Ģimenes stāsts: Ingas un Egila apbrīnojamā pieredze

FOTO: No personīgā arhīva

Bērni sagādā tik daudz prieka un gandarījuma! Tā intervijā portālam TVNET saka Inga Dzērve, kura kopā ar vīru Egilu ģimenē audzina piecus bērnus. Sieviete atgādina, ka vecāki ir bērnu spogulis - bērni mācās no pieaugušajiem, viņus vērojot. Valentīndienas nedēļā piedāvājam nelielu ieskatu šīs kuplās ģimenes dzīvē.

Lūdzu, iepazīstiniet TVNET lasītājus ar savu kuplo ģimeni, kurā aug pieci bērni!

Kupla ģimene nerodas vienā dienā un nerodas arī vienā mēnesī, bet mūsu abu dzīves sagriezās tik tālu kājām gaisā, ka, iespējams, tieši tā arī notika - par kuplu ģimeni kļuvām ātri. Kā to var izdarīt? Sākot no gala un aizmirstot līdzšinējo. Tā kādā dienā pēc šķiršanās ar Artusa (5) un Marisas (3) tēti vienkārši kopā ar Egilu nolēmām veidot to, ko tajā brīdī varēja saukt par «kāpēc gan ne?». Egilam arī bija dēls Adrians (8 gadi) no iepriekšējām attiecībām, un pagājušajā vasarā sagaidījām arī savus kopīgos bērniņus - dvīnītes Adriju un Andretu. Tā it kā visai strauji un tomēr laiku pa laikam piebremzējot, radās mūsu kuplā ģimene.

Vai varat raksturot savu ikdienu? Ko dara pieaugušie, ko - bērni?

Mūsu ikdiena ir viens liels skrējiens. Un kāpēc gan lai tas tāds nebūtu, ja pa abiem kopā audzinām tieši piecus bērnus? Tad nu arī uz piecām debespusēm katru dienu nākas izskrieties. Rīta pirmā daļa pieder man - mammai, kas visus mīļām un vienlaikus straujām kustībām purina augšā un palīdz saģērbties, pabrokastot un sagatavoties brīdim, kad jādodas uz dārziņu. Tālāk skrējienu turpina tētis, kas skolnieku nogādā skolā un bērndārzniekus bērnudārzā. Tad sākas viņa darbs darbavietā un turpinās mans darbs mājās pie datora, kas tiek apvienots ar dvīnīšu čubināšanu. Jau pusdienlaikā atgriežas skolnieks, un turpinām darboties kopā. Pusdienošana, mājasdarbu izpilde (sāku atcerēties ne tikai reizrēķina burvību!), darbs man, vakariņu gatavošana un pārējo sagaidīšana mājās.

Ja katram no mums nebūtu savi pienākumi mājās un darbā un bērniem nebūtu dienas režīma, mūsu dzīve pavisam noteikti būtu jāraksturo ar vārdu haoss.

Un jūs domājat, ka arī mūsu ierastajā ikdienas skrējienā haosa noteikti nav? Nekā nebija! Jūs esat dzirdējuši, kā tas ir, kad it kā daudzmaz klusā vidē ierodas divi bērndārznieki, kas mēģina pēc iespējas skaļāk sasveicināties ar skolnieku, mammu un nupat aizmigušajām māsām? Un iedomājieties, kā reizi pa reizei viņi ne tikai draudzīgi apskaujas, bet arī pasaka viens otram: «Es tevi vairs negribu redzēt!» Bet tas pāriet tik ātri, un viņi atkal ir labākie draugi!

FOTO: no personīgā arhīva

Kādi ir galvenie jūsu ģimenes kopējie rituāli? Kā svinat svētkus?

Man patīk mūsu gulētiešanas rituāli lielajiem bērniem.

Ja domājat, ka tēti neprot lasīt priekšā un viņiem nemaz nav vērts to darīt, jūs kļūdāties atkal.

Jā, lasām uz maiņām, un reizēm man smiekli nāk, istabā dzirdot, ka lielie bērni nevis iet gulēt, bet spiedz no sajūsmas, jo tētis lasa pasaku, personāžu vārdus nomainot uz mūsu ģimenes bērnu vārdiem.

Un vēl feini ir vismaz 3-4 reizes nedēļā vakaros ar bērniem parotaļāties, palīmēt, pazīmēt, izvilkt plastilīnu no trauka vai atcerēties, cik forši ir spēlēt dambreti vai likt puzles.

Svētki mūsu mājās, kopš visi esam kopā, ir kļuvuši vēl neparedzamāki un vienlaikus jautrāki, jo gatavojamies vēl jaudīgāk! Katra bērna dzimšanas diena ir kas ļoti, ļoti īpašs. Pa kluso tiek gatavoti apsveikuma plakāti, sienu rotājumi, dāvanas - ne tikai veikalā iegādājamas, bet arī pašu gatavotas. Noteikti ir arī kūkas, un, ja nesanāk pašai izcept vai pagatavot, priecājos par Adrijas un Andretas omes vai tantes sarūpēto. Bet vienmēr man patīk tas trakais stresiņš, kad viss tiek cepts, gatavoti tiek bērniem piemēroti kārumi, uzkodas, augļi, dzērieni. Kāpēc? Ja jūs ieraudzītu to jebkura bērna skatienu, kad viņš ienāk it kā no āra istabā un pamana, ka ballīte var sākties! Bērns ir sajūsmā - galds klāts kārumiem, visapkārt pārsteigumi, rotājumi, un visi mīļie arīdzan tepat!

FOTO: no personīgā arhīva

Kā bērni savā starpā satiek? Vai mājās ir daudz kašķu un strīdu, vai tomēr dzīvojat saticīgi?

Ja kāds man saka par citu ģimeni vai citiem bērniem «tie nu gan ir mežoņi, neaudzināti, kaušļi», tad man gribas teikt - nevienā ģimenē bez sadzīviskiem strīdiņiem neiztikt. Un, ja mēs visu laiku citiem sakām - «mums gan tā nav», «pie mums bērni ir labi audzināti», nu padomājiet kārtīgi - te nav nekāda sakara ar audzināšanu un - vai drusciņ tagad nemelojat sev?

Arī mūsu ģimenē bērni ir gan draudzīgi, gan arī reizēm sastrīdas. Jāsaka, pagaidām gan tādu lielu strīdu vai kautiņu nav bijis, un es esmu priecīga par to, ka esam iemācījuši un turpinām mācīt, ka otram ir jāatvainojas un arī godīgi jāatzīst, jāprot pieņemt savas jūtas.

Tev ir jāsaka, ka esi dusmīgs! Tev ir jāsaka, ka esi sajūsmā!

Neko nevajag krāt sevī, lai neaugtu iekšējs aizvainojums. Un ticiet, jo vairāk atradīsies vakaros laika, lai ar katru drusciņ parunātos, padarbotos kopā, jo mazāk viņi arī savā starpā strīdēsies.

FOTO: no personīgā arhīva

Kas ir galvenās lietas, ko vēlētos savos bērnos ieaudzināt?

Mēs varam vienmēr banāli runāt par to, ka bērniem jāmāk mīlēt un viņiem tas ir jāieaudzina, bet tajā pašā laikā es no visas sirds varu teikt un atgādināt -

mēs esam bērnu spogulis, bērni mācās no mums, mūs vērojot.

Un labākais, ko bērnu tētis (vai ģimenes tētis) var darīt tieši bērnu labā, ir mīlēt savu bērnu mammu. Bērni to redz. Iemācās. Un vēlāk tīri dabiski zina tam visam lietojumu.

Protams, pieklājība, cieņa vienam pret otru, līdzjūtība ir tā, kas arī noteikti ir jāieaudzina. Un arī tas notiek caur tīri sadzīviskām situācijām, nevis tā mākslīgi. Tā mākslīgi kaut ko iemācīt ir ļoti grūti. Tieši tāpēc bērni, būdami mazi, vislabāk mācās rotaļās - nepiespiestā veidā.

Varbūt varat atklāt svarīgākos principus, kā izturaties viens pret otru un bērniem?

Mēs rājamies! Nē, es jokoju! No vienas puses it kā joks, no otras - nav jau arī samelots, mums sanāk sarāt bērnus, bet tas negūst virsroku pār prieku un pozitīvismu, kuru vienmēr izmantojam komunikācijā viens ar otru. Tie pat nav principi, tās nav iestrādātas darbības. Tā ir vēlme katru dienu aprunāties, uzzināt, kā otram iet (nevis pieklājības pēc, bet ar patiesu interesi), tā ir vēlme samīļot otru. Jo tieši mīlestība, tātad - pozitīva attieksme, sapratne un pretimnākšana ir tas, ko vajag mums visiem. Vienalga - liels vai mazs.

FOTO: no personīgā arhīva

Kas ir jūsu kā vecāku lielākais izaicinājums, apzinoties, ka atbildat par tik daudziem bērniem?

Izdzīvot dienu mierīgi, sagaidīt vakaru bez apsārtušām acīm un nolikties gulēt bez drebinošās sajūtas «tūlīt kāds celsies» :). Tas tā, pasmaidīšanai. Patiesībā lielākais izaicinājums ir prast noturēt ģimeni formā, pieņemt vienam otru, lai arī kas notiktu, un darīt visu tā, lai pat pēc neilga laika sprīža varētu tomēr ar gandarījumu atskatīties uz paveikto bērnu labā.

Man patika reiz psihoterapeites Diānas Zandes teiktais par labām mammām, es to varētu attiecināt, pārfrāzējot uz labiem vecākiem.

Labi vecāki ir tādi, kas pirmos dzīves gadus tomēr velta bērniem.

Dzīvot sev - mēs to vienmēr pagūsim. Es pati kādreiz esmu teikusi - kad bērns tev pienāks, paraustīs aiz rokas un teiks: «Mammu, paskaties, re, kāds putniņš!» - un tu viņam teiksi: «Pagaidi, man tagad nav laika», reizēm vajadzētu saprast - jā, bērns var pagaidīt. Bet putniņš negaidīs, aizlidos un, iespējams, ne tu, ne bērns tādu vairs neredzēsiet.

FOTO: no personīgā arhīva

Jūsu jaunākajām dvīnītēm ir nepilns gadiņš, bet jūs sacījāt, ka turpināt strādāt no mājām. Kā spējat apvienot rūpes par bērniem un algotu darbu? Vai izdodas atrast laiku arī sev?

Kurš teica, ka es spēju apvienot? :) Es reizēm spēju un reizēm nespēju, bet nepieciešamība nopelnīt ir vienmēr, jo bērni aug te un tagad, katram no viņiem kaut ko vajag te un tagad.

Un arī es nekad neesmu gribējusi stāvēt uz vietas un kaut ko gaidīt.

Laiku sev, saprotams, atrast nav viegli, kamēr dvīnītes ir mazas. Bet teikšu, kā ir, - vīrs ir mans lielākais atbalsts šajā ziņā, un reizi pa reizei izdodas tomēr ne tikai atrast laiku sev, bet pat aizbraukt ar lielajiem bērniem. Piemēram, reizi mēnesī uz teātri, apmeklēt kādu pasākumu. Tāpat liels atbalsts mums ir vīra mamma, kas mums pat ir devusi vairākas brīvas stundas, lai mēs abi sarīkotu paši sev randiņu. Un tas ir forši!

Palīdz arī vīra māsa, kas atbrauc ciemos un palaiž mani izvēdināt galvu vārda pārnestā nozīmē vai vienkārši ļauj man nesteidzīgā solī pašai aiziet uz dārziņu pēc lielajiem bērniem, lai kopā pļāpājot dotos mājās jau ar jauniem spēkiem.

Vai diviem pieaugušajiem ir viegli uzturēt tik kuplu ģimeni? Kā risināt finansiālos jautājumus?

Nekas nav viegli, un nekas nav grūti! Pēdējā laikā bieži dzirdu apzīmējumu «jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt». To arī cenšamies īstenot. Mēs abi strādājam.

FOTO: no personīgā arhīva

Iepriekš demogrāfijas veicināšana tika pasludināta par vienu no valsts prioritātēm. Vai reālajā dzīvē jūtat valsts atbalstu savai daudzbērnu ģimenei?

Savā mazpilsētā gāju uz tieši vienu no «demogrāfijas veicināšanas sludināšanas» pasākumiem, kas pats pēc būtības man ļoti patika, jo bija iespējams ne tikai dzirdēt «mēs darīsim to un to», bet arī apskatīt brīnišķīgā fotogrāfa Valtera Poļakova foto darbus. Dzirdēju tekstus attiecībā uz mājokļa jautājumu lielām ģimenēm, kas bieži vien zemu oficiālo ienākumu dēļ un arī apgādājamo skaita dēļ nevar tikt pie hipotekārā kredīta. Bet jūs jau zināt, ka pateikt, nenozīmē darīt.

Un tieši mūsu sāpīgais mājokļa jautājums ar saviem nosacījumiem kļūst aizvien skaudrāks un skaudrāks...

Kā atbalsta valsts, to, protams, katrs var uzzināt VSAA mājaslapā, izlasot vairāk par jaunajiem nosacījumiem attiecībā uz ģimenes valsts pabalstu, kas paredz, ka no šā gada 1.janvāra par otro, trešo, ceturto... (utt.) saņemsim vairāk. Mums gan vēl ir jāgaida uz šo atbalstu vesels pusgads, jo ģimenes valsts pabalstu maksā no bērniņa gada vecuma. Tātad šobrīd saņemam par vecāko meitiņu mazliet vairāk nekā 11 eiro mēnesī «pa virsu».

Kādi valsts atbalsta pasākumi, jūsuprāt, daudzbērnu ģimenēm būtu visvajadzīgākie?

Ziniet, ko vairums daudzbērnu ģimeņu vēlas? Pirmkārt, cieņu no sabiedrības puses, jo ļoti daudzas ģimenes, kas ir daudzbērnu, joprojām tiek uzskatītas par maznodrošinātām ģimenēm. Patiesībā maznodrošinātam būt jau nav nekāds kauns. Kauns būtu sēdēt rokas klēpī salikušam un nepārtraukti gaidīt, kad tev kāds visu gatavu saliks priekšā un uzcienās ar putukrējumu zelta karotē, atceroties pieklājīgi pēc tam vēl muti tev noslaucīt. «Daudzbērnu» nenozīmē «slikti». Jā, gadījumi ir visādi.. Bet es tā kopumā. Man patīk vairāk domāt pozitīvi tomēr!

Ļoti daudz ģimeņu vēlas izjust vairāk ģimeni atbalstošo «pasākumu».

Tādus kā: NOZĪMĪGAS kultūras pasākumu atlaides, sabiedriskā transporta atlaides, medikamentu un ārstniecības pakalpojumu atlaides, kā arī - atlaides pārtikas preču veikalos. Jā, kopš ir «3+ Ģimenes karte», ļoti daudzi vecāki var izmantot dažādas daudzbērnu ģimenēm pienākošās atlaides, taču joprojām pakalpojumu sniedzēji ne pārāk aktīvi reklamē, ka pie viņiem daudzbērnu ģimenes tiek tiešām gaidītas. Un bieži vien arī atlaides tiek piedāvātas veikalos, kuros liela daļa ģimeņu cenu dārdzības dēļ pat neieskatītos, kur nu vēl, ja runājam par tādas 10% atlaides izmantošanu.. Lai gan - ir arī ļoti daudz interesantu un daudzveidīgu piedāvājumu, tiesa - pārsvarā tie ir galvaspilsētā.

FOTO: no personīgā arhīva

Esmu dzirdējusi, ka jaunie vecāki saka - ja pabalsti būtu lielāki, mūsu ģimenē būtu vairāk bērnu. Ko jūs teiktu šādiem cilvēkiem? Kāpēc, jūsuprāt, ir vērts laist pasaulē vairāk nekā vienu bērnu, neskatoties uz nelielajiem pabalstiem?

Nu tas gan ir tā absurdi - pabalsts nav tas, kas mudina radīt bērniņus. Galu galā - cik ilgi valsts tevi «apdāvina» ar šo pabalstu? Gadu? Pusotru?.. Bet cik ilgi ir jāaudzina, jāskolo, jāģērbj bērns?

Pabalsts, manā skatījumā, ir kā «paldies» mums, vecākiem, par to, ka mēs šeit esam, mēs šeit dzīvojam. Mēs, protams, vienmēr varam gribēt saņemt «tā kā Igaunijā» vai «tā kā Anglijā»... Bet - kādas tur ir mēnešalgas un kādas šeit?

Bērnus mēs neradām, lai vecākie bērni pieskatītu jaunākos.

Bērnus radām sev. Tā ir mūsu atbildība. Bet es no savas pieredzes varu teikt - esmu laimīga, ka man ir brālis un mazā māsa pašai. Man tā ir kā Dieva dāvana. Un, lai gan mēs neesam visu bērnību dzīvojuši vienā dzīvoklī, mēs ļoti daudz ko kopā esam mācījušies, mēs esam ar dažādām grūtībām tieši kopā tikuši galā, kas ir mūs vienojis, padarījis par stiprākām personībām un, jā, - iemācījis mums, cik svarīga ir ģimene.

Kad mūsu bērni kādreiz sastrīdas, viņiem, tāpat kā man manā bērnībā, uz brīdi droši vien šķiet - kaut tā otra «briesmoņa» nemaz nebūtu. Bet, kad kopā ar kādu no bērniem kaut kur aizbraucu, tie, kas palikuši mājās, nevar sagaidīt, kad atgriezīsimies. Un tā ir forša sajūta.

Vai jūs vispār mudinātu jaunos vecākus domāt par lielu bērnu pulciņu? Kāpēc?

Ja tā nav pārgalvība, neapdomība, neizpratne par rīcības sekām, tad kāpēc vispār ne? Nemaz - ir slikti. Maz - jau drusciņ labāk. Mazliet vairāk - vēl mazliet labāk. Bet vēl vairāk - ideāli!

Un jā, viņi ļoti daudz ko iemācās viens no otra un ļoti daudz ko iemācās kopā. Ziniet, ar kādu sirsnību es katru reizi skatos, kad

mans vecākais puika, ienākot veikalā, vienmēr piesaka, ka izvēlēsies kaut ko garšīgu nevis TIKAI SEV, bet arī māsai, ģimenes vecākajam bērnam?!

Kādas, jūsuprāt, ir svarīgākās lielas ģimenes priekšrocības?

Nu - mums nav garlaicīgi! Mēs kopā augam un vienlaikus varam izbaudīt dažādus augšanas un attīstības līmeņus. Jā, mums ir vairāk izdevumu, iespējams, kā citiem. Bet mums ir daudz vairāk ienākumu. Es gan nerunāju par tādiem kontā sajūtamiem ienākumiem, bet par tādiem ienākumiem kā bērnu neviltotā mīlestība, pieķeršanās tieši mums.

FOTO: no personīgā arhīva


Vai saskatāt arī kādus mīnusus tajā, ka jums ir tik kupla ģimene un daudz bērnu?

Mīnusi? Ko kurš uzskata par mīnusiem. Vajadzīga lielāka telpu platība, ko īrēt. Varbūt vairāk kāds pievērš uzmanību tieši negatīvā ziņā, smīnot, he - nu, kā tad tagad tiekat galā, kad jums tik daudz? Vai meklējot kādas «utis kažokā»... Bet tie ir sīkumi. Tie pat nav mīnusi. Vienkārši jāmāk ir būt lepnam un priecīgam par to, kas tev ir. Ģimene. Un tiem, kas par to smīn, iespējams, nav nokārtota pat personīgā dzīve, nav noķerta tāda īsta laimes sajūta.

Vai jūs pati nākat no kuplas ģimenes un vai iepriekš domājāt, ka jums būs tik daudz bērnu?

Nu - izauguši esam mēs ar brāli, aug vēl pirmklasniece - māsa. Vīrs arīdzan ir no trīs bērnu ģimenes. Es vienmēr esmu gribējusi VISMAZ trīsbērnu ģimeni, un, protams, par to domājot, tu nekad nevari zināt, kā tas viss ir īstenībā, jo visu laiku jau nav tikai svēts miers un harmonija. Tad droši vien mēs visi paliktu apātiski. Vajag arī asumiņu, mazliet haosa, un tomēr - daudz prieka un mīlestības.

Kas jums ikdienā sagādā vislielāko prieku un gandarījumu?

Vīrs un bērni! Tiešām, katru dienu.

Kad beidzot pēc pusvieniem naktī aizmigušas dvīnītes un mums abiem atrodas spēks papļāpāt, pajokot un vispār atviegloti nopūsties «fūuuu, visi guļ, klusums un miers!» - tad tas ir gandarījums. Bet es tagad smejos - gandarījums ir dzirdēt uzslavas no skolotājas skolā, ka ģimenes vecākajam sāk parādīties arī labas atzīmes. Gandarījums ir dzirdēt no meitas, ka tas, ko abas iepriekšējā vakarā vēlu esam kopā gatavojušas dārziņam, ir paticis ne tikai viņai un novērtēts ar «tu man esi vislabākā mamma pasaulē». Gandarījums ir dzirdēt, ka mans vecākais saņēmis dārziņā uzslavas par to, ka viens no retajiem jau četru gadu vecumā mācējis īsus vārdiņus izlasīt... Gandarījums un prieks ir redzēt, kā ar jauniem dažādiem attīstības sasniegumiem iepriecina arī mazās dvīnītes.

Bet pats foršākais vienmēr ir dzirdēt «mammīt, es tevi ļoti, ļoti mīlu» un to patiesi arī just.
Uz augšu
Back