Psihologi atzīst, ka, neraugoties uz daudzu agrāko aizliegumu un tabu atcelšanu, viena no mūsdienu cilvēka raksturīgām iezīmēm ir vainas izjūta. Mēs ik pa brīdim jūtamies par kaut vainīgi.
Šī stulbā, stulbā, stulbā vainas apziņa (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nezinu, varbūt jums tā nebija. Bet es no bērnības atceros to stulbo sajūtu, kad pēc kādas neveiksmes vai muļķīga starpgadījuma stundām (un citreiz pat dienām) prātā pārmalu to situāciju vēl un vēlreiz.
Kāpēc nevarēju paturēt muti ciet, kāpēc uz ballīti biju uzvilkusi tās muļķīgās kurpes,
kuru dēļ nolikos garšļaukus, un kāpēc es neatbildēju uz viņa zīmīti... Protams, tās bija pilnīgi bezjēdzīgas domas, taču vainas izjūta par savu kļūdaino izturēšanos nelika un nelika mierā.
Par laimi, dzīve iemāca par sīkumiem vairs tik ļoti necepties. Arī gudras grāmatas māca – pagātnei pagātnes vieta. Ne tajā vairs ko mainīt, ne uzlabot. Āmen.
Taču vainas izjūta kā tāda kode māk atrast atkal jaunu vietu, kur apmesties un bojāt drēbi. Tagad tā iemācījusies bojāt mūsu tagadni. Mūsdienu cilvēkam visu laiku liekas, ka viņš nav gana labs.
Viņš ir daudz izlasījis, dzirdējis, redzējis. Viņš tik labi zina, kā jāēd, cik tievam jābūt, kas jāvelk mugurā, kā jāaudzina bērni, kā jāiekārto māja. Viņš lieliski zina, kā jādzīvo, un pat to, kā jādomā. Bet dzīve, grozies kā gribi, nekad īsti neaizvelk līdz šiem standartiem. Kamēr veltām sevi karjerai, aizlaižam postā veselību. Jūtamies par to vainīgi. Kamēr sākam sakopt veselību (fitness, masāžas, atpūta), rau – par maz uzmanības veltām bērniem. Atkal ir par ko justies vainīgiem. Sākam plānot kopīgus pasākumus ar bērniem, braucam un ejam, un tad attopamies, ka simt gadus neesam izlasījuši nevienu grāmatu… Atkal iemesls vainas izjūtai. Lai ko tu darītu, vienmēr tai ir iemesls. Kā reiz teica kāda psiholoģe – mātēm, kuras izvēlas strādāt un atstāj bērnu ar auklīti, ir vainas izjūta, ka pamet bērnu, savukārt tās, kuras paliek mājās ar bērnu, jūtas vainīgas, ka degradē sevi kā personības.
Grozies kā gribi, vainas izjūta visur priekšā.
Kāda ir izeja? Neko nelasīt, lai nesagruzītu sevi ar psihologu, ārstu, dizaineru un dažādu citu guru padomiem? Diez vai tā ir izeja. Un diez vai tas vairs ir iespējams. Man personīgi palīdz kaut kur izlasīta doma – mēs katrreiz izdarām vienīgo, ko tajā brīdī varējām izdarīt. Ja izdarījām, tātad kaut kādu apstākļu dēļ labāk nevarējām.
Bet – varam rīt. Rīt varam labāk. Un tas gan ir iedvesmojoši.