Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kara otrais gads: terors un Ņemcovs

Borisa Ņemcova piemiņai cilvēki noliek ziedus slepkavības vietā Maskavā netālu no Kremļa FOTO:

Pirms astoņām ziemām, 2008. gada saulainā maija vakariņu laikā ar opozīcijas politiķi runājoties par šo un to, tajā skaitā par Kremļa saimnieka spējām noturēties, vairāk prātoju, kuram no mums būs vairāk taisnības attiecībā uz premjera un prezidenta amata rokādēm, nevis par mana sarunu biedra nākotnes izredzēm kļūt par savas valsts vadītāju, tomēr noteikti nepieļāvu, ka tā būs mūsu pēdējā tikšanās reize un par viņu būs jādomā nevis kā pierasts - ar smaidu par patmīlīgu, lepnu, dzīves baudas pazīstošu cilvēku ar visām savām cilvēciskajām vājībām, - bet kā par simbolu robežšķirtnei, kā autoritāra valsts, kura atbalsta starptautisko terorismu, tomēr pāriet savu Rubikonu, vēršoties pati par teroristisku organizāciju, sasaucoties ar savu šaušalīgo, melno totalitāro pagātni. Atceroties Borisu Ņemcovu.

Pirms astoņdesmit gadiem izpildīja nāvessodu latviešu komunistei Mildai Draulei. 1934. gada 29. decembra laikrakstā Pēdējā brīdī redzam rakstu «Noslēpumainie trīsdesmit punkti», kur burtus slēpjoši punkti apsūdzībā ir kādas valsts nosaukums un kāda diplomāta uzvārds, kurš it kā esot uzpircis slepkavu Nikolajevu, pamatojoties uz paša un sievas Mildas Draules čekā iegūtām «liecībām», lai nogalinātu populāro Ļeņingradas boļševiku partijas sekretāru Sergeju Kostrikovu jeb Kirovu. Izrādījās, ka šie anonīmie punkti bija Latvijas konsuls Padomju Savienībā Georgs Bisenieks, kas sajaukts kopā ar teroristu grupām, fašistiem, angļu spiegiem, trockistiem, zinovjeviešiem un greizsirdības motīvu. Smoļnija darbinieces Draules sakarā visi kopīgi mudinājuši, finansējuši un organizējuši harismātiskā Kirova nāvi. Par vainīgiem Augstākās tiesas priekšsēdētājs, arī latvietis Vasīlijs Ulrihs atzina arī pašu Mildu, viņas māsu Olgu, māsas vīru Romānu Kulišeru, blakus dzīvokļa kaimiņieni; konstatēja, ka radi Latvijā ir tirgotāji, vainoja Mildas cietumā esošo brāli, kā arī notiesāja trīspadsmit citus ar lietu galīgi nesaistītus cilvēkus. «Izmeklēšana» piecos procesos secināja, ka nošaujami ir 17 cilvēki, ieslogāmi 76, izsūtāmi 30. Pēc tam izsūtīja vēl 988 vainīgos no politbiroja locekļu Zinovjeva un Kameņeva partijas iekšējās opozīcijas. Bez šiem svarīgākajiem pēc Kirova slepkavības izsūtīja vēl apmēram 12 tūkstošus sociāli bīstamo elementu. Tad sākās nopietnāka «Kirova plūsma», kurā represēja ap 40 tūkstošiem cilvēku, radās jauns sugas vārds – trockistiski-zinovjeviskā teroristiskā grupa. Vēlāk sākās viens no divdesmitā gadsimta baisākajiem genocīdiem, Lielais terors, kurā nošāva vien pēc dažādiem aprēķiniem no 0,6 līdz 1,2 miljoniem.

Vainīgi Kirova noslepkavošanā bija visi, kas gadījās pa rokai, izņemot vienu cilvēku, kam par konkurenta, saņemoša vairāk balsu partijas kongresos par ģenerālisimusu, nāve bija acīmredzami izdevīga, –Staļinu. Atbilstoši mūsdienās: jau šobrīd ir vienalga, kādu izmeklēšanu veiks Vladimira Putina vadīta starptautiskā terorisma atbalstītājvalsts, īpaši, ja atbilst patiesībai, ka pats «personiski uzraudzīšot, lai izmeklēšana būtu ātra, pilnīga un taisnīga». Putina publiskā uzvedība pēdējās stundās tik spilgti atgādina Staļina uzvedību Kirova slepkavības lietā, ka nevilšus prasās šausminošas aizdomas, vai viņš tīšām nepriecājas par iespēju nesodīts izspēlēt šo līdzību. Lietuvas prezidente precīzi ir uztvērusi šo niansi – slīgšana atpakaļ totalitārisma terorā pret savu tautu.

Fakts ir skaidrs un drausmīgs – ass, aktīvs, starptautiski pazīstams bijušais Putina opozicionārs, bijušais valdības vadītāja vietnieks ir publiski, brutāli nošauts pie Kremļa sienām dienu pirms opozīcija gatavojās plašai demonstrācijai «Pavasaris» pret režīmu un Krievijas jau gadu ilgstošo karu ar Ukrainu. Pēc tam, kad pēdējā intervijā reiz Jeļcina plānotais pēctecis pauda tiešas bažas par savas dzīvības apdraudējumu no Putina puses tādēļ, ka iebilst pret Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Ja Eiropas un civilizētās pasaules valstu elites kaut ko vēl nesaprata, kad no Krievijas armijas ieročiem krita tūkstoši savu tēvzemju aizstāvju, nevainīgu civiliedzīvotāju, sieviešu un bērnu Gruzijā un Ukrainā, kad Krievijas armija notrieca civilās aviācijas lidmašīnu ar malaiziešiem un austrāliešiem, skarot ar savu karu visu pasauli, tad tagad jau ir pēdējais brīdis pamosties. Signāls ir pilnīgi skaidrs.

Simboliski, ka staļiniskā imperiālisma stila Lielais Maskavas upes tilts, uz kura notika slepkavība, ir celts 1937. gadā Lielā terora laikā. Terora akts uz betona Lielā Maskavas tilta sūta betoncietu ziņu Eiropas politiķiem: «Jūs nošaus.»

Kāpēc tie paši ļaudis, kas pirms desmit gadiem stāstīja par rietumniecisko Krieviju, kas pirms pieciem gadiem klāstīja, ka Gruzijas scenārijs nav atkārtojams slāvu valstu starpā, kas pirms gada piesardzīgi neredzēja karu, tagad negrib ticēt, ka varētu organizēt atentātus pret Eiropas līderiem? Ļaunumam, kuram nav baušļa neizraisīt bezjēdzīgu brāļu tautu karu, droši vien ētikas kodeksā nav ieviesies paragrāfs, ka pašu opozīcijas politiķus drīkst nogalināt vai pieļaut nokaušanu, bet Eiropas Savienības valstu līderu slepkavības gan nevar organizēt, jo tā nav glīti.

Protams, lielāko Rietumu pasaules valstu un valdību vadītāji var uzskatīt, ka spēcīgie specdienesti viņus pasargās, lai gan atentātos bojā gājuši ir no ASV prezidentiem līdz Zviedrijas premjeriem. Taču jautājums ir ne par miesassargiem, bet par to, uz ko ir acīmredzami gatavs Kremļa saimnieks. Nav argumentu, kuru dēļ, piemēram, Eiropas Savienības augstā pārstāve Federika Mogerīni varētu būt droša, ka kādu dienu nepamodīsies morgā, kāda «zaļā cilvēciņa», «serbu studenta» kā pie erchercogiem, «turku algotņa» kā pie pāvestiem vai pierastā «psihes slimnieka» turp nosūtīta. «Cilvēciņa», kurš formāli nebūs saistīts ar Maskavas ļaunuma asi, tāpat kā, visticamāk, Ņemcova nogalināšanas izpildītājs. NATO valsts? Piedodiet, smieklīgi: Itālijā pašā notiek daudzas politiskas slepkavības. Turpinot tik aizmigušā veidā, kādā Eiropa pavadīja pirmo kara gadu, Rietumu politiķi Kremļa tēmēklī pakāpeniski grupēsies divu veidu mērķos – pirmie kaitinoši traucēkļi, bet otrie, galvenokārt uzpirktie un citādi pārvilinātie, – lieki liecinieki.

Politiskā elite gan nebūs viena terora tēmēklī. Diez vai ukraiņi pirms diviem gadiem savos baisākajos murgos iedomājās ļaunuma impērijas atjaunoto karu, izdedzināto zemi un bēres. Par šo perspektīvu attiecībā uz sevi var padomāt katrs Latvijas skolotājs, ārsts, pārdevējs, students, politiķis, skolēns vai pensionārs. Bulgakova cienīga likteņa ironija, ko trāpīgi apliecinājis, piemēram, pazīstamais rakstnieks Jūlijs Lācis savā iekšlietu ministra karjerā: Sātanam un Kremlim piemīt īpašība savus pakalpiņus aprīt pirmos. Tas tiem, kas cer izkalpoties un jau šobrīd to demonstrē. Nodevējus un lieciniekus likvidē.

Ja Borisa Ņemcova noslepkavošanu uzskata par sakritību, lidmašīnas MH-17 notriekšanu par nejaušību, tad arī Ukrainas karš un Ukrainas valsts eksistence jāuzskata par nenozīmīgu nejaušību. Ja tomēr skatās patiesībai acīs, tad ir jāatzīst dienas kārtībā pavisam citi jautājumi, ne kā šobrīd tos redz vai deklamē Eiropas valstu vadītāji.

Risināmais jautājums nav miers, pamiers vai stabilitāte Ukrainā. Pat ne Krimas atdošana Ukrainai, Abhāzijas - Gruzijai, Piedņestras - Moldovai un Austrumprūsijas tam, kam tā pienākas. Risināmais ir Krievija.

Eiropas valstis ir nokavējušas daudzas saprātīgas darbības, par kurām rakstīju jau pirms gada un pusgada, – visaptveroša Krievijas ekonomiskā blokāde, aizliegums visiem valsts dienestā esošajiem Krievijas Federācijas pilsoņiem ierasties Eiropas Savienībā, ja nepieciešams, attiecinot to uz privātpersonām, rīcība, lai masveidā atteiktu tūrisma un biznesa vīzas privātpersonām, veiktu finanšu transakciju ierobežošanu, barjeru uzlikšanu tranzītam, gaisa telpas slēgšanu pasažieru un kravas lidmašīnām, īstenotu kuģu inspekcijas un arestus. Šīs darbības tāpat kā Krievijas atslēgšana no starpbanku elektroniskās norēķinu sistēmas, interneta traucēšana, lidojuma aizlieguma zonu noteikšana, iespējams, tāpat būs jāveic. Tikai sankciju mērķis nevar būt kaut kādas kosmētiskas un mikroskopiskas piekāpšanās Ukrainā. Šajā kontekstā nemaz neanalizēju Latvijā veicamo jebkuru Krievijas Federācijas valsts kontrolē esošo elektronisko plašsaziņas līdzekļu, īpaši televīziju, retranslācijas un propagandas programmu izmantošanas aizliegumu, interneta adrešu bloķēšanu un šīs retranslācijas veikšanas kriminalizēšanu – šīs ir uz Latvijas valsts drošību vērstas darbības, kas pašreizējos apstākļos ir leģitīmas, samērīgas un nepieciešamas, kas bija jāveic jau pirms gada un kas ierobežo vārda brīvību, pamatojoties uz Satversmē ietvertām demokrātijas tiesībām sevi aizstāvēt. Valsti apdraudošas retranslācijas kriminalizēšana Latvijā uz sankcijām pret Krieviju neattiecas.

Vismaz pašiem, Latvijas nacionālajā līmenī ir jāatzīst, ka ekonomisko, diplomātisko un citu nemilitāro darbību mērķis ir radikāla Krievijas pārveidošana, cilvēktiesību atjaunošana, federalizēšana, atbruņošana un demokratizēšana. Likvidējot Krievijas Federāciju kā starptautiskā terorisma atbalstītāju, kā potenciālo atomkara izraisītāju un cilvēces vēsturē lielākās nelaimes draudu. Lai to veiktu, ir jāsniedz mierīga, līdzsvarota, tomēr nepārprotama ziņa, ka Rietumu pasaule no Krievijas pilsoniskās sabiedrības paliekām, no saprātīgajiem cilvēkiem varas ešelonos gaida ātru Vladimira Putina atcelšanu no visiem amatiem ar jebkuriem līdzekļiem, šīs personas un līdzgaitnieku tiesāšanu, diktatoriskā prezidenta amata likvidēšanu, kā arī demokrātiskas parlamentāras konstitūcijas izveidi un iekārtas, kas respektē starptautiskās tiesības un cilvēktiesības, ieviešanu.

Nejauki izklausās pēc iejaukšanās Krievijas iekšējās lietās? Latvijā dzīvojot jājūt – to nedarot, Krievija iejauksies mūsu iekšējās lietās, katrā pilsētā, ciemā, skolā, autobusā un dzīvoklī. Un atkal kādu nošaus.

Lai viegls debesu ceļš, Boris Ņemcov, ceru un ticu, ka vismaz Tava nāve nebūs veltīga.



Uz augšu
Back