Jāsteidz ķert Jumi, dzīt peles un jāsāk minēt mīklas

Tā tas bija agrāk..

Seno latviešu laikos Miķeļi iezīmēja rudens saulstāvjus, kad diena un nakts ir vienādā garumā, kad dienas sāk kļūt īsākas un naktis garākas. Ierasts ir teiciens, ka Miķeļos ziemai ir vārti vaļā, proti, no šīs dienas sākās aukstā laika gaidīšana. Dažviet jau sākās šim laikam raksturīgā ķekatās iešana.

Darba cēliens bija sācies pavasarī ar sēju, turpinājies Jāņos ar siena pļauju, tad cauri Pēteriem, Jēkabiem, Labrenčiem un Bērtuļiem, Miķeļos noslēdzoties ar appļāvībām.

Tautasdziesmas liecina, ka

senie latvieši ražas laika beigas nosvinējuši kārtīgi,

daudzinot savas dievības Māru, Miķeli, Jumi, arī saimniekus un viņa palīgus; notika gadatirgi, derēti nākamā gada kalpi un sarunātas līgavas.

Tā kā šajā laikā ir visbagātīgākie pārtikas krājumi, galds šai dienā noteikti bija ēdienu pilns. Noteikti bija jāgatavo kaut kas no gaļas, kāva aunu, āzi vai sivēnu, kas tika barots īpaši šai dienai un saukts par Miķelīti. Cūku bēres notika pāris dienu pirms šiem svētkiem, lai paspētu desas sapildīt. Atsevišķi no krājumiem ziemai mazākos daudzumos skābēja arī kāpostus, lai Miķeļu vakarā būtu branga maltīte.

Tradīcijas, saistītas ar Jumi

Ko darīt ar atrasto Jumi, tradīcijas dažādos laikos nedaudz mainījušās. Ne tikai Latvijā, bet arī dažviet Eiropā uzskatīja, ka uz lauka jāatstāj nenopļauts labības gabaliņš, kas jāsasien mezglā, un tam jāuzliek virsū akmens, lai auglība nepamet saimnieku. Bija arī tradīcija šādas vārpas iepīt jostā un vainagā. Jostu sēja ap vidu lauka saimniekam, bet vainagu deva saimniecei.

Kā ticēja senajos laikos, Jumis dzīvoja tikai un vienīgi labībā. Tieši tādēļ uz lauka bija jāatstāj mazliet labības. Uzskatīja, ka labības kūlī Jumis pārlaiž ziemu. Ja šīs gubiņas nebija, tad Jumis varēja saniknoties un lauku un saimnieku pamest.

Iveta Medene: arī pilsētnieki nav apdalīti un Jumi var atrast

Jumi var meklēt visur – pa lauku, mežā, pļavā, jūrmalā, un ne tikai tieši Miķeļos. Tas jau nav tikai vārpas, meklējiet riekstus! Ir arī

kopā saauguši tomāti, ķirbji, kartupeļi, burkāni, saulespuķes, kukurūzas – tie visi ir Jumji.

Tos gan līdz nākamajam gadam daudzus nesaglabāt, bet arī tie skaitās Jumīši. Ivetai, piemēram, gadījies atrast kopā saaugušus pat piecus riekstus.

Mēs taisām Jumja vainagu, stāstīja Iveta. No kaimiņa lauka, kur palicis kas nenopļauts, paņemam labību, sapinam vainagu, nesam mājās un turam goda vietā. Pavasarī pie pirmās sējas dārzā, tad laukā Jumja vainagu sadedzinām. Iveta Medene ir pārliecināta, ka arī mūsdienās tas vēl strādā. Piemēram, šogad nebija pavasarī, ko sadedzināt, neizdarījām to, un ir jūtams, ka raža ir sliktāka nekā citus gadus. Pašiem ir bijis arī tā, ka, sapinot Jumja bizi, uzliekot tai virsū akmeni, nākamais gads bija ārkārtīgi bagātīgs – gan kartupeļu raža, gan ķirbjus nezinājām, kur likt.

Šobrīd Jumja vārpu atrast gan ir gandrīz neiespējami, bet agrāk, kad nebija vēl kultivētā labība, dubulto vārpu bijis ļoti daudz. Tik daudz, ka aiz jostas varēja aizbāzt vienu pie otras.

Jumi tomēr vajadzētu iet ķert katram. Vai pilsētnieks, vai laucinieks. Un tad katram jādomā, ko tad nu gribas vairot savās mājās. Vai tie ir bērni, nauda, kleitas, pārticība; tad,

Jumi noglabājot, jāpiedomā par savu sapni un jādara Jumim zināma sava izvēle.

Jumja ķeršana labībā gan vairāk notika augustā, kad ir labības pļauja. Šajā laikā, ap Miķeļiem, Jumis vairāk meklējams dārzā un mežā.

Ticējumi par Miķeļdienu

- Jumīti jātur kādā slepenā vietā. Ja pieliek naudu klāt, tā dubultojoties.

- Miķeļu rītā nedrīkst daudz trokšņot – ne malt, ne kult, ne ko cept, jo tad peles dzird, ka mājās ir pārticība un nāks ziemot uz šejieni.

- Pašā Miķeļu dienā ar žagaru jāizsit visi mājas kakti, dzenot it kā prom to, kas māju apsēdis. Ne tikai peles, bet arī prusakus, blaktis vai skudriņas. Tad žagars jāaiznes līdz kādam krustojumam, jāmet pāri un jānāk mājās neatskatoties. Tad peles netiek ceļam pāri.

- Var arī peles aicināt uz Miķeļtirgu prom no mājām. Iet un sit pa ceļa malu ar spieķi.

- Otrā dienā pēc Miķeļtirgus bērniem dots īpašs tirgus piens, savārīts kopā ar īstu, dzīvu alu. Uzskatīja, ka tādējādi bērni uzņēma pietiekami daudz D vitamīna.

- Ļoti sena paraža - pirms sēšanās pie svētku galda saimnieks palien zem tā, jautājot, vai kāds viņu redz. Klātesošajiem jāsaka, ka neredz. Saimniekam jāatbild trīs reizes: lai Dieviņš šajā gadā dod to vai ko citu tik daudz, ka viņu aiz tā neredz. Tad saimniekam pirmajam jābauda svētku cienasts.

- Laikam līdz Mārtiņiem raksturīga ir mīklu minēšana.

Ir beigusies lielā steiga ar lauka darbiem, beidzot var nedaudz atpūsties, un vakaros notikusi saimes mīklu minēšana. Kas visvairāk uzminējis, tas visu gadu būs viedīgs un atjautīgs. Kam neveicās minēšanā, tas saukts par kaila zirga jājēju.

- Savukārt nedēļu pirms Miķeļiem sauca par Dzelzu nedēļu. Šajā laikā tika skābēti kāposti, jo šajā laikā tie vislabāk rūgst.

- Ja lapas līdz Miķeļiem nav nobirušas, ja zīles vēl ozolos, tad būs sniegains pavasaris un dziļi Ziemassvētki.

- Vēl ap Miķeļiem un rudenī vispār,

izdarot kādu darbiņu, jāatsēstas, tad darbs vairs nekarāsies kā akmens kaklā.