Tā nenogurst apgalvot abas karojošās puses Kijevā, uzsverot, ka «par katru cenu» esot jāizvairās no asinsizliešanas. To pašu deklarē arī iesaistītie - Putina Krievija un Barrozu Eiropas Savienība.
Turpinās monotona proputiniskā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča «skaidrošanās» ar parlamenta trijām lielākajām opozīcijas partijām, kas pārstāv ES labvēlīgu līniju, ar Vitālija Kļičko grupējumiem, bet rezultātu šiem varas dialogiem joprojām nav. Vai šo iznākumu varējām paredzēt? Jā, varējām. Pēc protestētāju neveiksmīgajiem decembra mēģinājumiem gāzt Ukrainas valdību un prezidentu (21., 24., 30. novembrī, 1., 3., 8., 17., 31. decembrī, 1., 10., 16., 19., 22. - 26. janvārī) ir skaidrs, ka šoreiz ar vecajiem PSRS ieročiem varai neizdosies apklusināt pūli, kas vēlas pieslieties Eiropas ūnijai, nevis Putina reanimētajai impērijai.
Vienu brīdi likās, ka vecā - belzienu, pļauku sistēma nostrādās. Taču tā nenotika. Eļļu ugunī ielēja pats Janukovičs, kurš strauji «pieņēma» vienpadsmit jaunus likumus, kas faktiski aizliedz masu protestus Maidanā. Oranžā revolūcija ar šo brīdi iekļuva melnajā sarakstā. Pēc tam Ukrainas parlaments zibenīgi ieviesa vēl dažus likumus, kas pēc Krievijas parauga ierobežo personu brīvību publiski izteikties, organizēties un paust savus uzskatus. Starp citu, pat ukraiņu mobilo telefonu lietotājiem tagad jāreģistrē sava «zelta zivtiņas karte» varas institūcijās, jo «Lielais brālis» grib sekot visur, sodot par katru nepareizu soli vai vārdu. Šāds varas «manevrs» (pēc novembra notikumiem Maidanā) izskatījās pēc pārāk primitīva postsovjetiska «gājiena». Domāts laikam bija «piegriezt skrūves», bet iznāca ukraiņu nokaitināšana ne pa jokam.