprotamākā formā un uzrunāt vēlētājus ārpus vēlēšanu kampaņu perioda.
Visbeidzot vainīgas ir partijas, kas Eiroparlamenta deputātu statusam izvēlas nevis «piemērotākos», bet «savējos» un «vajadzīgos» cilvēkus.
Cilvēka faktors nozīmē ļoti daudz. Pagaidām gandrīz visas mūsu partijas priekšvēlēšanu kampaņās uzsvēra to, ko viņas grasās «paņemt no Eiropas Latvijai». Tātad funkcionējot līdzīgi PSRS laika sagādniekiem, kas devās uz Maskavu, lai «izsistu» labumu savai nozarei, republikai. Daudzi tieši tāpat šodien saprot Latvijas attiecības ar ES.
Taču mūsu attiecības ar Eiropu ir daudz komplicētākas. Neesam tikai klienti un Eiropa nav tikai banka. Funkcionējošas attiecības mēdz būt atgriezeniskas. Tik vienkārši tas ir!
Pagaidām man nav nācies sastapt nevienu Latvijas Eiropas parlamenta deputāta kandidātu, kas būtu gatavs ne tikai ņemt, bet arī dot Eiropai. Ar «došanu» es šajā gadījumā saprotu nevis naudu, bet gan unikālu ideju, magnetizējošu politisko ambīciju un jaunu, progresīvu ekonomiskās izaugsmes trajektorijas iezīmējumu Eiropas kopīgajai nākotnei.
Ir pienācis laiks virzīt deputātu posteņiem valstī un kontinentā daudz spējīgākus, maģiskākus un intelektuālākus cilvēkus nekā tas darīts līdz šim.
Vai mūsu partijas to spēs - to redzēsim rudens vēlēšanās, kad ielikteņu «gribules» un «bijušo primadonnu» vietā gaidām politiķus šā vārda visīstākajā nozīmē.
Politiķus - no galvas līdz papēžiem.