Daļa ar Kotarda sindromu sirgstošo miruši no bada, jo atsakās ēst, aizbildinoties, ka pēc tā vairs nav vajadzības.
Bijuši arī gadījumi, kad slimnieki sevi izkropļo ar skābi, vēloties atbrīvoties no «mirušajām miesām».
«Es nevēlējos redzēt nevienu cilvēku. Nebija jēgas. Nekas man nesagādāja prieku. Agrāk es ļoti priecājos par savu auto, pēcāk tam vairs netuvojos. Bija zudušas visas lietas, kas mani agrāk interesēja,» intervijā atzīst Grehems.
«Es zaudēju arī smaržas izjūtu un garšu. Nebija jēgas ēst, jo es esmu miris. Runāt bija laika izniekošana, jo man nekad nebija ko teikt. Man pat īsti nebija nevienas domas. Viss šķita bezjēdzīgs,» viņš turpina.
Slimībai bija arī fizioloģiskas izpausmes. Vīrietis zaudējis kāju apmatojumu. Viņš pārstājis arī tīrīt zobus, kas kļuva melni, padarot viņu izskatā vēl līdzīgāku mirušajam.
Vīrietis daudz laika pavadījis kapsētās, jo tur psiholoģiski juties iederīgs.
«Es jutos tik slikti. Man nebija citu iespēju, kā pieņemt faktu, ka pa īstam nomirt nevaru. Tas bija murgs,» viņš turpina.
Konstatē neparasti zemu smadzeņu aktivitāti
Grehema atlabšana sākusies, ārstiem skenēšanas laikā konstatējot, ka dažu viņa smadzeņu daļu aktivitāte ir tik zema, ka līdzinās veģetatīvam stāvoklim. Smadzeņu priekšējās un parietālās daļas ir svarīgas cilvēka sevis apziņai. Cilvēkiem, kas sirgst ar Kotarda sindromu, smadzeņu aktivitāte līdzinās tai, kāda ir anestēzijas vai miega stāvoklī. Konstatējot šīs pazīmes,
ārsti Grehemam tagad nozīmējuši dažādu medikamentu terapiju, un viņš ir ceļā uz atlabšanu.
Lai gan izārstēts pilnībā viņš nav, vīrietis apgalvo, ka jūtas krietni labāk nekā iepriekš.
Ārsti skaidro, ka pirmais Kotarda sindroma gadījums reģistrēts jau 1788. gadā, tomēr oficiāli šo stāvokli kā sindromu identificēja neirologs Džuls Kotards 1880. gadā.