Vai ciešanas mūs padara labākus? (3)

Mācītājs Juris Cālītis ir pazīstams arī kā alternatīvās ģimenes mājas Zvannieki veidotājs un tētis. Un vēl viņš ir labi zināms kā cilvēks, kuram ir savs viedoklis un kurš nebaidās to teikt pat tad, kad tas ir bīstami statusam vai amatam. Šoreiz

Zolitūdes traģēdijas kontekstā runā par to, vai ciešanām vispār ir kāda jēga

un vai tās padara mūs labākus.

«Mēdz teikt, ka svarīgas atskārsmes pie mums atnāk, tikai ejot cauri ciešanām un sāpēm. Es teiktu, ka tā gan ir taisnība, gan nav. Jā, daudz kas būtisks atnāk caur ciešanām – tāpēc, ka citādi cilvēkam ir ļoti grūti pieaugt. Jo pieaugšana nozīmē mainīšanos. Bet mainīties nozīmē riskēt, kādam uzticēties, cerēt, ļauties, kļūdīties, vārdu sakot - iziet no komforta zonas. Bet atstāt komforta zonu nevienam negribas. Vienlaikus - ja mēs to neizdarīsim, tad pie mums neatnāks nekas lielāks, nekas jauns.

Es nezinu, vai Zolitūdes traģēdija mūs padarīs par labākiem cilvēkiem.

Tomēr šoreiz man ir cerība.
Es Latvijā dzīvoju nu jau divdesmit gadus, bet man pirmo reizi ir sajūta, ka beidzot esam sapratuši - problēma nav atsevišķos vainīgajos. Šis notikums ir spogulis visai sabiedrībai. Protams, cilvēkam vienmēr ir jābūt atbildīgam par to, ko viņš dara, - tas attiecas gan uz būvniekiem, gan inženieriem, arhitektiem, gan deputātiem un ministriem. Bet vienlaikus cilvēki saprot - jā, arī mani mazie negodīgumi, mana ātruma pārsniegšana, mani piecīši šur un tur, citi mani negodīgie paņēmieni un ieradumi - tie visi veido vienu lielu sistēmu. Un, kad tagad to cilvēki saka, es pirmo reizi dzirdu, ka tas ir no sirds. Protams, mēs varam ironizēt un teikt – tikai labie cilvēki saprot savu atbildību, bet žurkas un prusaki tomēr paliek un turpinās trekni dzīvot.

Labi, bet tad mēs arī viņus novērtēsim kā žurkas un prusakus!

Protams, esmu reālists un esmu pietiekami vecs cilvēks, lai zinātu, ka šīs labās apņemšanās, kas ir cilvēkiem, ne vienmēr piepildās. Tāpat kā tie, kas pēc bērēm vai laulībām apgalvo, ka tagad nu tik nāks uz dievkalpojumiem, - tas pēc tam notiek vienā gadījumā no divdesmit. Un tomēr labo apņemšanos asni ir jūtami. Es ceru, ka mēs kā sabiedrība tomēr pieaugam. Kaut vai traģēdijām un ciešanām, ja ne citādi.»

_{Vairāk par to lasiet Annas Psiholoģijas decembra numurā.}