Dzeramais ūdens, kas mūsu mājās tek no krāna, ir ļoti līdzīgs, ja ne identisks kvalitātes ziņā tiem ūdeņiem, ko pērkam veikalos. Tikai ir viena galvenā atšķirība: veikalā par to pārmaksājam 1000 reizes. Ūdens bizness ir izdevīgs, tas nu ir skaidrs, bet marķējumu, kas norādītu, kāds ir ūdens sastāvs pirms tā apstrādāšanas un pēc, uz dzeramā ūdens pudelēm veikalos nav. Savukārt Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) uzskata, ka šādiem marķējumiem nav jābūt, jo veikalos jau uz pudelēm esot skaidri pateikts - dzeramais ūdens, avotu vai minerālūdens.
Veselības inspekcijai trūkst naudas, lai veiktu pilnvērtīgas dzeramā ūdens pārbaudes
Veselības inspekcijas Sabiedrības veselības nodaļas vadītāja Solvita Muceniece skaidro, ka dzeramā ūdens kvalitāte Latvijā ir vērtējama kā laba. Vienīgā problēma - tajā ir pārāk daudz dzelzs. Latvijā tiek pārbaudīti ap 200 dzeramā ūdens paraugu gadā.
«Paraugu skaits nav tik liels, lai vispārēji varētu secināt, cik laba kvalitāte ir ūdenim dažādos Latvijas reģionos,» uzskata veselības speciāliste. Viņasprāt, būtu jāņem 400 līdz 500 paraugu gadā, lai visaptveroši varētu runāt par kopējo dzeramā ūdens kvalitātes situāciju.
Latvijas lielajās pilsētās dzeramā ūdens kvalitāte ir ļoti laba. Tomēr Muceniece pauž, ka problēmas ar ūdens kvalitāti ir mazajās ūdens apgādes sistēmās: liels dzelzs daudzums, nepatīkama garša, rūsas krāsa un duļķainība.
Lai šīs iepriekš nosauktās problēmas atrisinātu, pietrūkst ap 60 000 EUR.
Veselības inspekcija uzrauga tika to ūdeni, kas patērētājiem tek no krāna.
Latvijā dzeramā ūdens kvalitāte pakāpeniski uzlabojas
«Ūdens kvalitāte katrā mājā var atšķirties,» norāda speciāliste. Tā galvenais iemesls - nolietoti ūdens piegādes cauruļvadi. Veselības inspekcija bieži izskata iedzīvotāju sūdzības un tiek veiktas dzeramā ūdens pārbaudes. Tomēr kopumā Latvijā ūdens kvalitāte pakāpeniski uzlabojas.
Krāna ūdens no veikalos tirgotā pudeļu ūdens gandrīz ne ar ko neatšķiras
«Dzeramo ūdeni jeb krāna ūdeni bieži veikalos tirgo pudelēs. Tā iedalījums ir atšķirīgs, bet kvalitātes rādītāji ir tādi paši kā krāna ūdenim,» stāsta Veselības inspekcijas nodaļas vadītāja.
Katram cilvēkam ir jāsaprot, kāds ūdens viņam ir vispiemērotākais. Speciāliste norāda, ka tiem cilvēkiem, kam ir problēmas ar nierēm, pārsvarā nav vēlams uzturā lietot minerālūdeņus vai tieši pretēji, vēlams. Viņasprāt, pareizākais ir cilvēkiem dzert to ūdeni, kas garšo, remdē slāpes un ir patīkams.
«Cilvēkiem jābūt informētiem, kāds ūdens tiek piedāvāts,
lai informācija nebūtu maldinoša,» pauž Muceniece.
Pēc Veselības inspekcijas teiktā, kopumā ūdens kvalitāte minerālūdieņiem, avotu ūdeņiem un dzeramajam ūdenim īpaši neatšķiras. Vienīgā atšķirība ir krāna ūdenim, kas veic garo ceļu līdz patērētājam caur ūdensvadiem, kas reizēm bojā tā kvalitāti. Krāna ūdens arī ir pazemes ūdens, izņemot Rīgu, kur ūdens tiek ņemts no Daugavas.
Pudeļu ūdeni veikalos, kas ir līdzīgs krāna ūdenim, tirgo aptuveni 1000 reizes dārgāk
«Dzeramā ūdens izmaksas attiecībā pret pudeļu ūdeni ir 1 pret 40, jeb veikalos to tirgo 40 reizes dārgāk. Atšķirība ir grandioza,» stāsta Veselības inspekcijas speciāliste.
Savukārt «Rīgas ūdens» pārstāvis Artūrs Mucenieks TVNET norāda, ka 1 kubikmetrs jeb
1000 litri dzeramā ūdens ar pievienoto vērtības nodokli maksā 0,76 EUR.
Atšķirība mērāma 1 pret 1000.
Veselības inspekcija skaidro, ka pudeļu ūdeņi visās valstīs ir dārgi.
Mucenieces prāt, iedzīvotājam sākumā jācenšas pierast pie krāna ūdens, jo Latvijā pudeļu ūdens patēriņš jeb tā iemīļošana ir pārspīlēta. Turklāt viņa atbalsta, ka uz pudeļu ūdeņiem veikalos jābūt īpašam marķējumam, vai tas tika attīrīts un kāds ir tā saturs.
PVD: uzņēmumiem jāuzņemas atbildība par sava dzeramā ūdens kvalitāti
PVD kontrolē tos ūdeņus, ko izmanto pārtikas aprites uzņēmumos.
«Uzņēmumiem ir jāuzņemas atbildība par savas saražotās produkcijas kvalitāti, izmantojot dzeramo ūdeni,» skaidro PVD Pārtikas uzraudzības departamenta augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vecākā eksperte Jana Neimane.
Pēc likuma uzņēmumiem ir aizliegts tirgot ūdeni, kam nav veiktas pārbaudes.
Attīrīt drīkst tikai dzeramo ūdeni. Savukārt avotu vai minerālūdeni attīrīt ir aizliegts, jo tiem jābūt labiem jau pirmsākumos. Tās ir atšķirīgas kategorijas, tāpat kā nedrīkst salīdzināt bulciņu ar kliņģeri, uzskata Neimane. Viņa apstiprina Veselības inspekcijas teikto, ka Latvijā galvenā dzeramā ūdens problēma ir augstais dzelzs saturs.
PVD nav datu, kurā vietā ūdens ražotājs iegūst ūdeni. Tas varot būt kaut krāna ūdens.
«Ūdens apsaimniekotājiem nav atļauts tirgot ūdeni, kā saturā dzelzs līmenis ir augsts, tas ir aizliegts. Tāpēc tiek doti trīs gadi, lai šo problēmu atrisinātu un dzeramo ūdeni attīrītu,» vēsta PVD eksperte.
Viņa pauž, ka krāna ūdenim varētu būt augsts dzelzs saturs, bet īsti pārliecināta par savu hipotēzi viņa nav.
Ūdenim ieguves brīdī jābūt labam, nepiesārņotam jau urbuma vietā. Viņasprāt, pasaulē nav tik laba situācija, kāda ir Latvijā.
«Pieļaujamā dzeramā ūdens apstrāde iedalās divos veidos: mikrobioloģiskā vai ķīmiskā. Tās tiek veiktas, lai dzeramajā ūdenī nosēdinātu konkrētus ķīmiskos elementus, tos iznīcinātu, vai ūdeni atfiltrē,» stāsta PVD eksperte.
PVDprāt īpašiem marķējumiem par dzeramā ūdens kvalitāti nav jābūt
Viņa uzskata, ka īpašus marķējumus uz ūdens pudelēm par vielām, kas tajā ir, nevajagot, jo jau tiek norādīts, vai tas ir dzeramais ūdens, avotu vai minerālūdens.
Marķējumi par ūdens dabisko sastāvu ir tikai uz minerālūdens pudelēm.
Šobrīd tiek fasēti un tirgoti no Latvijas zemes dzīlēm nākuši 32 dažādi dzeramie ūdeņi (tai skaitā krāna ūdens), 5 avotu un 3 minerālūdeņi.
PVD ekspertes prāt, šāda ūdens tirgošanas proporcija ir normāla, jo nav tāda likuma, kas aizliegtu tirgot dzeramo jeb krāna ūdeni: «Kas nav aizliegts, tas ir atļauts,» uzskata Neimane. Turklāt, avotu un minerālūdeņi tiek tirgoti mazāk, jo ir striktāki kvalitātes nosacījumi.
Viņa nevar ieteikt cilvēkiem, kādu ūdeni labāk izmantot uzturā, jo tā ir katra izvēle, kādu ūdeni iegādāties.
