- Latvijas drošības risks ir Krievijas investīcijas Latvijā (gan tiešās, gan no trešajām valstīm, piem., Kipras), ja tās sāks dominēt pār kopējo Rietumu (skandināvu, Vācijas, Lielbritānijas, ASV utt.) investīciju apjomu.
- Latvijas drošības risks ir tie Latvijas nepilsoņi un ārvalstnieki, kas neintegrējas Latvijā uz latviešu valodas un kultūras bāzes, bet gan, fiziski atrodoties Latvijā, garīgi dzīvo citās valstī un integrējas tur uz krievu valodas un mediju bāzes. Šim riskam ir pakļauti apmēram 17% Latvijas iedzīvotāju (nepilsoņu ārvalstnieku kopējais skaits) un arī daļa pilsoņu (aptuveni 25%) kas balsoja referendumā par krievu valodu kā valsts valodu. Viņi ir pateicīga bāze ekstrēmistiskiem politiķiem, tādiem kā Vladimirs Lindermans un Co.
- Latvijas drošības risks ir Raivis Dzintars ar savu pārliecību, ka Krievijā mums jāatbalsta Putins, jo citus līderus viņš tur neredzot. Ar savu nekritisko attieksmi pret diktatoriem Latvijas vēsturē un uzskatiem, ka visiem cilvēkiem Latvijā nevar būt vienādas tiesības, šis Latvijas politiķis būtiski apdraud valsts drošību.
- Latvijas drošības risks ir Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, kas pārlieku maisās Latvijas iekšpolitikā un izmanto katru gadījumu, lai pamācītu Latvijas politiķus, dusmīgi kritizējot Pabriku, ka tas tomēr redzot Krievijas maigās varas draudus, un lai slavētu prezidentu Bērziņu par viņa viedokli teroristu nometnes Sojuz 2012 sakarā.
- Latvijas drošības risks ir Latvijas pašreizējais prezidents un bruņoto spēku virspavēlnieks Andris Bērziņš, jo uzskata, ka Latvijas jauniešu līdzdalība potenciālo teroristu nometnē Sojuz neesot Latvijai bīstama, jo tad jau mēs nevarēšot braukt nekur, arī ne uz Odesas dūņām. Atstāsim jauno teroristu nometnes salīdzinājumu ar sanatorijām Odesā uz Bērziņa kunga sirdsapziņas, taču viens ir skaidrs: nav jābrīnās, ka prezidents Bērziņš koķetē un flirtē ar NVS valstu diktatoriskiem režīmiem (Azerbaidžānā, Turkmenistāna), kas viņam kā bijušajam PSKP nomenklatūras kluba loceklim un oligarhu Saeimas ieceltam acīmredzot ir tuvāki nekā Rietumu demokrātijas valstis.