Ja būšu nokritusi un sasitusies, viņš būs tas, kurš sameklēs plāksteri un papūtīs sāpošo vietu. Viņam piemīt humora izjūta. Spilgti palicis atmiņā, kā viņš man mācīja braukt ar mašīnu. Vispirms tika nopirkts krekliņš, uz kura bija uzrakstīts «Mācos braukt» un , protams, netika aizmirsts arī par nepieciešamo uzlīmi mašīnas logā.
Tētis ir mans paraugs visās dzīves situācijās. Tā kā mūsu pilsētas ielas ir diezgan bedrainas, tad tētis man mācīja tās apbraukt, bet.. man tas kaut kā neizdevās. Viņš nedusmojās, tikai pateica – ja vēlreiz iebrauksi bedrē, bērsi ciet ar mazo lāpstiņu un smiltīm. Un es iebraucu bedrē.. kāpu laukā no mašīnas un tiešām bēru ar smiltīm ciet katru bedrīti, kurā biju iebraukusi!
Ir bijušas reizes, kad nevaru nolakot sev labās rokas nagus, jo esmu labroce.
Tad nu mans tētis lakoja man nagus un ir krāsojis arī manus matus! Viņš vienmēr saka, ka nav tāda vārda «nevaru». Viss ir jāvar. Ja citi varēja, tad kādēļ gan Tu nevarētu ? Un sodus, kādus man izdomā.. vienkārši nepārspējami! Kad man bija 16 gadu, biju izdarījusi kaut kādas blēņas un nopelnījusi sodu. Tuvojās ballīte. Es domāju, ka man nemaz neļaus iet soda dēļ, bet tētis teica – obligāti jāiet un pēc stundas jānāk mājās.
Bet tad jau tieši sākas īstā jautrība ! Tā, lūk. Tētis vēlas, lai es dzīvē kaut ko sasniedzu un esmu laimīga. Viņš ļoti priecājās, kad mani uzņēma Rīgas Stradiņa universitāte un deva padomu – noteikti pielāgojies tam stresainajam ritmam! Man vislielāko gandarījumu sniedz brīdis, kad esmu paveikusi kaut ko labu un
tēta acīs redzams mirdzums un neizsakāms lepnums par manis paveikto.
Es zinu, ka viņš nevēlas, lai es būtu ideāla, bet gan tāda, ar kuru ir vērts lepoties, un es nevēlos tēti pievilt. Viņš vienmēr lepojas ar maniem sasniegumiem un mierina par neveiksmēm. Viņš nav ideāls, bet tieši tas viņu padara tik īpašu. Kaut katram būtu tāds tētis kā man!
Apsveicu tētu dienā, mīļo tēt!
/Anete, 19 gadi/
