Man patīk 8. marts. Visvairāk tāpēc, ka svētki. Jo svētku mums ir maz. Sēru dienu pietiek, bet svētku pamaz. Tāpēc esmu par 8. martu visās nozīmēs. Un arī tajā – vissenākajā. Tajā, no kā viss sākās.
Par tulpēm un vīriešiem (3)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vakar atgriezos no Briseles, kur žurnālisti tika iepazīstināti ar pavisam svaigu pētījumu. Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra veikusi nopietnu, visas kopienas valstis aptverošu pētījumu par to, kas īsti Eiropā notiek ar vardarbību pret sievietēm. Man nekad nav bijis sevišķu ilūziju par to, ka vardarbība pret sievietēm notiek tikai kaut kur tur, tālu tumsonīgajās trešās pasaules valstīs, tomēr šie skaitļi pārsteidza. Izrādās, katru dienu Eiropā septiņas sievietes mirst tieši vardarbības dēļ.
Tas nozīmē, ka viņas vai nu tiek piekautas ģimenē, vai izvarotas, vai tamlīdzīgi. 21. gadsimtā! Eiropā!
Pētījums arī uzrāda, ka aptuveni trešdaļa sieviešu ES valstīs kopš 15 gadu vecuma ir pieredzējušas fizisku un/vai seksuālu vardarbību tādās vai citās izpausmēs. Diemžēl Latvijas rādītāji šajā jomā ir virs vidējā Eiropas Savienībā. Labā ziņa ir tā, ka Latvijā gaidāmas būtiskas likumdošanas izmaiņas par pagaidu aizsardzību pret varmācību – tās stāsies spēkā jau marta beigās. Un arī ES cītīgi turpināšot pilnveidot attiecīgo likumdošanu.
Atzīšos, sēžot Eiroparlameta ēkā un klausoties par likumiem vardarbības ierobežošanai, mani pārņēma dalītas izjūtas.
Protams, esmu par. Loģiski, ka tādiem likumiem jābūt – kaut vai tāpēc vien, lai cilvēki to uztvertu nopietni. Kaut vai tāpēc, lai neliktos, ka sievietes piekaušana uz ielas ir noziegums, bet vardarbība pret sievu vai meitu ģimenē tāds sadzīvisks strīdiņš vien ir.
Vienlaikus bija jādomā par to, ka
mēs visi – gan vīrieši, gan sievietes – esam ļoti saistīti ciešām, bet vienlaikus trauslām saitēm.
Ka vīrietis, kas paceļ roku pret sievieti, patiesībā pats ir ļoti ievainots cilvēks, kas vardarbībā meklē un atrod mierinājumu savām kaut kad cirstajām brūcēm. Protams, tas ir viltus mierinājums, un tomēr. Savā ziņā viņam šī vardarbība ir veids, kā stutēt savu pašapziņu - jo vīrietis ar veselīgu pašapziņu nekad nebūs vardarbīgs pret sievieti.
Tāpēc, protams, likumdošana – tas ir labi un vajadzīgi. Taču man liekas, ka ar to būs daudz par maz. Un, iespējams, labākais veids, kā cīnīties pret vardarbību pret sievietēm, ir… vīrieši ar veselīgu pašapziņu. Tas galu galā arī ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā viņas vispār darīt laimīgas.
Dīvainā kārtā iznāk, ka tieši
tosts «Par vīriešiem ar veselīgu pašapziņu!» varētu būt ļoti piemērots 8. martā!
P.S. Šis ir Eiropas Parlamenta video par cīņu pret vardarbību pret sievieti: