Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Esot Tukuma pusē, ir gandrīz neiespējami atcerēties visu muižu un piļu nosaukumus, kas rakstīti uz brūnajiem norāžu stabiem ceļmalās. Taču, kad muižas apskatītas, tās atmiņā glabājas kā krāšņas bildes, un tās nevar ne sajaukt, ne aizmirst.
Te gan jāsaka, ka, apskatot iepriekš neredzēto, vislielākā lietu un vērtību dažādība gan rodama tad, ja saprotam, ka cilvēki paši ir dažādi, tāpēc redzēto atšķirīgi uztver un vērtē. Vienam senākās, neatjaunotās muižas un ēkas liekas vien pliki grausti, citam atjaunotās simbolizē kāda turīga latvieša vai ārvalstnieka varu, citi raugās tādējādi, ka neatkarīgi no tā, kam muižas pieder, tās turpina stāstīt Latvijas vēsturi, pārstāsta cilvēku dzīves un pauž arī to, cik atšķirīgi lietas, vērtības redzam šodienā.
Ja drīkst nedaudz padalīties pārdomās, tad ieteiktu apskatīt Durbes pili. Varbūt pietiek vien no ārpuses. Kāpēc? Pils pagalmos pirms pāris gadiem Jānis Streičs filmējis "Rūdolfa mantojumu". Un tā kā filmētāji nav izmantojuši visu pils teritoriju, tad redzams, ka viena ēka vairāk uzposta, jo tā redzama kadrā, uz veca jumta seguma zīmēti koši dakstiņi, lai cik necik viss atbilstu tā laika garam. Durbes pils lieveni sargā milzīgas akmens lauvas, no šī skatu punkta pats Tukums redzams pie kājām. Laba vieta, kur saprast, kāpēc jau 17. gadsimtā muižkungi vēlējušies dienas vadīt šajā un ne citā vietā. Blakus milzīgs parks un seni koki, kuru stādi reiz esot vesti gan no Sibīrijas, gan Vācijas. Pašlaik parks noteikti pauž lielāku varenību un koki stāsta vairāk nekā pati pils. Tieši tāpēc tur ir vērts pabūt.
Un vēl gandrīz viena blakus otrai (cik Tukuma rajons un Latvija vispār liela) slejas divas atjaunotas muižas. Abas privātas, bet abas apskatāmas sabiedrībai, iepriekš piesakot ierašanos. Rūmenes muižu todien, kad biju taipusē, bija iespēja vien apskatīt pa gabalu un no malas, jo tajā notika saviesīgs pasākums, iespējams, svinēja kāzas. Apsargs skraidīja apkārt teritorijai, neļaujot tūristiem zibināties. Dažu galvās pazibēja doma, ka, redz, bagāts dara, kā vēlas, un kam vispār tik daudz naudas kabatā, lai kāzas svinētu tik lepni, jāsaka pataristokrātiski. Es gan šajā pompozajā būšanā pamanīju arī kādu jauku niansi visas mašīnas, jā, jaunāko modeļu, pagalam krutas, rotāja Latvijas karodziņi. Nē, ne uz numurzīmēm, bet stiprināti pie mašīnu spoguļiem, lūkas.
Cits stāsts ir par Kukšu muižu. To apskatot, atkal radās divējādas sajūtas. Brīnišķīgi, ka teritorija sakopta, ka vācietis, kurš vairākus gadus dzīvo Latvijā, uzskatījis par labu esam līdzekļus ieguldīt šādā lietā. Starp citu, gana turīgajiem vāciešiem tagad esot modē pirkt īpašumus citā zemē, tos atjaunot savā stila izjūtā un dzīvot nost.
Muiža brīnišķīga, katrs priekšmets, lieta tajā ir ne tikai grezna, bet tiešām ar antīku vērtību.Tur Rozentāla gleznas, Ubāna dzimtas pulkstenis, no Francijas, Krievijas vestas mēbeles, kur viens krēsls esot mašīnas cenā. Turpat pirmās Latvijas laika cukura trauks, Vāczemes porcelāna terīne. Pa persiešu un laikam vēl citu austrumzemju paklājiem vārtījās Daniela kunga mīlulis balts retrīvers,kurš tikko bija nopeldējies muižas dīķī. Mēs satraucamies, ja suns skrāpē durvis, nosmērē palagu, ielecot izgulētā dīvāniņā pēc pastaigas dārzā, bet šos cilvēkus, kuru mīlulis var nonest antīkas vērtības, tas nesatrauc. Viņi dzīvo, un māja, kas man šķita kā muzejs, ir viņu dzīvojamā telpa. Man "dzīvot nost" šādā vidē šķita neiespējami. Daniela kungam, kurš muižā dzīvo kopā ar saviem mīļajiem un māmuļu, kas arī pametusi Vācijas pensionāres ikdienu un centās būt muižkundze, nebēgot no tūristiem, bet mīkstā sofā turpinot pārlapot jaunākos Vācijas preses izdevumus, šāda dzīve noteikti ir kāda sapņa piepildījums. Šai muižā viesus cienā ar pašu gatavotu ēdienu, dzērieniem un kūku, Kukšu muiža ir uzņēmums, kas piedāvā svinēt, līksmot, baudīt un reizē ieraudzīt vienuviet tik daudz greznā, dārgā, bet jā, arī vērtīgā, ka kļūst mazliet savādi.
Starp citu, Jaunmoku pili, Zentenes muižu, Jaunpili nemaz nepieminēju. Arī tās ir vietas, kuras vērts apskatīt, jo atkal katrs mēs ieraudzīsim kaut ko citu, jaunu un varbūt saskatīsim pat to, kā nav. Tieši tāpēc, ka esam tik dažādi, un tieši tāpēc, ka greznību un vērtības skatām atšķirīgi.
Vien pāris vārdus vēl pateikšu par Šlokenbekas muižu. Vispirms to vērts apskatīt, jo muiža ir ļoti sena, vēstures rakstos minēta jau 1484. gadā. Tā laika gaitā piederējusi vairākām muižnieku dzimtām, kas daudz laba un ne tik laba darījušas apkārtnē, bet tagad tā ir interesanta ne tik daudz muižu vēstures, cik Latvijas valstī paveiktā dēļ. Jau vairāk nekā 15 gadus muižas ēkās darbojas Latvijas ceļu muzejs kartes, norādes, ceļa zīmes, aptaustāmi dažādi ceļa segumu veidi un uzzināms daudz interesanta par Latvijas brīvvalsts laiku. Jā, tur fotogrāfijās redzami Ulmaņlaika ceļa stabi un viens arī aptaustāms. Īsts un saglabājies kopš 1922. gada, kad rādījis, kā braucējiem nokļūt Raunā un Liepā.
Šlokenbeka ceļotājus atgriež ikdienā, notur pie zemes. Un arī tas nemaz nav slikti.