Kad pasaulē ierodas bērniņš, mēs, māmiņas, ceram, ka mums viss izdosies, kā esam vēlējušās, taču reizēm dzīve nepieņem mūsu vēlmes, tā vietā mums liek pieņemt noteikumus, ar kuriem, iespējams, nebijām rēķinājušās. Arī superbēbītes Līnas Grietas māmiņai Lienei diemžēl nācās sastapties ar faktu, kas nepavisam nebija plānots.
Padomos dalās psiholoģe, krūts ēdināšanas konsultante Diāna Zande.
Bērniņam pirmajos četros dzīves mēnešos būtu jāpieņemas svarā par 600 līdz 900 gramiem ik mēnesi, protams, ja mazulis tiek barots ar māmiņas pieniņu, tad šie cipari var nedaudz atšķirties. Tā kā ar mūsu superbēbīti tas nebija noticis, daktere ieteica mazulīti piebarot ar piena maisījumu.
Superbēbītes dakteres ieteikumi bija bēbīti barot ar piena maisījumu četras reizes dienā, taču superbēbītes māmiņas ģimene pieņēma savu lēmumu –
dot meitiņai piena maisījumu vienu reizi vakarā pirms miedziņa, un rezultāts bija acīm redzams
– mazulīte sāka pieņemties svarā, vaidziņi kļuva pilnīgāki. Taču, lai tiktu skaidrībā un māmiņai būtu mierīgs prāts, ka viņa rīkojas pareizi, norunājām tikšanos ar zīdīšanas konsultanti un psiholoģi Diānu Zandi Māmiņu kluba Vecāku skolā, jo Diāna prot māmiņām sniegt drošības sajūtu.
«Ja māmiņai vakaros ir sajūta, ka krūts ir tukša, tad piebarošana ir ieteicama. Man ir liels prieks, ka Liene tomēr izšķīrās nevis par četrreiz dienā piebarošanu, kas veicinātu ātrāku krūts ēdināšanas pārtraukšanu, bet gan objektīvi izvērtējot piebarot mazulīti, neieviešot maisījumu kā pamatēdienu,» atklāj krūts ēdināšanas konsultante Diāna Zande.
Mazuļi ļoti veikli saprot atšķirību starp zīšanu no māmiņas krūts un ēšanu no pudelītes
un, protams, pudelīte ir vieglākais ceļš, jo neprasa tik lielu piepūli, un tajā mirklī, iespējams, par krūts zīdīšanu mēs varam sākt aizmirst.
Reizēm darbojas arī pretējais loģikas likumiem, ko iesaka Diāna Zande: «Viena no tām lietām, ko var darīt elementāri, – barot mazuli no krūts un atslaukt pienu, tas ir kā iet pretēji visai loģikai – man nav, ko es vēl slaukšu. Atslaucot smadzenes saņem to pašu signālu, ko tad, kad mazā zīž, – jāražo vairāk, sāk ražoties vairāk pieniņš.»
Tāpat ir iespējams rīkoties viltīgi - no atslauktā krūts piena nosmelt krējumiņu un iedot mazulim papildus, kas var būt kā neliels papildu grūdiens svara pieaugumam, jo tā saucamās piena krīzes gadās ikvienai jaunajai māmiņai!
Vēl pastāv iespēja, ka pieniņa māmiņai ir vairāk, nekā bērniņš spēj izzīst, un katru reizi, kad liekam mazulīti pie krūts, bēbītis tikai padzeras pirmo pieniņu un līdz treknākam pieniņam nemaz netiek vai arī mazulītis nezīž tik cītīgi, cik vajadzētu. Taču arī tam ir risinājums: «Kad mazulis ir nedaudz pazīdis krūti un šķiet, ka vairs nevēlas, uz krūts var uzlikt karstu mitru kompresi,kas palīdz paplašināties piena vadiem un pieniņam labāk izplūst ārā, jo iespējams, ka mazulim beigu pienu patiešām ir grūtāk dabūt.»
Tajā reizē, kad dakteris vai kāds cits mums – māmiņām ir pateicis, ka mazulītim nepietiek pieniņa, ko mēs darām? Mēs meklējam šim apgalvojumam apstiprinājumu – jā, pieniņa patiesi nav. Tomēr šis ir tas
brīdis, kad jāreaģē pēc iespējas mierīgāk, neļaujoties panikai, lai patiesi atrastu risinājumu.
Ievāc informāciju!
Jo vairāk informācijas mums būs, jo plašāk spēsim uz šo jautājumu skatīties! Tas var būt ģimenes ārsts, pediatrs, zīdīšanas speciālists, ģimene - jebkāds atbalsts būs noderīgs, un padoms no malas reizēm var būt galvenais risinājums! Reizēm labo padomdevēju ir vairāk, nekā mēs vēlētos, un tad ir liels mulsums, ko darīt, kuram ieteikumam ļauties un vai izmēģināt visu, ko mums iesaka.
Esi pacietīga un mērķtiecīga!
Taču ir arī alternatīvas metodes, kā pamēģināt pieniņu pavairot, – māmiņai vēlams vairāk atpūsties, pagulēt, pabūt ar sevi, ļaujot mazulīti paauklēt kādam citam ģimenes loceklim, varbūt pat paraudāt kādam uz pleca, tomēr dažādu speciālistu padomi ir pat ļoti vēlami, lai nav tā, ka mēs apmāti vēlamies atgūt pieniņu, taču no tā nekas nesanāk.
Pievērs uzmanību uzturam!
Piens veidojas no mūsu iekšējām rezervēm, nav jāēd treknāks, sviestā ceptas kotletītes ar domu - jo treknāk ēdīsi, jo būs treknāks pieniņš!
Un tā arī ir – šis stāsts ir par mums pašiem un tikai mēs vislabāk varam sajust, kas mūsu bērniem ir nepieciešams, protams, uzklausot ieteikumus, taču ar mēru un no tiem cilvēkiem, kuriem patiesi uzticamies.