Man izteica kritiku! Kāpēc tas ir tik sāpīgi? (13)

Priekšnieks pateica, ka sanāksmes organizēšanā bija vairākas lietas, ko varēja izdarīt labāk, un tu vari pēc tam nedēļu domāt: «Esmu izgāzusies! Tā bija kritika tieši man, jo kolēģe visu izdarīja pareizi! Beidzot viņi ir sapratuši, ka nederu šim darbam, ka neko jēdzīgi nevaru izdarīt!

Viņi mani ir atmaskojuši! Kāds kauns!

Es negribu satikt priekšnieku!»
Un vēl trakāk - varbūt gadījies kā kritiku uztvert to, kas tā nemaz nav ticis domāts. Ģimenē, kur parasti gatavo sieva, vīrs, gribēdams sievu iepriecināt, ierosina: «Mīļā, varbūt brīvdienās kopā pagatavosim kaut ko garšīgu?» Savukārt sieva to uztver kā kritiku un nodomā: «Nu ja, parasti jau nav garšīgi! Viņš acīmredzot norāda uz to, ka pēdējā laikā mums vairs nav tādi kulinārie šedevri vakariņās, kā tas bija agrāk, jo tam vairs nav laika, es taču esmu atsākusi strādāt.»

Varbūt kādreiz kritika skaitījās kaut kas slikts – tāds, no kā vēlams izvairīties...

Tomēr pēdējā laikā drīzāk dominēt sācis uzskats, ka kritika ir normāla dzīves daļa, kas veicina attīstību. To jāprot sniegt, saņemt un izmantot savā labā. Regulāra atgriezeniskās saites sniegšana, kas ietver gan spēka, gan attīstāmo jomu apskatīšanu, ir kļuvusi par obligātu darba sastāvdaļu daudzos uzņēmumos. Ja jau kritika ir tik normāla un laba lieta, tad kāpēc daudziem no mums ar kritiku klājas tik grūti?
Atbildei uz jautājumu ir divas daļas. Kritika ietver gan tās izteikšanu, gan saņemšanu, un problēma var slēpties abos šajos posmos.

Kritikas izteikšana

Kritika var tikt izteikta gan konstruktīvi, gan nekonstruktīvi. Aizvainojoša, nepatiesa, pārāk vispārināta («Tu nekad nevari atnākt laikā!»), nekorekta, uz personību, nevis rīcību vērsta kritika ir vērtējama kā nekonstruktīva. Tās mērķis var būt aizvainot, izgāzt dusmas, kontrolēt (turot bailēs).
Kā tu domā, kāds efekts varētu būt šādai kritikai: «Atskaites rakstīt jūs laikam tā arī neiemācīsieties, brīnums, kā jūs tiekat galā ar citiem saviem pienākumiem! Kurš jūs vispār pieņēma darbā?»
Un kāds mērķis varētu būt šādai kritikai: «Tā ir tikai tava vaina, ka pikniks izgāzās, ja tu būtu atcerējies paņemt dakšiņas un glāzes, tad viesi nejustos jau no paša sākuma tik neērti un pēc tam tā nepārdzīvotu par pēkšņi uznākušo lietu!!!»

Reizēm arī nekonstruktīvas kritikas mērķis ir veicināt attīstību, bet tādā gadījumā kritikas izteicējs vadās pēc pieņēmuma «jo smagāka artilērija, jo labāks efekts», tomēr nebūt ne vienmēr tas tā tiešām darbojas.

Kritika var nesasniegt labi domāto mērķi, jo kritikas izteikšana ir viena no komunikācijas prasmēm un izteikt kritiku ir jāmācā

Konstruktīva kritika tiek sniegta ar mērķi, lai kritikas saņēmējs redzētu lietas, kas jāattīsta, tā ir konkrēta un korekta, izteikta par rīcību, nevis personību; tā ietver arī ierosinājumu daļu un iedrošinājumu mainīt rīcību: «Atskaitē ir divas būtiskas kļūdas, jums svarīgi iegaumēt vēl šo atskaites sastādīšanas principu, tad visam turpmāk vajadzētu izdoties un varam sagaidīt, ka šīs kļūdas neatkārtosies.» To izsakot, mēs nevelkam līdzi visus aizvainojumus, kas krājušies ilgākā laika posmā, bet runājam tikai par to, kas notiek konkrētajā gadījumā.
Vēl viena problēma var slēpties grūtībās vispār paust jebkāda veida kritiku. Tādas grūtības var radīt pieņēmumi, ka kritikas izteikšana radīs konfliktu vai ka kritizēt ir nepieklājīgi. Ir svarīgi atcerēties, ka mums ir tiesības nospraust savas robežas un norādīt uz to, ka otra uzvedība rada problēmas. Labā veidā izteikta kritika var mazināt iespēju uzkrāties spriedzei un būt labs palīgs otram, lai mainītu noteiktus uzvedības aspektus.

Kritikas saņemšana

Mācies nošķirt, vai kritika ir konstruktīva vai ne. Ja kritika ir nekonstruktīva, nepārdzīvo par to, jo atbildības bumba atrodas kritikas izteicēja laukuma pusē! Nekonstruktīva kritikas izteikšana ir viņa problēma, nevis tavējā! Tev ir tiesības konkretizēt, kas tieši kritikas izteicējam nepatīk! Tev ir tiesības atklāti nepiekrist šādai kritikai! Ja kritika ir konstruktīva, bet tev ir grūtības to pieņemt, tad laiks strādāt ar savu prasmi saņemt un atbildēt uz kritiku!
Noturīgas grūtības pieņemt kritiku visbiežāk ir cilvēkiem, kuri ir auguši un dzīvo ar pārliecību par savu nepilnvērtīgumu. Ja manu dzīvi caurauž pārliecība «es patiesībā neko nespēju izdarīt labi», tad kritika ātri tiek akceptēta («tā ir taisnība») un nozīmē to, ka «visi citi arī beidzot ir sapratuši, ka es neko nespēju izdarīt labi; viņi ir atklājuši manus trūkumus». Lai mainītu šādas spēcīgas negatīvas pārliecības par sevi, var būt nepieciešama psihoterapeita palīdzība.
Tomēr grūtībām saņemt kritiku var būt arī vienkāršāk maināmi cēloņi. Tie var būt noteikti mūsu pieņēmumi par pašu kritiku, kas ir jāmaina! Vērts mainīt tādus pieņēmumus kā «ja mani kritizē, tātad es nepatīku»; «ja mani kritizē, tātad es esmu stulba», «ja mani kritizē, tātad esmu vainīga».

Tev jāiemācās, ka kritizēta tiek nevis tava personība, bet tava rīcība!

Līdzīgi kā izsakot kritiku, arī to saņemot, ir jāmācās nevispārināt un uztvert kritiku konkrēti (nevis «es vispār neprotu rakstīt atskaites», bet «šajā atskaitē ir divas kļūdas»); meklēt kritikā ierosinājumus izmaiņām, uztvert kritiku kā turpmākā darba uzdevumus. Esi atvērta pret kritiku! Ja kritikai piekrīti, tad vainas vietā liec gatavību savu rīcību mainīt! Ja kritika ir konstruktīva, tās mērķis tiešām ir lietas attīstīt, nevis tevi nopelt! Šāda kritikas uztvere mazinās tavas negatīvās emocijas, līdz ar to ļaus neizvairīties no kļūdu labošanas un dos vietu izmaiņām.
Visbeidzot! Visvairāk cilvēki runā nevis viens ar otru, bet gan paši ar sevi.

Kā īsti ir, vai paškritikā tu vienmēr esi konstruktīva?

Ja nevari sniegt pārliecinoši pozitīvu atbildi, tad vērts konstruktīvas kritikas principus ieviest arī saziņā ar sevi! Tas ļaus ātrāk ķerties pie grūtību risināšanas un kopumā stiprinās tavu pašvērtējumu.