Tikko noskatījos jauno filmu «Monako princese». Stāstu par Greisu Kelliju, aktrisi un vienu no ļoti nedaudzām pasaules sievietēm, kuras par savu dzīvi varējušas teikt – es satiku savu princi baltā zirgā un nokļuvu pasakā.
Vai viegli būt princesei? (6)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
…Tā ir, kad uz filmu iet ar gataviem priekšstatiem. No recenzijām un reklāmas rullīša biju gaidījusi filmu par to, kā brīva un talantīga Holivudas aktrise, Hičkoka vēsā dīva ar ugunīgo seksualitāti nokļūst simtgadīgā monarhu galmā un smok tā stīvajos reglamentos. Par to, ka pasaka, kad to piedzīvo pa īstam, izrādās pavisam citāda. Gaidīju, kā Kidmenas Greisa acīmredzot smeldzīgi raudās zīda spilvenos un daiļi slaucīs asaras batista kabatlakatiņos ar karalisko monogrammu.
Taču filma patiesībā nav par to. Aiz stilīgās sešdesmito gadu galantērijas un greznajiem pils interjeriem ir dziļš un dzīvesgudrs
vēstījums par to, ka pieņemt lietas tādas, kādas tās ir, un samierināties ar situāciju
– tas ne vienmēr nozīmē pazaudēt sevi. Reizēm tas pat palīdz atrast sevi. Ja vien spējam pieņemt dzīvi un tās noteikumus, vienlaikus piepildot ar savu individuālo saturu.
Tieši tāda izvēle filmā ir princesei Greisai. Pat vairākus gadus pēc laulībām viņa īsti nespēj iejusties galma dzīvē. Visi liekas sveši, dzīve pilī ierobežojoša, joprojām sapņos rādās Holivuda, turklāt Hičkoks atkal piedāvā lielisku lomu… Vīrs mūžam aizņemts, bērni mazi. Un vienīgais, ar ko vispār var aprunāties, ir karaliskajai ģimenei tuvs garīdznieks (neliela, bet lieliska Franka Langellas loma). Un tieši viņš gudri un neuzmācīgi dod Greisai ģeniālu padomu –
vienkārši izvēlēties neciest.
Jā, viņa var turpināt justies svešiniece, var skumt un ilgoties pēc skaistām kino lomām, turpināt atsvešināties no vīra un var pat šķirties, lai būtu pavisam brīva. Bet viņa var pieņemt šo svešo, jauno dzīvi un piepildīt ar savu pašas saturu.
Un viņa to izdara. Mācās pareizu franču izrunu, apgūst stāju un manieres. Tam līdzi mostas arī pašapziņa un drosme. Kā viņai tas viss lieti noder, nestāstīšu, lai neatklātu filmas sižeta intrigu.
Skatoties filmu, atcerējos kādu ar to it kā nesaistītu stāstu. Proti, kāpēc austrumnieku laulības kopumā ir noturīgākas nekā mūsējās – neraugoties uz to, ka nereti tiek slēgtas starp pavisam nepazīstamiem cilvēkiem, par nez kādu tur mīlestību pat nerunājot. Un tas nav tikai tāpēc, ka nedrīkst šķirties. Pareizāk sakot, tieši tāpēc, taču mazliet citādā griezumā. Proti, ja reiz -
gribi vai negribi - mūžs ar šo cilvēku ir jānodzīvo, tad jādara viss, lai tas būtu patīkams.
Ja nevar izvēlēties cilvēku, tad vismaz var mēģināt izvēlēties, kādas būs attiecības. Un ieguldīt tajās maksimāli daudz. Jo citu vienkārši nebūs. Un tad arī izdodas.
Tāds, lūk, stāsts par Greisu – vienu no retajām, kura tiešām dabūja princi. Un pēc tam izdomāja, kā svešo pasaku padarīt par savējo.
Anna