Bagātība un svētība ir dažādībā

FOTO: Ingars Tenis/TVNET

Bagātība un svētība ir dažādībā un atšķirībā vīriešu un sieviešu kalpošanā. Tā intervijā portālam TVNET saka nesen mācītājas amatā ordinētā latviete Ieva Puriņa. Viņasprāt - tā kā Latvijā trūkst mācītāju, būtu tikai loģiski, ja arī pie mums atceltu aizliegumu šajā amatā iecelt sievietes. Intervijā Lielajā Piektdienā, kad kristīgā pasaule piemin Jēzus Kristus nāves, krustā sišanas dienu un reizē arī cilvēces grēku izpirkšanas dienu, runājām par sieviešu lomu ne tikai draudzē un baznīcā, bet arī sabiedrībā kopumā.

 

FOTO: Ingars Tenis/TVNET

Intervijas 2. daļa

Sacījāt, ka viens no draudzes dibināšanas iemesliem bija saistīts ar sieviešu ordināciju. Lūdzu, pastāstiet, kāpēc, jūsuprāt, arī Latvijā sievietēm būtu jāļauj kļūt par mācītājām?

Latvijas situācijā, kad mācītāju trūkst, tas būtu tikai loģiski. Sievietes ar savu kalpošanu daudzviet pasaulē ir pierādījušas, ka tas ir labi. Ja tas nebūtu no Dieva, vai tas vēl būtu?

Ir pierādījumi, ka sieviešu kalpošana baznīcai ir palīdzība un atbalsts. Nekad nedomāju, ka kāda ordinētā kalpošanā esoša sieviete ir tiekusies pārņemt varu un izspiest vīriešus no baznīcas un padarīt to par ekskluzīvu sieviešu vietu. Absolūti nē!

Bagātība un svētība ir dažādībā un atšķirībā vīriešu un sieviešu kalpošanā.

Domāju, ka mūsu draudzē divi pilntiesīgi mācītāji – es un Klāvs – ir ideāla situācija, jo vīriešiem ir viens skatījums un izpratne par lietām, bet sievietēm tā ir cita.

Kā vispār vērtējat sieviešu lomu Latvijā? Mums ir dažas augsta līmeņa politiķes un vadītājas, bet tajā pašā laikā pētījumi parāda, ka sievietes saņem mazāku algu nekā vīrieši par tādu pašu darbu. Nereti sievietes darba vairāk un turklāt vēl apvieno darba pienākumus ar mājas dzīves vadīšanu.

Tieši tā tas notiek. Tā ir diskriminācija. Tas nav pieņemami.

Kā mazināt to, ka sievieti bieži vien uzskata par otršķirīgu sabiedrības locekli?

Arī man darbā ir bijušas situācijas, kad mans vai citu sieviešu-kolēģu viedoklis netiek ņemts vērā vai arī tiek grozīts, vai ar to manipulē tikai tāpēc, ka mēs esam sievietes. Ar varu no malas neviens to nemainīs. Audzinot bērnus, ir jāmaina sabiedrības apziņa un attieksme pret lietām. Pusmūža vai vēl vecākus cilvēkus mēs no malas neizmainīsim pat ar dokumentiem, pieņemot likumus un lēmumus, jo katrs cilvēks konkrētā situācijā rīkojas tā, kā viņš to ir pieņēmis sev par labu esam.

Kāpēc rodas paradoks, ka kopumā sabiedrībā sievietes ir ļoti aktīvas un arī baznīcā sieviešu ir vairāk, taču bieži vien viņas tiek vērtētas nedaudz zemāk?

No vienas puses, mēs, sievietes, to pieļaujam – mūsu vīrieši ir tā izaudzināti, ka viņi tā var atļauties darīt. Neba visi 100% vīriešu ignorē sievietes. Ir vīrieši, kas pret sievietēm izturas ļoti koleģiāli un ar cieņu un respektu, ņemot vērā sievietes viedokli.

Bet ir citi vīrieši, kas pat neiedomājas, ka ar savu attieksmi dara sievietei pāri.

Darīt pāri emocionāli var gan darba attiecībās, gan privātajā dzīvē. Daļa vīriešu to pat neredz un nesaprot.

Vai to var mainīt?

Ja to kāds var mainīt, tad tās ir mātes, kas audzina bērnus.

Sievietes pašas?

Jā, tieši tā!

Runājam par sievietēm un to, ka viņas dažkārt jūtas kā otršķirīgas, bet nereti nākas dzirdēt par sievietēm, kuras var visu – gan mājās, gan darbā, gan ar bērniem un visu pārējo. Tādos gadījumos pazūd pat vajadzība pēc vīrieša un viņa atbildības. Viņam nav iespēju būt ģimenes galvam.

Jā, tā arī ir. Manuprāt, Latvijā ir izteikts paaudžu mantojums, ko esam saņēmuši caur audzināšanu un ģimeņu pieredzi, -

liela daļa vīriešu vispār nav vīrieši, bet gan puikas.

Viņi nav nobrieduši. Viņi nespēj un negrib uzņemties atbildību. Tā atkal ir joma, ko mēs no malas nevaram piespiest nevienu mainīt.

Lai to mainītu, vairāk jāmainās mammām vai tētiem?

Jautājums, cik bieži tēvs vispār ir bijis klāt. Dažādu apstākļu dēļ diemžēl mums ir ļoti daudz vientuļo vecāku, it īpaši mammu. Ir sāpes un problēmas, kas nāk līdzi paaudzēm. Piemēram, kā vecmāmiņas izdzīvoja pēckara laikus, kad daļa vīriešu bija gājuši bojā vai izsūtīti. Stāsti ir ļoti dažādi, bet sāpes un problēmas daudzreiz ir līdzīgas. Mūsu un nākamajām paaudzēm būs jāizdomā, kā to risināt.

Katoļu baznīcā tagad daudz akcentē tradicionālo ģimenes modeli, kurā ir vīrietis, sieviete un bērni. Kādas ir jūsu domas par to?

Tas ir ideālais modelis, bet dzīve ne vienmēr ir ideāla un tāpēc jāskatās, kādas ir iespējas. No vienas puses, gribu teikt – labāk lai bērns dzīvo netradicionālā ģimenē, kur ir mīlēts un aprūpēts, nekā bērnunamā. No otras puses – nesen bijuši pētījumi, ka diemžēl netradicionālās ģimenēs auguši bērni ir daudz nestabilāki un viņu personības veidošanās ir ietekmēta. Izpētīts, ka tā nav tā pozitīvākā pieredze. Pieņemu, ka netradicionāla ģimene, kurā ir tradicionālas vērtības, piemēram, cilvēki visu mūžu ir kopā un normāli risina attiecības, funkcionējot kā ģimene, nevis regulāri mainot partnerus, kādam bērnam var būt par svētību. Ne man tiesāt un noteikt, ka tas var būt tikai tā.

 

FOTO: Ingars Tenis/TVNET

Intervijas 3. daļa

Jūs kalpojāt Beļģijā, kas ekonomiskā ziņā ir viena no visaugstāk attīstītajām valstīm Eiropā, tāpēc pieļauju, ka cilvēki pie jums vērsās ar nedaudz citādām problēmām nekā Latvijā dzīvojošie. Vai tomēr garīgie sarežģījumi bija līdzīgi?

Pamatlietas paliek tās pašas, lai kur pasaulē mēs dzīvotu. Draudzē, kur kalpoju, vairums bija cilvēki no Latvijas, it īpaši tādi, kuri tur aizbraukuši tieši pēdējos gados.. Ņemot vērā, ka daļa cilvēku strādāja Eiropas institūcijās un bija jau iedzīvojušies Beļģijā, materiālo problēmu bija krietni mazāk nekā Latvijā dzīvojošo vidū. Bet pamatvērtības un problēmas cilvēkiem bija tās pašas – par sevi, sevis pieņemšanu un atzīšanu, savām problēmām, pietuvošanos Dievam, attiecībām ar sev tuviem cilvēkiem.

Ko jūs kā mācītāja redzat kā galveno problēmu sabiedrībā?

Problēmu ir ļoti daudz.. Bet tieši

kā Latvijas sabiedrībai un tautai mums ir svarīgi attīstīt atbildības sajūtu.

Atbildību par sevi, veselību, tuviniekiem un darbu. Luterismā ir princips, ka katrs labi padarīts darbs ir kalpošana Dievam, tāpēc katrs darbs ir jāpadara pienācīgi, godīgi un kārtīgi.

Mums jāattīsta arī sava atbildība par kopīgām lietām, piemēram, tautu, politiku. Protams, arī man reizēm gribas domāt, ka politiķi ir ievēlēti un tāpēc lai domā un lemj. Bet jāsaprot, ka politiķi arī nav visgudrie, visu redzošie un visu zinošie. Arī mums ir jāuzņemas atbildība. Gan vēlēšanās, gan pēc tām, sekojot līdzi un sniedzot savus ierosinājumus, un pievēršot uzmanību lietām, ko citi varbūt neievēro.

Ne tikai reizi četros gados iemest savu izvēli vēlēšanu urnā?

Tieši tā!

Latvijā cilvēku skaits ir ierobežots, un nebūtu pareizi cerēt uz simts praviešiem, kas nāks no malas un izdarīs perfekti, ideāli un tā, kā visiem būtu labāk. Pašiem vien ar visu jātiek galā.

Pirms iepriekšējām vēlēšanām Latvijas politikā ienāca daudz jaunu cilvēku, bet liela daļa tikpat ātri arī aizgāja.

Jā, tas ir grūts process. Nesaku, ka tas ir viegli un vienkārši. Man arī nav absolūto atbilžu uz visiem jautājumiem.

Jūs mudināt cilvēkus vairāk sekot līdzi arī politikai. Bet kā tajā visā pienākumu apjomā, kas mums katram ikdienā ir, atrast laiku garīgiem jautājumiem par dvēseli, Dievu?

Tradicionālā izpratnē un ideālā variantā mēs par Dievu iemācāmies ģimenē un svētdienas skolā, lai jau no bērnības mums būtu zināmas pamata lietas un vērtības. Ja gribam, tad vēlāk tās nostiprinām iesvētes mācībā pusaudža gados, lai tad nav jādauzās apkārt pa visu pasauli, meklējot savu es un būtību.

Iepazīstot Dievu, mēs iepazīstam sevi, un līdz ar to mums ir zināma stabilitāte.

Atzīstu, ka jaunībā, kad ir dažādas aktivitātes, Dievam var pietrūkt laika, jo ir mazi bērni un intensīvs darbs. Draudzē redzam, ka cilvēki uz baznīcu vairāk nāk tad, kad bērniem pienāk svētdienas skolas vecums. Tad vecākiem kļūst svarīgi, ko bērns iemācās par pasauli un tajā esošo. Nākamais posms ir pēc pusmūža, kad daudzi sāk vēlreiz domāt ne tikai par sevi un saviem apkārtējiem, bet arī Dievu. Ko man īsti nozīmē Dievs, ko gaidu no viņa un kas mani gaida tālāk? Vai es to varu mainīt, pielikt, atņemt?

Kā vērtējat cilvēku dažādos garīgos meklējumus? Piemēram, katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs savā laikā nodarbojies ar jogu. Cilvēki sevi un Dievu meklē dažādos veidos, ne tikai tradicionālā variantā, ko jūs iezīmējāt.

Ja cilvēks meklē Dievu, tas ir atbalstāmi jebkurā veidā. Protams, mums liekas, ka mūsu ceļš ir viens no pareizākajiem, bet tajā pašā laikā personīgi redzu, ka iespēju ir daudz un tās ir dažādas, kaut vai izvēloties kristīgo konfesiju. Ir daudz variantu: luterāņi, katoļi, adventisti, metodisti, Prieka vēsts pārstāvji. Iespēju ir daudz, nemaz nerunājot par visām pārējām reliģijām un ticībām. Uzskatu, ka mēs visi galu galā kāpjam vienā un tajā pašā kalnā. Ir tikai jautājums, pa kādu ceļu tas notiek. Noliegt pārējo, manuprāt, būtu ļoti šaurs skatījums.

Mēs esam atraduši un ticam, ka ceļš caur Jēzu Kristu ir unikāls, bet nevaru noliegt, ka cilvēki arī caur citām praksēm sasniedz garīguma līmeņus, par ko var tikai priecāties Dievam. Kristiešu atslēgas vārds ir Jēzus Kristus. Viņš mūs atšķir no citām reliģijām, kur cilvēks pats mēģina daudz ko sasniegt un izdarīt. Ir apbrīnojami, ja cilvēkam tas izdodas, kas ir zināmā mērā izredzēti. Bet caur Jēzu Kristu mūsu cilvēciskās pūles un centieni ir paņemti nost. Jēzus jau daudz ko izdarījis mūsu vietā. Mūsu uzdevums ir pieņemt to ar pateicību un sekot viņam. No vienas puses, tas ir vienkāršāk, bet, no otras puses, nolikt savu ego, tieksmes, sasniegumus, mērķus, izcilību, ne vienmēr ir viegli.

Vairums bērnu, kuru vecāki nav saistīti ar baznīcu, daudzus multeņu varoņus pazīst labāk nekā kristietībā svarīgus cilvēkus. Kā viņi parasti nonāk līdz ticībai?

Tas, ko jūs teicāt, diemžēl ir realitāte. Tas ir atkarīgs no katras ģimenes. Pasaulē un sabiedrībā informācijas ir tik ļoti daudz un cilvēki ir ar to pārsātināti, ka vecākiem ir ļoti stingri jāseko līdzi, ko bērni redz un vismaz spēj pazīt. Ja cilvēki tā vienkārši ņem pretī visu, ko pasaule dod, tad rodas jūsu minētās sekas.

Viss mums ir pieejams, bet ne viss mums ir vajadzīgs?

Tieši tā!

Intervijas turpinājumu portālā TVNET varēsiet lasīt tuvākajā laikā.

Uz augšu