Gribi par to parunāt? Šī frāze, ar kuru savulaik iepazināmies amerikāņu seriālos, sākumā mums likās kokaina, neveikla un pat jocīga. Tos seriālus jau sen nomainījuši citi, bet tikai tagad mēs aizvien vairāk saprotam, ka šajos četros vārdos ir vairāk jēgas, nekā liekas.
Vairs neatceros, vai tas bija agrs pavasaris vai rudens, tikai atceros, ka bija tumšs un slapjš. Tad jau laikam drīzāk rudens. Piezvanīja draudzene (vai tomēr laba paziņa – nekad neesmu līdz galam sapratusi to smalko robežu) un teica, ka gribot parunāt. Pēc pāris stundām sēdējām centra kafejnīcā, tasēs dzisa piparmētru tēja, bet viņa īsti nevarēja un nevarēja iesākt. Lai gan būtībā jau biju sapratusi, par ko būs stāsts. Jo stāsts, protams, bija diezgan banāls.
Daudzi stāsti no malas liekas banāli – līdz mirklim, kamēr tie nenotiek ar mums pašiem.
Tātad - viņa… viņš… un cita viņa...
Draudzene stāstīja savu stāstu, tas bija tik patiesi, tik aizkustinoši, un man ļoti gribējās viņai palīdzēt. Nu, kā tu te palīdzēsi – ar labu padomu, vai ne? Centos, kā varēdama, modelēju situācijas, iejutos viņas ādā un to pārējo ādās, spriedu, kā tagad labāk un kā labāk pēc tam. Un kas būs, ja viņš, un kas, ja viņa… Draudzene klausījās, dzēra tēju un skatījās tasītē - it kā, izdzerot tēju, kā spožs divlatnieks tās dibenā varētu gulēt atbilde.
Un tikai pēc tam sapratu, ka viņa to nemaz nemeklēja. Ne pēc atbildes viņa bija nākusi. Viņa pat savu lielo jautājumu īsti vēl nebija noformulējusi, bet es jau metos virsū ar savām atbilžu versijām. Viņa vienkārši gribēja izrunāties. Norunāt visu nost. Un es biju ideāls variants – pietiekami tuvs cilvēks, tomēr ne ģimenes draudzene. Viss, ko no manis vajadzēja, –
sēdēt un klausīties. Tik vien. Un tieši to es neizdarīju.
Izstāstīt, norunāt nost – tas reizēm ir ļoti daudz. Kāpēc tas mums vajadzīgs, var būt daudz skaidrojumu, taču divas lietas ir acīmredzamas. Pirmkārt, tas ir kā beidzot noņemt no pleciem ar akmeņiem piebāztu mugursomu. Protams, var jau iet uz priekšu arī ar to, un ilgi var iet, bet tas ir ļoti smagi. Un kaut kāda dīvaina paradoksa dēļ šo mugursomu grūti iztukšot vienatnē – ir vajadzīgs kāds, kas tevī klausās, kāds, kas skatās, kā tu akmeni pēc akmeņa met ārā. Mugursoma - proti, problēma - jau paliek, bet tā vairs neliekas tik smaga. (Protams, ja grib ne vien izrunāt, bet arī dziedināt dvēseli, vajadzīgs profesionāls terapeits, taču mēs šoreiz ne par to.)
Un otrs paradokss – tas, kas skaļi pateikts, kas nosaukts vārdā, vairs neliekas tik biedējošs un sāpīgs. Tāpat kā latviešu pasakās, kurās ezeri, kas nosaukti pareizajā vārdā, krita zemē, tāpat sāpes vai bailes, kas noformulētas un nosauktas vārdā, arī mazliet krīt zemē. Atceros, draudzene toreiz teica: man bail, ka… un izstāstīja, par ko tieši. Klusībā ceru, ka vismaz tobrīd viņu nepārtraucu un ar saviem padomiem neuzmācos.
Bet klausīties mācos joprojām. Mana meita apgalvo, ka man šajā ziņā vēl ir, kur augt…
Anna
