Latvijas slavenākā kaķu dresētāja – viņu pazīst visā pasaulē (35)

Vispirms Annas kundze pastāsta, kā nokļuvusi Rīgas Cirkā. Tas noticis 1964.gadā. Šā gada oktobrī viņa atzīmēs 50. gadadienu, kopš pārkāpts Rīgas Cirka slieksnis. Toreiz astoņpadsmitgadīgā daudzsološā akrobāte izturēja lielu konkursu, kurā uz 15 darba vietām pretendēja ļoti daudz mākslinieku, sportistu un citu jaunu cilvēku.

Annas tēvs toreiz jokojis, ka meita sākumā pildījusi bumbiņas funkcijas – cirka mākslinieki, demonstrējot dažādus trikus, mētājuši jauno un vieglo meiteni šurpu turpu.

Annas mamma bijusi pret meitas vēlmi uzstāties cirkā, bet tētis gan atbalstījis viņas aizraušanos. Par grāmatvedi strādājošais tētis respektējis meitas izvēli un mierinājis sievu – ja Annai cirkā neveiksies, viņa meklēs citu nodarbošanos un mūsu atbalstu, bet mēs nevaram stāvēt priekšā viņas lēmumam.

Traumas liek mainīt dzīvi

Tad pēc dažu gadu intensīvas darbošanās cirkā Anna saprata, ka pienācis laiks kaut ko nopietni mainīt savā dzīvē. Viņa bija guvusi ļoti nopietnas traumas, pat operēta.

Tad kāds cirka režisors ieteicis pamēģināt spēkus kaķu dresēšanā. Sākumā Annas attieksme bija pilnībā noraidoša – viņa uzskatīja, ka kaķi nepadodas dresūrai. Taču režisors mudinājis kaut vai pamēģināt. Viņa piekritusi. Tomēr

Annas rakstīto priekšnesuma scenāriju tā laika cirka nozares vadītāji atzina par neiespējamu

un lieku valsts naudas tērēšanu. Labi, ka Maskavā pie varas nāca jauns cirka ministrs, kurš atļāva Annai šo priekšnesumu iestudēt kā eksperimentu, jo tajā laikā kaķu dresūra un uzstāšanās cirkā nebija īpaši izplatīta.

Annas kundze stāsta, ka jau no pirmās dienas viņa mācījās kopā ar kaķiem. Vēl tagad viņa nelabprāt sevi dēvē par kaķu dresētāju. Drīzāk viņa esot kaķu skolotāja un mamma.

Kaķi viņas skatījumā ir īpaši dzīvnieki, to uzvedība, raksturs un attieksme pret cilvēkiem ir pilnīgi citādāka nekā citiem dzīvniekiem.

Piemēram, suņi jau kopš pirmās dienas cilvēku uzskata par savu saimnieku un pavēlnieku, turpretī kaķi ir daudz brīvāki. Annas kundze smaidot stāsta – varētu būt, ka kaķu mamma mazajiem kaķēniem rāda uz cilvēku un stāsta, ka

kaķi atļaus cilvēkam dzīvot kaķiem blakus.

Šāda attieksme jaušama arī pieaugušu kaķu uzvedībā, jo kaķi nevar piespiest kaut ko darīt pret viņa gribu. Lai gan dažkārt cilvēkiem šķiet, ka kaķi nav pārāk gudri, Anna ir citās domās. Šie dzīvnieki saprotot vairāk, nekā cilvēki domā.

Anna pret kaķiem izturējās ļoti īpaši, ar lielu mīlestību. Šķiet, ka kaķi to juta un dresētājai ļoti pieķērās. Sieviete viņus baroja un apkopa tik rūpīgi, ka īpašā saikne ļāva izveidot īpašus priekšnesumus. Neskatoties uz dažādām pēkšņām kaķu provokācijām un niķiem, Anna viņus prata vadīt.

Cilvēku provocēšana ir daļa no kaķu uzvedības.

Ceļojoša cirka māksliniece

Stāstot par kaķu dresētājas dzīvesveidu, Annas kundze vispirms skaidro, ka viena priekšnesuma iestudēšanai nepietiek ar dažām nedēļām vai mēnešiem.

Viena snieguma slīpēšanas procesā paiet gadi, taču skatītāji vēlas redzēt dažādus trikus. Tāpēc cirka mākslinieki ir spiesti braukāt apkārt un meklēt jaunu publiku.

Latvijas cirka māksliniece izbraukājusi gandrīz visu pasauli.

Viņa vēl tagad lepojas ar saviem neatkārtojamiem numuriem, sasniegumiem un publikas atzinību. Uz skatuves vienlaikus darbojās 18 kaķi.

Publika to uztvēra kā kaut ko īpašu, jo darbošanās ar tik daudziem kaķiem vienlaikus bija ļoti sarežģīta. Jāiegulda daudz laika un liels darbs, lai no parasta piesardzīga mājas kaķa izveidotu cirka mākslinieku, kurš nebaidās no publikas, aplausiem, prožektoru gaismām.

Cirka mākslinieces dzīvesveids

Kādreiz cirka mākslinieku ceļošana bija pavisam citādāka nekā mūsdienās, kad ir dzīvnieku pārvadāšanai un mākslinieku dzīvošanai piemērotas kravas automašīnas un «kemperi». Kādreiz pārvietošanās notika pat preču vagonos, kur arī dzīvoja, gatavoja ēst un mēģināja.

«Kādreiz mēs, cirka mākslinieki, dzīvojām kā liela ģimene, bet tagad viņi ir vairāk savstarpēji atdalījušies,» viņa salīdzināja un piekrita, ka mūsdienās valda lielāka konkurence un tāpēc darbs var būt stresaināks un grūtāks.

Toreiz visi kopā mēģinājuši vēl ilgi pēc pusnakts, turklāt katrs centies apgūt pēc iespējas dažādākas prasmes. Piemēram, viņas gadījumā - ne tikai dresēt kaķus, bet arī žonglēt. «Mēs visi viens otram palīdzējām,» Anna raksturoja jaunības darba apstākļus, akcentējot, ka darba grafiks bija ļoti saspringts.

Kādreiz arī sabiedrības attieksme pret cirku un tajā strādājošajiem bija citādāka. Padomju laikā dzīvojošajiem cilvēkiem cirks ļoti patika un interesēja, un cirka izrādes biļetes izķēra ļoti ātri, Annas kundze atminas. Tagad biļetes ir kļuvušas dārgākas un tāpēc daudzi cilvēki ekonomisku apsvērumu dēļ nevar atļauties apmeklēt cirku, kaut arī to mīl. Arī tagad cirku apmeklē specifiska publika – kam cirks iepaticies vienreiz, tas nāk arī otrreiz un trešo reizi.

Cirka māksliniece novērojusi, ka bieži vien, redzot dzīvnieku trikus un apskatot viņus tuvāk, apmeklētāji kļūst ļoti emocionāli. Pat pieaugušie – mammas, tēti, vectētiņi un vecmāmiņas - uzvedas kā bērni, cenšoties kaķus palutināt ar našķiem un visi vienā balsī mēģinot kaķus pielabināt.

Cirka manēžā skan tikai kaķu pielabināšanas saucieni: «Kis, kis, kis!»

Taču kaķi pie svešiem dodas nelabprāt. Viņi drošāk jūtas pie savas «mammas» jeb saimnieces, kam uzticas un par kuru ir pārliecināti.

Tagad Annas kundze ir pensionāre un jau astoņus gadus vairs neuzstājas. Tomēr cirku viņa apmeklē bieži. «No cirka nevaru nekur tālu aiziet. Tas ir manā dvēselē,» viņa saka un skaidro, ka visi kādreizējie cirka mākslinieki laiku pa laikam apmeklē cirku.

Viņas ikdiena paiet kopā ar četriem pensionētiem cirka māksliniekiem. Tikai tad, kad viņa stāsta, kā rūpējas par šiem četrkājainajiem pensionāriem, saprotu, ka viņa runā par kaķiem. Viņi laika gaitā kļuvuši kā ģimenes locekļi.

Annas kundze zina stāstīt par ģimenēm, kurās ar cirka mākslu nodarbojas vecvecāki, bērni, mazbērni, īsāk sakot – visa dzimta. Taču viņas pašas ģimenē ir citādi. Gan viņas vecākiem bija citas profesijas, gan viņas meita izvēlējusies citu dzīves ceļu. Viņa ir psiholoģe.

Lai gan Annas kundze savā laikā gribējusi, lai meita uzstājas cirkā, viņa priecājas par atvases izvēli darīt dzīvē citas lietas, nevis iet mammas profesionālajās pēdās, jo cirka mākslinieku darbs nav viegls. Tā ir dzīve ar dažādiem mīnusiem: daudz pārbraucienu, liela sportiskā aktivitāte, klimata pārmaiņas, nelielas algas, dažādas traumas.

Cirka māksliniekam nav ideāla dzīve.

Sarunas noslēgumā Anna atsauc prātā kādu etīdi no jaunības. Bērni pēckara gados lūdzas mammai: «Lūdzu, nopērc mums konfektes!» Mamma atbild: «Konfektes ir tik dārgas!» Bērni atbild: «Tas nekas, ka konfektes ir dārgas, tāpat apēdīsim!»