Jēdziens «lielākais kretīns» oligarhiem ērtas politiskas niecības apzīmēšanai radās pēc Jūrmalas mēra vēlēšanu pirkšanas skandāla 2005.gadā. Kad neizdevās ievēlēt mēra amatā ieplānoto (jo vismaz viens no deputātiem «paņēma un uzmeta»), Tautas partijas priekšsēdētājs Andris Šķēle telefonsarunā, ko bija noklausījies KNAB, ieteica balsot par «lielāko kretīnu» mēra vietnieka amatam.
«Lielākie kretīni» ir noderīgi, jo netraucē shēmot un zagt, taču daudz vērtīgāki šim mērķim ir «šofera dēli».
Termins «šofera dēls» parādījās 2009.gadā pēc cita Latvijā savulaik ietekmīga «oligarha», tolaik satiksmes ministra Aināra Šlesera lēmuma iekārtot liela valsts uzņēmuma valdē savas dienesta automašīnas šofera dēlu, kuram nebija nekādas šādam darbam vajadzīgās izglītības, kvalifikācijas un pieredzes. Šā patronāžas tipa darboņu svarīgākās īpašības ir apķērīgums, izdarīgums un lojalitāte saimniekam. Atšķirībā no «lielākajiem kretīniem», kuri ir labi tāpēc, ka nesaprot, kas notiek, «šofera dēli» ļoti labi saprot, kas viņiem jādara, un izpilda uzdoto. Taču par ministriem tādus neliek, un arī viņi paši dod priekšroku rosībai aizkulisēs.
Ministre Reizniece-Ozola nav ne aprobežota, ne nekompetenta, un turklāt arī nevairās publiski paust savus uzskatus, kā pienākas politiķei. Intervijā LTV viņa kārtējo reizi demonstrēja spēju loģiski spriest un sakarīgi runāt. Taču sarunas beigās pārliecinoši parādīja, ka tam patiesībā nav nozīmes, ja politiķa rīcībai nav morāles un tiesiskuma principu rāmja, bet valsts interešu vietā ir «saimnieka» vēlmes un novirzes.
Meitene ar Lemberga platformu
Intervijas lielākā daļa bija veltīta dažādu vairāk vai mazāk aktuālu Ekonomikas ministrijas darbu un tematu pārcilāšanai. Ministre raiti sprieda par gāzes tirgus liberalizāciju, par ātrajiem kredītiem, par mikrouzņēmumu nodokli. Piesauca arī «ģeopolitisko situāciju», kas liekot stiprināt Latvijas drošību, tai skaitā enerģētisko, un paturēt valsts kontrolē «kritisku infrastruktūras objektu» — optisko kabeļu tīklu —, ja tiktu lemts par Lattelecom un LMT apvienošanos.
Taču it kā loģiskā un saprotamā valodā izklāstītā ministres viedokļu ēka sarunas pēdējās minūtēs sabruka kā kāršu namiņš zem viņas neticami infantilajiem skaidrojumiem, kāpēc Latvija varēja nepievienoties eiro, kāpēc viņa iestājusies Aivara Lemberga partijā «Latvijai un Ventspilij» un kāpēc neesot «korekti» apspriest viņas ballēšanos ar Putina draugu «privātā pasākumā».
Intervētājs Gundars Rēders uzdeva jautājumu, kas droši vien mulsina daudzus, kuriem arī ir grūti savienot priekšstatu par «gudru un kompetentu» politiķi ar lēmumu iestāties Lemberga partijā, — vai viņai neradās «šaubas» par partijas līderi, zinot, ka prokuratūra viņam izvirzījusi apsūdzības smagos noziegumos, tai skaitā kukuļdošanā un noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā?
Izrādās, «toreiz neradās gan, jo es biju jauna meitene, kura tikko bija sākusi strādāt Ventspils domē», un «uz kopējā viļņa un noskaņojuma es ar prieku iestājos «Latvijai un Ventspilij»», ministre paskaidroja. Apsteidzot loģisku papildjautājumu par savas jaunības rīcības vērtējumu tagad, Reizniece-Ozola turpināja: «Un nevienu brīdi neesmu to nožēlojusi. Jo tas man ir devis arī tādu labu platformu tālākām politiskām darbībām.»