Nav tādas lietas kā nedaudz taisnīguma. Vai nu taisnīgums ir, vai tā nav. Un manā un manu kolēģu gadījumā, tiekot arestētiem Ēģiptē 2013. gada decembrī un tiekot apsūdzētiem par sadarbību ar aizliegtu organizāciju, taisnīgums vēl nav panākts.
Pēteris Greste: taisnīgums vai nu ir, vai tā nav
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mēs gājām cauri prāvai, kura plaši tika nosodīta kā parodija, tikām notiesāti, un mums piesprieda septiņus gadus cietumā - manam kolēģim Mohamedam Baheram papildus vēl trīs gadi cietumā par to, ka pie viņa atrada vienu vienīgu lodes čaulīti. Pat Ēģiptes apelācijas tiesa oriģinālo prāvu atzina par «kļūdainu» un «pretrunīgu» un spriedumus atcēla. Tad, šā gada 1. februārī, Ēģiptes prezidents Abdelfatahs al Sisi izraidīja mani no valsts pirms pārtiesāšanas procesa sākuma un pirmajā noklausīšanās reizē tiesā vairākas nedēļas vēlāk manus kolēģus Baheru, Mohamedu Fahmi un četrus citus mūsu lietā apsūdzētos atbrīvoja pret galvojumu.
Kaut gan mēs nezinām, kāpēc prezidents al Sisi deva rīkojumu manai deportācijai, ir grūti izvairīties no secinājumiem, ka viņš šādi reaģēja uz nebijušajiem un bezprecedenta globālajiem protestiem, kas sekoja mūsu notiesāšanai. Pagājušajā gadā miljoniem cilvēku pauda sašutumu ne tikai par to, ka bez pierādījumiem ieslodzīti trīs žurnālisti, bet par to, ko viņi uztvēra kā nodarījumu pret runas brīvības pamatprincipiem un brīvas preses lomu jebkurā sabiedrībā, kura apgalvo, ka ir demokrātiska.
Eiforijā un atvieglojuma sajūtā, kas sekoja manai atbrīvošanai, šķiet, zudis viens svarīgs fakts: ka mēs visi trīs vēl joprojām tiekam tiesāti prāvā ar neeksistējošiem pierādījumiem un ka
man atkal draud notiesāšana par tām pašām nepamatotajām apsūdzībām, lai gan šoreiz pateicoties Ēģiptes tiesu sistēmas untumam.
Pēdējā tiesas sēdē 9. maijā tiesnesis man lika ierasties tiesas priekšā, vai arī tikšu tiesāts aizmuguriski. Saskaņā ar Ēģiptes likumiem ikviens, kurš nav klāt tiesāšanas laikā, automātiski tiek notiesāts, neatkarīgi no citu procesā apsūdzēto personu likteņa. Pastāv reālas briesmas, ka tikšu notiesāts par terorismu, apsūdzībām, kuras neviens, šķiet, izņemot vienīgi prokuroru, neuzskata par pamatotām.
Lai būtu skaidrs: es nebēguļoju. Esmu ārpus Ēģiptes, un man nav iespējas apmeklēt tiesas sēdes, jo prezidents mani ir izraidījis.
Tāpēc piedāvāju sniegt liecības ar video starpniecību. Mans advokāts strādā pie tā, lai formāli lūgtu tiesu atļaut man, nododot zvērestu, liecināt, esot Austrālijā.
Tas ir neparasts, Ēģiptes tiesās, iespējams, bezprecedenta gadījums, taču parasta nav arī mūsu lieta. Vēl neviens nav ticis deportēts lietas iztiesāšanas laikā.
Taču, ja tiesu sistēmas galvenais princips ir nonākt līdz patiesībai, tad šķiet loģiski darīt visu iespējamo, lai panāktu taisnību.
Man nav nekā slēpjama, un, ja tas tiesnesim palīdzētu saprast, ka mēs nedarījām neko draudīgu, tik vien kā strādājam komandā kā profesionāli žurnālisti, esmu gatavs piekrist arī konfrontējošai nopratināšanai.
Tas droši vien nozīmētu politisku iejaukšanos, lai pavērtu ceļu, lai gan es nelūdzu neko tādu, kas ietekmētu tiesas slēdzienu.
Es vienkārši aicinu man dot iespēju sevi aizstāvēt un parādīt, ka es neesmu taisnīguma bēglis.
Tas, protams, ir nozīmīgi mums visiem trim. Mēs esam gatavi darīt visu, kas nepieciešams, lai atgūtu savu labo slavu. Taču mūsu prāva vienlaikus kļuvusi par simbolu daudz plašākiem principiem. Tagad vienkārši samierināties ar savu notiesāšanu, kaut gan praktiski vairs neesmu cietumā, būtu apvainojums ne tikai tiem, kas šajā lietā iesaistīti, bet arī miljoniem to, kas mūs atbalstīja. Visiem no ASV, prezidentam Barakam Obamam, ANO ģenerālsekretāram Banam Gimunam un Austrālijas premjeram Tonijam Abotam, kuri nosodīja mūsu ieslodzīšanu. Simtiem mūsu kolēģu (daudzi no kuriem ir mūsu konkurenti) publicēja pašbildes, kurās viņi redzami ar aizlīmētām mutēm un rokās turot plakātus ar tekstu «#FreeAJStaff». Un mūsu ieslodzījuma laikā, šī mirkļbirka tika izmantota gandrīz trīs miljardus reižu.
Mūsu prāva sadusmoja ļoti daudzus cilvēkus, taču šķiet, ka viņus īstenībā motivēja un iedvesmoja tieši mūsu mērķis. Un brīdi, kad, kā nekad vēl iepriekš, notiek uzbrukumi preses brīvībai, ir svarīgi darīt visu iespējamo, lai to aizsargātu.
Ja mums izdosies saņemt taisnīgu tiesu, atgūt labo slavu, mēs pasargāsim ne tikai paši sevi, bet attaisnosim arī visus tos, kuri stāvēja aiz mums ar tik neparastu aizrautību un apņemšanos.