Jēdziens «lielākais kretīns» oligarhiem ērtas politiskas niecības apzīmēšanai radās pēc Jūrmalas mēra vēlēšanu pirkšanas skandāla 2005.gadā. Kad neizdevās ievēlēt mēra amatā ieplānoto (jo vismaz viens no deputātiem «paņēma un uzmeta»), Tautas partijas priekšsēdētājs Andris Šķēle telefonsarunā, ko bija noklausījies KNAB, ieteica balsot par «lielāko kretīnu» mēra vietnieka amatam.

«Lielākie kretīni» ir noderīgi, jo netraucē shēmot un zagt, taču daudz vērtīgāki šim mērķim ir «šofera dēli».

Termins «šofera dēls» parādījās 2009.gadā pēc cita Latvijā savulaik ietekmīga «oligarha», tolaik satiksmes ministra Aināra Šlesera lēmuma iekārtot liela valsts uzņēmuma valdē savas dienesta automašīnas šofera dēlu, kuram nebija nekādas šādam darbam vajadzīgās izglītības, kvalifikācijas un pieredzes. Šā patronāžas tipa darboņu svarīgākās īpašības ir apķērīgums, izdarīgums un lojalitāte saimniekam. Atšķirībā no «lielākajiem kretīniem», kuri ir labi tāpēc, ka nesaprot, kas notiek, «šofera dēli» ļoti labi saprot, kas viņiem jādara, un izpilda uzdoto. Taču par ministriem tādus neliek, un arī viņi paši dod priekšroku rosībai aizkulisēs.

Ministre Reizniece-Ozola nav ne aprobežota, ne nekompetenta, un turklāt arī nevairās publiski paust savus uzskatus, kā pienākas politiķei. Intervijā LTV viņa kārtējo reizi demonstrēja spēju loģiski spriest un sakarīgi runāt. Taču sarunas beigās pārliecinoši parādīja, ka tam patiesībā nav nozīmes, ja politiķa rīcībai nav morāles un tiesiskuma principu rāmja, bet valsts interešu vietā ir «saimnieka» vēlmes un novirzes.

Meitene ar Lemberga platformu

Intervijas lielākā daļa bija veltīta dažādu vairāk vai mazāk aktuālu Ekonomikas ministrijas darbu un tematu pārcilāšanai. Ministre raiti sprieda par gāzes tirgus liberalizāciju, par ātrajiem kredītiem, par mikrouzņēmumu nodokli. Piesauca arī «ģeopolitisko situāciju», kas liekot stiprināt Latvijas drošību, tai skaitā enerģētisko, un paturēt valsts kontrolē «kritisku infrastruktūras objektu» — optisko kabeļu tīklu —, ja tiktu lemts par Lattelecom un LMT apvienošanos.

Taču it kā loģiskā un saprotamā valodā izklāstītā ministres viedokļu ēka sarunas pēdējās minūtēs sabruka kā kāršu namiņš zem viņas neticami infantilajiem skaidrojumiem, kāpēc Latvija varēja nepievienoties eiro, kāpēc viņa iestājusies Aivara Lemberga partijā «Latvijai un Ventspilij» un kāpēc neesot «korekti» apspriest viņas ballēšanos ar Putina draugu «privātā pasākumā».

Intervētājs Gundars Rēders uzdeva jautājumu, kas droši vien mulsina daudzus, kuriem arī ir grūti savienot priekšstatu par «gudru un kompetentu» politiķi ar lēmumu iestāties Lemberga partijā, — vai viņai neradās «šaubas» par partijas līderi, zinot, ka prokuratūra viņam izvirzījusi apsūdzības smagos noziegumos, tai skaitā kukuļdošanā un noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā?

Izrādās, «toreiz neradās gan, jo es biju jauna meitene, kura tikko bija sākusi strādāt Ventspils domē», un «uz kopējā viļņa un noskaņojuma es ar prieku iestājos «Latvijai un Ventspilij»», ministre paskaidroja. Apsteidzot loģisku papildjautājumu par savas jaunības rīcības vērtējumu tagad, Reizniece-Ozola turpināja: «Un nevienu brīdi neesmu to nožēlojusi. Jo tas man ir devis arī tādu labu platformu tālākām politiskām darbībām.»

Viņasprāt, partijas līderis Lembergs esot «vienkārši izcils» pilsētas vadītājs un «saimnieks». Bet Ģenerālprokuratūras apsūdzības viņam smagos noziegumus esot «blakus jautājums», par kuru nedomājot neviens no tiem, kuri strādā Lemberga «komandā». «Jauns cilvēks pirmajā darbavietā pēc augstskolas beigšanas... — domāju, ka ģenerālprokurors ir cilvēks, kurš vismazāk nodarbina viņa prātu, un līdzīgi bija arī man, protams.» «Vispār par to nedomāju,» viņa pielika kategoriski nepārliecinošu punktu šai pašas izvirzītajai Lemberga priecīgi pastulbo jauniešu teorijai.

Reizniece-Ozola spilgti ilustrē vadāma bezprincipu karjerista tipu, kam paša mērķi attaisno jebkādus sava «saimnieka» līdzekļus, noziedzīgus ieskaitot. Ne jau velti Lemberga jaunā superzvaigzne politikas kuluāros tiek minēta kā viņa favorīte premjerministres amatam, ja pašreizējā valdība kristu (iespējams, pēc darījuma par nākamo Valsts prezidentu). Intervijā ministre parādīja, ko šādā «saimnieka» interešu laukā ir vērtas viņas frāzes par «ģeopolitisko situāciju» un «valsts drošību».

Privātā ģeopolitika

Reizniece-Ozola bija kopā ar Lembergu prasījusi referendumu par Latvijas pievienošanos eiro un arī tagad šauboties, vai Latvijas iestāšanās eirozonā bija pareizais solis. «Mans viedoklis nav mainījies,» viņa paziņoja. «Vai tad kaut kas traģisks būtu noticis, ja mums nebūtu šobrīd eiro?»

Acīmredzot interviju noskatījies arī bijušais finanšu ministrs Andris Vilks. Viņš tviterī trešdien rakstīja: «Kad ar Dombrovski lūdzām ZZS atbalstu eiro, viņu acīs redzējām tukšumu un dolārus. Ko par to dosiet? Ļoti nesavtīgs valstiskums.» Un par pašreizējo ģeopolitisko situāciju, kurā, kā uzskata Reizniece-Ozola, ar Latviju ārpus eirozonas nebūtu noticis «nekas traks»: «Ja Latvija nobītos un vienīgā Baltijā neieviestu eiro, mēs atrastos Kremļa inspirētā baumu jūrā par lata devalvāciju un banku bankrotiem.»

Toties Ventspils «zaļais vīriņš» varētu ziņot Krievijas vēstniekam, ka viņš, nevis «NATO okupanti», kontrolē situāciju Latvijā. Un rīkot dzīres ar Kremļa oligarhiem.

Tikpat «ģeopolitiski» kā par eiro bija ministres skaidrojumi, kāpēc piedalījusies kopā ar vīru, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktoru Andri Ozolu valsts uzņēmuma «Latvijas dzelzceļš» valdes priekšsēdētāja Uģa Magoņa dzimšanas dienas bizantiski pompozajā svinēšanā Rundāles pilī pagājušajā nedēļā, kurā galvenais viesis bija «Krievijas dzelzceļa» prezidents Vladimirs Jakuņins.

Neesot korekti «detalizēti analizēt privāta pasākuma viesu sarakstu», viņa aizrādīja. «Tā ir Magoņa kunga un Jakuņina kunga partija, un es varu būt vērotāja, bet vērtēt, vai ir pareizi, ka viņš to partiju spēlē, nebūs korekti,» teica šahiste Reizniece-Ozola.

Magonis ir bandinieks Vladimira Putina sāktajā impērijas atjaunošanas «partijā», ko Latvijas valdības pārstāve Reizniece-Ozola mēģina iztēlot par privātu. Ukrainā šī politika izpaudusies kā Krimas aneksija un karš valsts austrumos ar tūkstošiem upuru, bet Latvijā pagaidām notiek tikai kā «hibrīdkarš» par Kremlim labvēlīgu valsts politiku. Spriežot pēc atsevišķu ministru runātā un arī darītā, rezultāts, šķiet, ir Kremlim labāks, nekā varētu spriest pēc Latvijas valdības oficiālajiem paziņojumiem.

Jakuņins ir tuvs Putina sabiedrotais kopš VDK laikiem un viens no galvenajiem Krievijas «antifašistiem» jeb impērijas atjaunošanas projekta ideologiem un īstenotājiem. Viņš ir «Svētā Andreja fonda» (jeb, kā to dēvē neoficiāli, «ortodoksālo čekistu ordeņa») un «Krievijas nacionālās slavas fonda» prezidents, kā arī fonda «Russkij mir» (Krievu pasaule) valdes loceklis un koordinē Kremlim draudzīgu partiju darbību Eiropā.

Pērn ASV iekļāva Jakuņinu «melnajā sarakstā» kopā ar vēl vairākiem Putinam īpaši pietuvinātiem Krievijas varenajiem. Vērst pret viņu sankcijas mēģināja arī Eiropas Savienība, taču tieši Latvijas politiķi un diplomāti to neļāva izdarīt.

(Satiksmes ministrs Anrijs Matīss septembrī uzstāja: «Tas ir Latvijas interesēs, lai «Krievijas dzelzceļš» netiktu iekļauts ES sankciju sarakstā.» Bet pēc balles Rundāles pilī, kurā Matīss arī dancoja, viņš ciniski skaidroja, ka Jakuņinam «nav nekādu ierobežojumu pārvietoties Eiropas Savienībā» un viņa ierašanās Latvijā esot attiecību ar Krieviju «labs rādītājs».)

«Kāpēc šobrīd jāuzdod arī tādi jautājumi par Jakuņina kungu?» nesaprot Reizniece-Ozola. Nudien, varbūt nebūtu korekti uzdot jautājumus par valsts ārpolitikas principiem un valsts drošību jaunai meitenei, kura par to «vispār nedomā». Taču viņa ir arī valdības ministre, un nopietni jābažījas, kādi var būt politiķes lēmumi, kurus viņa pieņem ar jūsmu par saimnieka Lemberga izcilību, vienaldzību pret iespējamajiem noziegumiem un neizpratni par Putina draugu bīstamību Latvijai.